Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

pergamenta ruļļus, ko klāja savādas rakstu zīmes un simboli.

      Zēns ielūkojās man acīs. – Tie piederēja manam tēvam. Es šos dokumentus lasīju mēnešiem ilgi, izmantodams katru brīvo brīdi. Šeit ir aprakstīti seni noslēpumi, vēstījumi par okulto un dievišķo. Es varu apgūt visu, kas nepieciešams. Man nav vajadzīgs nekas cits.

      Istabā iestājās tik visaptverošs klusums, ka es dzirdēju tikai savus sirdspukstus. Atmiņā atausa maestro vārdi: “Jūs īstenosiet savu likteni. Varbūt tas nebūs tāds, kādu vēlaties, bet jūs to īstenosiet.” Karlo apjukumā sarauca pieri. Es uzlūkoju Kozimo un sapratu, ka viņš visu zina. Viņa spēks ieskāva mūs, bet neviens cits to nejuta.

      – Es varu jums palīdzēt, – zēns sacīja, bet viņa lūpas nekustējās. – Varu panākt, lai vīrs jūs iemīl.

      Mūsu saikne pagaisa. Es apspiedu vēlmi paberzēt augšdelmus, ko sedza zosāda. Arī Kozimo bija apveltīts ar tādām pašām spējām kā es. Bet viņš, atšķirībā no manis, bija centies izkopt savas prasmes, veltot tam visu laiku un uzmanību. Ko es varētu panākt, ja man blakus būtu Kozimo? Ja mēs darbotos saskaņoti, nebūtu grūti ievilināt Anrī manā gultā, lai es varētu ieņemt bērnu. Pazemojošās vīra darbības mani nevilināja, tomēr bērni bija nepieciešami, citādi galms mani uzskatīs par neauglīgu.

      Kozimo novērsās un sāka vākt papīra ruļļus. Es vēroju šo izvārgušo pusaudzi, kurš nekā acīmredzami neatšķīrās no pārējiem, bet Karlo iejautājās: – Vai mans brālis lika jums apmulst?

      – Jā, – es atbildēju, brīnīdamās par jaunekļa vērīgumu.

      – Kā tu to pamanīji?

      – Viņš tā rīkojas bieži. Kozimo vajadzētu kļūt par aktieri, nevis zāļu vīru.

      – Tavs brālis ir neparasts. Es viņu iecelšu par savu astrologu un uzdāvināšu viņam māju Parīzē, kur viņš varēs veltīt laiku mācībām. – Mans skatiens atkal pievērsās Kozimo, kurš lūkojās man pretī. Viņa seja bija notraipīta ar sodrējiem. Es uzrunāju Karlo: – Bet tu, draugs, dienēsi jūras flotē zem Viņa Majestātes karoga. Jau rīt, – es pacēlu balsi, jo Karlo satvēra manu roku un apbēra to skūpstiem, – jau rīt es pati aprunāšos ar karali un lūgšu, lai viņš piešķir tev šo vietu.

      Pēc tam es devos pagulēt. Kaut gan mūs šķīra sienas un aizslēgtas durvis, es jutu Kozimo prāta varu. Tā bija mežonīga, bīstama un neticami vilinoša.

      Es sagādāju Karlo vietu karaļa flotē un liku Birago slepus nopirkt pie Sēnas māju, kam bija atsevišķa piestātne. To es piešķīru Kozimo.

      Tobrīd man bija septiņpadsmit gadi. Biju pārcietusi savu pirmo satricinājumu Francijā. Tikai Birago un Lukrēcija zināja, ka es laiku pa laikam viesojos pie Kozimo. Viņš pagatavoja parfīmus un krēmus, apgalvodams, ka tie man palīdzēs piesaistīt vīru, un es tos izmantoju, kā arī lasīju grāmatas par dziednieciskām zālītēm, lai pati varētu saberzt lapas un ziedlapiņas smaržīgā pastā, ko pēc tam karsēju virs uguns.

      Margarita piedāvāja man palīdzēt. Mēs stundām ilgi pārbaudījām kunkuļainus krēmus un nelabas smaržas, atvērušas logus, lai izvēdinātu dūmus, un mūsu acis asaroja, kad sakņupušas stāvējām pie katla. Pat nevaru saskaitīt reizes, kad applaucējām, nolobījām un noberzām sejas ādu vai rīkli. Margarita uzzieda man sagatavotos maisījumus, līdz āda sāka svilt, un tad viņa steigšus samitrināja drāniņas, ar kurām centās noslaucīt kaitīgo vielu. Viņa nezināja, ka ik reizi, kad mums neizdevās pagatavot cerēto uzbudinošo brīnumlīdzekli, es tik tikko apvaldīju dusmu kliedzienu. Margarita turēja manas rokas, kad kakla ādu pārklāja čulgas, un es nomurmināju, ka atkal visu turpmāko nedēļu nāksies nēsāt tērpu ar augstu apkakli. Pēc tam viņa ieminējās: – Pamēģināsim vēlreiz, bet šoreiz pievienosim vairāk lavandas. – Un mēs atkal noliecāmies pār katlu.

