Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

ieslīgu pārdomās. Līdz šim nebiju saskatījusi šādu varbūtību. Sievietei, kuru redzēju zālē, bija vairāk nekā četrdesmit gadi; viņa jau laidusi pasaulē bērnus un zaudējusi vīru. Viņa noteikti zināja, ka Fransuā pret mani jūt patiku un atsakās sūtīt mani prom, kaut gan vēl neesmu dāvājusi Anrī pēcnācējus. Vai tāpēc viņa iznākusi gaismā un pierunājusi Anrī ietērpties saskaņotās drānās līdzīgi pasaku bruņiniekam un dāmai? Vai viņa beidzot sapratusi, ka, no kaut kā neatsakoties, var zaudēt visu?

      – Tev ir taisnība, – es izdvesu. – Karalis izsauca Anrī, un tā sieviete viņam sekoja, jo zināja, ka viņš vairs nedrīkst vairīties no saviem pienākumiem, pat viņas dēļ ne. Citas izvēles nebija. – Es pamāju Lukrēcijai. – Palīdzi man pārģērbties. Nekavējies! Drīz atnāks Anrī.

      Lukrēcija ietērpa mani naktskreklā un izgāja ārā, sargādama manas durvis. Es sukāju matus, līdz tie izplūda man pār pleciem – biezi, cirtaini un tik gari, ka varēju uz tiem apsēsties. Pavērusi virsģērbu, es pasvārstīju plaukstās krūtis, novērtēju to smagumu un nedaudz pavirpināju kanēļa krāsas krūtsgalus. Es nopētīju savu augumu kā preci, pievērsu uzmanību garajām kājām, jāšanas gaitā nostiprinātajiem apakšstilbu muskuļiem, pievilcīgajām potītēm, labi veidotajiem augšstilbiem.

      Es uzsmaidīju savam atspulgam. Kaut gan es nebiju tik stalta kā Diāna, nebiju veidota no marmora un satīna, man tomēr bija priekšrocības – laba veselība un svaigums. Viņa tvērās pie savas jaunības, bet manējā iestiepās nākotnē kā auglīgs lauks.

      Pie durvīm pieklauvēja. Es sasēju virsģērba auklas un savilku seju gaidpilnā smaidā. Anrī ienāca istabā un apstājās, it kā nebūtu pārliecināts, vai tiek gaidīts.

      – Cik patīkams pārsteigums! – Es nesteidzīgi piegāju pie skapīša, uz kura bija nolikta vīna karafe. Anrī pieņēma manis sniegto kausu, bet darīja to tik neveikli, ka biju spiesta apvaldīt smaidu.

      Viņš nokremšļojās. – Mums jāaprunājas, – viņš iesāka, un es pamāju un apsēdos uz krēsla. Ilgi vērojis mani, Anrī beidzot izgrūda: – Tēvs man atsūtīja ziņu. Viņš pieprasa, lai radām bērnu. Tas esot ārkārtīgi svarīgi, ņemot vērā mana brāļa veselības stāvokli.

      Man izdevās neizrādīt pārsteigumu. Nebiju zinājusi, ka dofinam, kuru līdzīgi Madlēnai mocīja plaušu kaites, kļuvis sliktāk. Galmā viņš bija pavisam nemanāms un mēdza uzturēties savās istabās, nodarbojoties ar saviem vaļaspriekiem, tāpēc es dažreiz pat piemirsu viņa esamību.

      Anrī soļiem mēroja manu kambari, rokā turēdams kausu. – Tēva ārsti uzskata, ka mans brālis ilgi nedzīvos, tāpēc mums abiem jāparūpējas par pēctecību. – Viņš iedzēra lielu malku vīna un piepildīja kausu vēlreiz. Es pamanīju, ka viņa roka dreb.

