Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

sievietei parūpēties, lai Anrī atkal uzvedas kā princis. Bet viņas darbs beidzās, kad Anrī apritēja trīspadsmit gadi, un viņa atgriezās savā muižā Anē. Tiek uzskatīts, ka Anrī tur bieži viesojas. Viņš apgalvo, ka dodas medībās, bet… cik gan iespējams medīt?

      Man pār muguru pārskrēja šermuļi. Anrī ir mīļākā. Viņš mani apmuļķojis. Marseļā viņš solīja, ka pienāks īstais brīdis, kad iemācīsimies dzīvot kā vīrs un sieva. Lūk, ko tas nozīmēja! Mans vīrs droši vien cerēja, ka es padevīgi noraudzīšos, kā viņš pavada laiku kopā ar savu bijušo guvernanti. Biju nokļuvusi piedauzīgu spriedelējumu krustugunīs, jo viņš padarījis mūsu laulību par apsmieklu.

      – Biju domājusi, ka jūs to zināt, – hercogiene piebilda. – Anrī vecuma vīrieši bieži vien aizraujas ar vecākām sievietēm, bet ar laiku šī interese zūd. Tiklīdz jums zem sirds būs viņa bērns, Anrī to kundzi piemirsīs. – Viņas balsī ieskanējās kaut kas dzēlīgs. – Lai nu kā, tobrīd viņa jau būs veca.

      Es sastingu. – Kāda gadu starpība viņus šķir?

      – Tai dāmai ir vismaz četrdesmit trīs gadi. Jāatzīst, ka viņa tos labi slēpj, bet tik un tā ir atraitne ar divām pieaugušām meitām. Daži viņu uzskata par pievilcīgu; man viņas valdzinājums nav izprotams. Viņa vienmēr tērpjas drausmīgi neglītās, melnās drānās un ir auksta, ļoti auksta un skarba. Fransuā teic, ka viņai acu vietā esot monētas. Karalim nepatīk viņas vara pār Anrī.

      – Kāds ir viņas vārds? – es čukstus jautāju, baidīdamās dzirdēt atbildi, it kā piesaukta viņa varētu parādīties man acu priekšā.

      – Diāna de Puatjē, Normandijas senešala atraitne. Mēs viņu dēvējam par la Sénéchale. – Hercogiene sarauca uzaci.

      – Pieņemu, ka arī jums tas nepatīk.

      – Nepatīk? – es izspļāvu vārdu, pirms paguvu apvaldīties. – Viņam nav nekādu tiesību! Kā lai es ieņemu bērnu, ja viņš visu laiku pavada savas mīļākās gultā? – Jau nākamajā mirklī es vēlējos, kaut varētu paņemt šos vārdus atpakaļ. Biju aizvainojusi hercogieni. Arī viņa galu galā bija karaliska vīrieša mīļākā.

      Ilgi mani vērojusi, hercogiene ļoti skaidri un lēni noteica: – Vīrieši pakļaujas savām iegribām, un mums, sievietēm, ar to jāsamierinās. Bet neviens nedrīkst aizmirst pienākumu savu iegribu dēļ. Es atšķirībā no senešala atraitnes vienmēr esmu zinājusi savu īsto vietu. Karalim jau ir bērni, un citus viņš nevēlas; laulība ar karalieni Eleanoru noslēgta tikai politikas dēļ. Bet jūsu laulība ir citāda. Anrī ir Fransuā otrās pakāpes mantinieks, un viņam nepieciešami dēli. Tā turpināties vairs nedrīkst. Diemžēl mums nāksies aprunāties ar Viņa Majestāti.

      – Nē, lūdzu, nē! – Mani pārņēma šausmas. Es jutu, ka visa nākotne atkarīga no tā, vai man izdosies paturēt savu jaunavību noslēpumā. – Neviens to nedrīkst uzzināt… Tas ir pazemojoši…

      – Nesaprotu. Neviens neuzskata, ka vainojama esat jūs.

      Es pūlējos nomierināties. Man radās nojausma, ka hercogienei pašai ir iemesls neieredzēt senešala atraitni; varbūt arī viņa jau saskatīja nākotni un laiku, kad būs pārāk veca, lai aizrautu karali. Jebkurā gadījumā man nenāktu par labu bezpalīdzīgas jaunavas loma; labāk būtu gūt nepieciešamo palīdzību, izmantojot hercogienes ietekmi.

      – Vai jūs nevarētu mani atbalstīt citādi? – es ierosināju. – Ja mums ar Anrī izdotos pavadīt laiku kopā, varbūt viņš saprastu, ka ir kļūdījies.

      Hercogiene brīdi vēroja mani. – Jā, iespējams, – viņa piekrita. – Un sievietēm vajadzētu atbalstīt vienai otru, vai ne? – Viņa pasmaidīja. – Sāksim ar jauniem tērpiem. Jūsējie no Itālijas ļoti atšķiras no mūsu drānām, bet tagad jums jāizskatās pēc francūzietes. Es arī panākšu, lai pievienojaties mums medībās; būsiet Petite Bande goda biedre. Jūs protat jāt, vai ne?

