Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

karalis. Es dzirdēju viņa vārdus: – Jūsu Majestāte vēlējās ar mani runāt.

      Fransuā saviebās. – Kā tu uzdrošinies man tuvoties, smirdēdams pēc zirga sviedriem? – viņš ieaurojās. – Ej prom! Nomazgājies un parūpējies par savu sievu. Dieva dēļ, parūpējies par viņu jau šonakt, citādi es nejutīšos atbildīgs par savu rīcību.

      Manā prātā vairs nebija ne miņas no domām par ķecerību. Šķita, ka pār mani nogruvušas jumta sijas; Anrī, kā apsūdzēdams, mani uzlūkoja un sparīgiem soļiem devās prom. Hercogiene noklakšķināja mēli. Es uztvēru viņas skatienu; viņa atvainodamās paraustīja plecus. Galminieki sāka sačukstēties; es dzirdēju nicīgus smieklus, sajutu viņu acis pievēršamies man. Tiklīdz radās izdevība, es atvainojos un devos prom.

      Tonakt Anrī mani apciemoja pirmo reizi kopš mūsu kāzu nakts Marseļā. Biju ļoti centusies, lai panāktu šo mirkli, bet, kad viņš ienāca istabā, ģērbies baltā virstērpā, kas uzsvēra viņa bālumu, es nespēju izdabūt pār lūpām nevienu vārdu. Anrī saniknots uzlūkoja mani. – Vai tu viņam atklāji patiesību?

      Es papurināju galvu. – Nē. Bet Viņa Majestāte…

      – Viņš var iet ellē. Gulies! Pienācis laiks izbeigt šo pazemojošo vilcināšanos.

      Es iekāpu gultā, šausmu pārņemta. Beidzot mans vīrs bija ieradies izpildīt savu laulātā pienākumu. Es jau sen ilgojos pēc šī mirkļa un tā dēļ mainīju savu izskatu, bet mani tik un tā pārņēma vēlme novērsties, kad viņš atraisīja tērpu, atklādams savu piebriedušo locekli. – Pacel to! – Viņš norādīja uz manu naktskreklu, un es paklausīju, juzdama, ka sirds sažņaudzas bailēs. Anrī nometās ceļos starp manām kājām un ar varu iepleta tās. Neteicis ne vārda, viņš ielauzās manī. Es sakodu zobus, cīnīdamās ar spējām, mokošām sāpēm, un pavēru kājas vēl vairāk, bet prātā centos iztēloties mīlniekus pie ezera un rast baudu šajā neķītrajā piespiedu darbībā, just kādu prieku no viņa tvirtās miesas kustībām manā augumā.

      Sāpes bija gandrīz neizturamas. Es nespēju noticēt, ka cilvēki ir gatavi tām ļauties, un cietos, kamēr Anrī locījās arvien straujāk un ātrāk, līdz ieelsās un sastinga. Kamēr es satriekta gulēju un jutu, ka no manis iztek kaut kas lipīgs un silts, viņš sasēja naktstērpa saites un izgāja ārā, aizcirzdams durvis.

      Piecēlusies sēdus, es piespiedu sevi palūkoties lejup. Anrī baltā sēkla sajaucās ar manām asinīm. Es jutos izmantota, man bija nelabi. Nevēlējos, lai ar mani jebkad notiek kaut kas tamlīdzīgs.

      Tomēr es pietrausos kājās un grīļodamās piegāju pie ūdens tovera. Es sapratu, ka man nav citas iespējas. Viņa sēklai jāpaliek manī; tā bija teikusi Lukrēcija. Citādi man nekad nebūs bērnu.

      Par spīti visām pūlēm un sāpēm, man bija izdevies atvadīties no jaunavības.

      Un tas arī viss.

      8. nodaļa

      Rudenī mēs devāmies uz Senžermēnas pili Parīzes apkaimē. No sarkaniem ķieģeļiem celtā ēka, ko rotāja karaļa emblēma – salamandra liesmās, bija mazāka un labāk nocietināta nekā Fontenblo, un es sapratu, kāpēc Fransuā dod priekšroku plašajai Luāras muižai. Es ar prieku gaidīju iespēju aplūkot pilsētu. Biju daudz dzirdējusi par Parīzi un tās brīnumiem; pilsēta bija slavena ar daudzajām greznumlietām, ko tirgotāji atveda no visas pasaules. Cerēdama atrast Toledo tērauda zobenu, ko Ziemassvētkos pasniegt karalim, es sarunā ar princesēm ieminējos, ka mēs varētu doties uz tirgu.

      Madlēna nopūtās. – Tētis mums aizliedzis pamest pili. Viņš teica, ka Parīzē nav droši.

      – Phe! – Margarita nicīgi nošņāca. – Tētis tikai dusmojas, jo viņam visa diena jāpavada padomē, tāpēc viņš nevar medīt vai kaut ko celt. Manuprāt, tā ir brīnišķīga doma. Varam pārģērbties tā, lai mūs nepazīst, un atgriezties pilī, pirms kāds pamana mūsu prombūtni.