      Kā gan es varēju zināt, ka nekāds rožu tinktūras daudzums nevarētu uzburt manu ilgoto mīlestību?

      Vairākas nedēļas veltīgi nodarbojusies ar šiem meklējumiem, es drūmi sēdēju pie vakara dzīru galda. Izsitumus slēpa krokota apkakle. Galminieki līksmoja, un man ausīs skanēja viņu baudkārie smiekli; es apskaudu šos cilvēkus par viņu sīkajām viltībām, muļķīgo greizsirdību un patmīlu, jo tobrīd es spēju iztēloties tikai nākotni, kurā nav nekāda prieka. Es vēlējos, lai mielasts beidzas un es varu atgriezties savās istabās un kliegt uz sienām.

      Piepeši iestājās klusums. Galminieki cits pēc cita pielieca galvu; atskanēja viena vienīga nopūta. Es sastingu.

      Kāpņu augšgalā nostājās Anrī, ģērbies izteiksmīgā, melnā tērpā, ko rotāja sudraboti raksti. Es ilgi vēroju viņa spēcīgos augšstilbus, līdz pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka pie krūtīm viņš nēsā dārgakmeņiem nosētu piespraudi. Tā atgādināja pusmēnesi, kas apvienots ar šaujamloku.

      Karalis un hercogiene tobrīd apstaigāja galdus. Ieraudzījis savu dēlu, Fransuā sastinga, redzami pārsteigts, ka Anrī beidzot apģērbies atbilstoši savam stāvoklim. Mana sirds sāka pukstēt straujāk; es nojautu nelaimes tuvošanos, it kā pakausī samilztu melns mākonis. Ar drebošu roku es tvēru pēc kausa un to apgāzu. Es pielēcu kājās un parāvu svārkus malā, lai tos neaptraipītu vīns.

      Anrī blakus nostājās sieviete, kā iznirusi no tumsas. Abi nokāpa lejā un ienāca zālē, nepieskardamies viens otram, bet kustēdamies saskaņoti, gluži kā viens cilvēks.

      Viņa teju slīdēja virs zemes, it kā viņas kājas nemaz neskartu grīdu. Gaišie mati bija atglausti no šaurās pieres, izteiksmīgais, melnbaltais tērps, tik līdzīgs Anrī drānām, lieliski izcēla viņas slaido stāvu. Sievietei nebija nekādu dārglietu, tikai pusmēness piespraude pie krūtīm, kas piesaistīja visu galminieku skatienus, kad viņa nostājās blakus manam vīram.

      Es lūkojos uz viņu, šausmu pārņemta. Sieviete līdzinājās marmora statujai, kas piepeši atdzīvojusies. Viņa bija savu spēku pilnbriedā un lieliski apzinājās iespaidu, kādu atstāj uz citiem. Līdz šim es iztēlojos tuklu, sirsnīgu guvernanti vai netikli ar nosārtinātām lūpām un krāsotiem matiem. It kā saklausījusi manas domas, viņa pievērsa skatienu man, un viņas lūpas izliecās smaidā. Tas nelīdzinājās nekam, ko biju redzējusi. Nicinošajā smaidā jautās uzvaras prieks, un tas vienlaikus ielauzās manas dvēseles melnākajā nostūrī, kur mājoja bailes un skaudība.

      Ieķērusies svārkos, es aizbēgu no zāles un neapstājos, līdz ieskrēju savos apartamentos. Manas dāmas iztrūkušās pielēca kājās.

      Lukrēcija pienāca pie manis. – Kas noticis, kundze? Šķiet, ka esat ieraudzījusi rēgu.

      – Tā… tā sieviete. Diāna de Puatjē. Viņa ir šeit, zālē. – Un, izrunājusi viņas vārdu, es jutu, ka nekad neatbrīvošos no rūgtās garšas mutē, ko tas atstāja. – Dio Mio, viņa nav veca. Viņa nav neglīta. – Es atbalstīju rokas pret tualetes galdiņu, vērodama savus garos, gredzeniem rotātos pirkstus ar krāsotiem nagiem. Kad ielūkojos pulētajā stiklā, man pretī raudzījās svešiniece, francūzietes kruzuļos ietērpusies bezgaumīga itāliete, kas pārtiek no karaļa žēlastības.

      – Ejiet prom, – es nočukstēju. – Visas. Atstājiet mani vienu.

      Mazā Anna Marija izsteidzās ārā no istabas, bet Lukrēcija kavējās. – Nepieļaujiet, lai viņa jūs aizskar. Jūs esat Katrīna Mediči, Orleānas hercogiene. Un kas ir viņa? Tikai jūsu vīra piegulētāja!

      Trīsēdama es ievilku elpu un pavēlēju sev apvaldīt dusmas. – Jā, – es dzirdēju sevi apliecinām balsī, kas nelīdzinājās manējai. – Kas gan viņa ir? Niecība! Galma ierēdņa atraitne, bijusī guvernante. Mans vecvectēvs bija Lorenco Mediči, Florences valdnieks; manas dzimtas vīrieši sēdējuši