      – Protams, – es steigšus piekritu. – Man ļoti patīk jāt. – Patiesībā es nekad vēl nebiju devusies medībās zirga mugurā, bet man līdzi bija brīnišķīgi, ar zeltu apdarināti ādas segli no Florences, un es cerēju, ka tos kāds pamanīs.

      – Lieliski. Pievienojieties mums, un jūs piesaistīsiet uzmanību.

      – Vai tas ir labi? – es jautāju, nejuzdamās pārliecināta, ka šāda uzmanība ir vēlama.

      Anna smiedamās atmeta galvu. – Protams! Jūsu pusē, bērns, ir hercogiene d’Etāna, un es esmu lietpratēja vīriešu piesaistīšanā.

      Tādējādi es tiku iesaistīta karaļa tuvāko draugu lokā. Pagāja vairākas nedēļas, pielaikojot jaunos tērpus, un es tikmēr katru dienu mācījos jāt rāmas ķēves mugurā, izmantodama savus Florences seglus, kam bija augstāks loks un īsāki kāpšļi, nekā pierasts Francijā. Hercogiene d’Etāna paskaidroja, ka šie segli sniedz man neparastu priekšrocību; es drīkstu nedaudz paraut uz augšu svārkus, atklājot potītes. – Jums ir ļoti glītas kājas, – viņa noteica. – Un kungiem patīk uzmest skatienu augšstilbiem. – Viņa skaņi iesmējās; manuprāt, hercogienei patika mani gatavot iziešanai sabiedrībā. Es viņas acīs biju īpašs uzdevums, ko viņa veica karaļa labā.

      Beigu beigās es kopā ar Petite Bande devos medībās.

      Man tās nepatika. Suņi nemitīgi rēja, vīrieši pārāk daudz un pārāk ātri dzēra, bet sievietes cīnījās cita ar citu par viņu uzmanību. Es arī turējos tālāk no slepkavošanas, jo izslavētās medības patiesībā bija cilvēku sarīkots slaktiņš. Zirgupuiši savilka tīklus aplī, bet citi tikmēr sita krūmus ar mietiem, lai izbiedētu paipalas, fazānus, trušus un citas radības. Dzīvnieki metās tīklos un neaizsargāti krita par upuri šķēpiem vai arī bultām, ko līksmas raidīja dāmas, sēdēdamas mugurā ķēvēm. Dzirdot zvēriņu mokpilnos kliedzienus un redzot asinīm slacīto zemi, mani mocīja nelabums; es nesapratu, kāpēc izsmalcināti cilvēki gūst prieku no tik mežonīgas nodarbes. Man būtu patīkamāk pievienoties karalim godprātīgās brieža vai kuiļa medībās, bet sievietēm tas nebija ļauts, kaut gan es savos seglos varēju jāt tikpat strauji un aizrautīgi kā jebkurš vīrietis. Nepievērsdama uzmanību noberzumiem uz plaukstām un pēcpuses (šīs medības ilga vairākas stundas), es uzlaboju savas jāšanas prasmes, kamēr sievietes apmierināja asinskāri. Bet kādu rītu es iespiedu papēžus ķēvei sānos un auļoju pakaļ karalim.

      Mani atalgoja karaļa izbrīns un neapmierinātības pilnie skatieni, ko man veltīja viņa galminieki. – Ļaujiet jums pievienoties, – es lūdzu.

      Karalis, brīdi mani vērojis, pamāja. – Ceru, ka protat izmantot šaujamloku, – viņš noteica un aizauļoja, suņiem rejot, jo tie bija saoduši medījumu. Es sekoju karalim, izbaudīju sajūtu, ko rada traukšanās gar kokiem, un skaļi iesmējos, kad kāds zems zars aizķēra manu cepuri un tā nokrita zemē. Piespiedusies pie ķēves spēcīgā kakla, es mudināju dzīvnieku uz priekšu, apņēmusies neatpalikt. Sasniegusi izcirtumu, es ieraudzīju, ka suņi aplenkuši jaunu stirnu. Tās ausis bija pieglaustas pie galvas, izteiksmīgās acis bailēs ieplestas, un viņa centās atvairīt suņus ar spērieniem.

      Fransuā pasauca mani. Vīri parāva savu putās nodzīto zirgu pavadas un nepatikā vēroja mūs abus. – Viņa pieder jums, – karalis paziņoja. – Esiet viņas cienīga.

      Es ielūkojos vīratēvam acīs. Man negribējās nogalināt drosmīgo būtni, kas cīnījās par savu dzīvību; kaut gan es pacēlu loku un ieliku tajā bultu, manā sirdī nebija prieka. Es pagaidīju, līdz stirna paceļas uz pakaļkājām, vairīdamās no suņa, tad aizvēru acis un raidīja bultu. Vīri man apkārt spēji ievilka elpu. Spraigo klusumu pārtrauca mednieki, kas kliegdami pavēlēja suņiem rimties; atvērusi