      – Vai mēs nevaram aicināt tirgotājus šurp? – Madlēna jautāja. – Viņi atnestu savas labākās preces, un mums nevajadzētu brist pa dubļiem un netīrumiem kā vienkāršām kalponēm.

      Margarita pacēla acis pret debesīm. – Viņi trīskāršotu cenas. Un tu vēl nebūtu samaksājusi, bet visi galmā jau zinātu, ka mūsu Katrīna iegādājusies zobenu tētim.

      Madlēna nedaudz sarāvās. – Es nevaru jums pievienoties. Tas ir pārāk bīstami.

      – Labi, paliec šeit. Tikai neuzdrošinies kādam mūs nosūdzēt!

      Mēs ar Margaritu izdomājām plānu un noteiktajā rītā, kā parasti, apmeklējām mācības, pēc kurām gribējām izmantot mūzikai vai galda spēlēm paredzēto stundu, lai aizlavītos prom. Skolotājs vienmuļi kaut ko stāstīja, un Margarita vēroja mani pār grāmatas malu, tik tikko apvaldīdama smieklus. Sēdeklī pie loga bija noslēpti apmetņi, kurpes un monētām pilns zutnis. Viss bija gatavs mūsu piedzīvojumam.

      Atvērās durvis, un istabā cēli ienāca hercogiene d’Etāna. Skolotājs pārsteigts iesaucās, un mēs ar princesēm steigšus piecēlāmies kājās. – Viņa Majestāte pavēlējis visiem atgriezties savās istabās, – hercogiene noteica. – Pils tiek apsargāta. Neviens nedrīkst to pamest vai tajā iekļūt tik ilgi, kamēr tiks paziņots par pretējo.

      Kaut gan viņas balss bija rāma, es nekad vēl nebiju redzējusi hercogieni tik bālu. Mēs savācām mantas un grasījāmies doties prom, bet viņa apturēja mani pie durvīm. – Jūs nē, Katrīna, – viņa sacīja. – Karalis grib nekavējoties runāt ar jums savos apartamentos.

      Madlēna un Margarita izbiedētas palūkojās uz mani; tobrīd arī mani pārņēma bažas. Kas noticis, kāpēc karalis nocietinājis pili un vēlas satikt mani?

      Mēs ar hercogieni devāmies uz karaliskajām istabām, paiedamas garām galminiekiem, kas sačukstējās nišās. Neviens neskatījās man acīs, un bailes pieņēmās spēkā.

      – Kundze, – es drebošā balsī ieminējos, – vai esmu kaut ko izdarījusi? – Man iešāvās prātā doma, ka runa ir par manu laulību; varbūt Anrī nepatika pret mani ir nogurdinājusi Fransuā un viņš nolēmis mani sūtīt prom. Jau vairākus mēnešus es dzīvoju bailēs no šāda likteņa un tik tikko spēju ievilkt elpu, kad hercogiene izņēma no tērpa ieloces saburzītu papīru, kas oda pēc lētas tintes.

      Uz tā bija rakstīts: “Pāvesta mises kļūdas, radītas pretrunā ar Jēzus Kristus vakarēdienu: Romas baznīca un tās priesteri ir salašņas elkdievi, kas noliedz Mūsu Glābēja doktrīnas. Sadedziniet savus pagānu elkus, nevis tos, kas bijā Mūsu Kunga patiesību.”

      Es pacēlu skatienu, un hercogiene saviebās. – Tas ir hugenotu traktāts. Vakar viņi uzdrošinājās iznēsāt šīs lapeles pilī, kamēr visi gulēja. Acīmredzot uzpirkuši kalpotājus, kas paši ir šīs ķecerības piekritēji; Fransuā atrada uzsaukumus pat savās istabās. Viņš ir neganti noskaities. Pirms nedēļas karalis bija spiests arestēt divdesmit četrus hugenotus, kad tos pieķēra drukājam Žana Kalvina “Pamācības kristīgajā ticībā”. Tāpēc mēs ieradāmies šajā slimību apsēstajā pilsētā; Fransuā jārāda priekšzīme, ka Francijā ķecerība netiks paciesta.

      Tātad Koliņī teicis taisnību; karalis bija spiests beidzot pievērsties tam, ko tik ilgi izlicies neredzam. Tas nozīmēja, ka galmā mīt hugenoti. Biju cerējusi, ka man izdosies viņus atšķirt no pārējiem, bet viņi droši vien prata saplūst ar citiem un bija pietiekami spējīgi un pietiekamā skaitā, lai izplatītu šos uzsaukumus. Man vēl joprojām nebija ne jausmas, ko par viņiem domāt, bet es zināju, ka nevēlos, lai viņi satrauc karali vai izraisa nemierus valstī.

      – Viņi ir iedzinuši Fransuā stūrī, – hercogiene turpināja. – Nabaga