      Arī mani bija pārņēmušas šausmas. Ja dofins nomirtu, Anrī būtu karaļa mantinieks. Reiz mēs kļūtu par karali un karalieni. Bija grūti to aptvert, jo es nekad nebiju domājusi par tik tālu nākotni. Nemitīgi cīnīdamās pret tagadnes briesmām, es neveltīju laiku prātojumiem, kāpēc Fransuā mani tik dzelžaini aizstāv. Vai viņš redz mani Francijas karalienes lomā?

      Piepeši es biju izrauta no savas nošķirtās dzīves un izmesta plašā, nezināmā pasaulē.

      Izdzirdējusi Anrī balsi, es pavēlēju sev atgūties no pārdomām un atklāju, ka viņš nostājies man pretī. – Apsolu, ka šoreiz izturēšos saudzīgāk, – viņš noteica, un mēs saskatījāmies. Viņš pūlējās pasmaidīt, un es nopratu, ka viņu pārņēmis kauns. Iepriekšējā reizē Anrī bija tīši nežēlīgs, centās mani sodīt.

      Es piecēlos un iegāju guļamistabā, iegalvodama sev, ka mūsu savienošanās, pat ja sagādās sāpes, nebūs ilga. Un šoreiz es ieņemšu bērnu, pierādīšu savu vērtību. Tomēr, atmezdama pārklājus, es jutu baiļu dzēlienu sirdī un zināju, ka tām iemesls nav Anrī. Kas notiks, ja vainojams nebūs viņš? Ja izrādīsies, ka galma aizmuguriskajās runās slēpjas patiesība?

      Ja nu es esmu neauglīga?

      Lukrēcija bija nemanīta ielavījusies istabā pa sānu durvīm un to sagatavojusi. Pie gultas dega svece; aizkari bija atvilkti. Uz griestiem rotājās ēnas. Es dzirdēju apģērbu nočaukstam sev aiz muguras un drebošām rokām pūlējos atraisīt virstērpa saites.

      – Katrīna. – Anrī lūpas bija ļoti tuvu manai ausij. Viņš satvēra mani aiz pleciem un pagrieza ar seju pret sevi. Spēcīgais, muskuļotais augums slējās man pāri, platās krūtis bija apaugušas ar melniem matiņiem. Viņam kājās bija tikai plānas, īsas bikses, un es saskatīju viņa piebriedušo locekli.

      Manī piepeši uzliesmoja kaisle. Es centos to apspiest, jo nevēlējos iekārot vīrieti, kura acīs esmu tikai trauks sēklai; negribēju viņu mīlēt un centos atkal iekvēlināt dusmas un naidu, kas mani pārņēma, ieraugot viņu kopā ar netiklo Diānu. Nicinājums mani pasargātu no sāpēm, ko viņš sagādāja. Bet tam visam vairs nebija nozīmes, jo Anrī nospieda mani uz gultas un es trīsot vēroju, kā viņš pavelk manu naktstērpu augstāk, pakāpeniski atklādams manu kailumu. – Tu esi skaista, – viņš nočukstēja, it kā nebūtu to gaidījis, un mēs saskatījāmies. Pirmo reizi mūsu laulības laikā man šķita, ka Anrī redz mani tādu, kāda esmu īstenībā, nevis negribētu sievu, un viņš steidzīgi sāka atraisīt bikses, it kā degdams nepacietībā.

      Viņš šķita neticami liels, tomēr iekļuva manī tik saudzīgi, ka es jutu asaras riešamies acīs un pateicos Dievam, ka sveces gaismā nav saskatāma mana seja.

      Šoreiz es gandrīz iekliedzos, vienlaikus nokļuvusi sāpju un baudas varā, kad Anrī mani piepildīja. Visas manas domas un sajūtas bija pievērstas viņa kustībām, kas kļuva arvien straujākas. Viņš steidzīgi, klusi elpoja man sejā, bet es izliecu gurnus viņam pretī un glāstīju sava vīra krūšu ādu, ievīdama pirkstus raupjajos matiņos.

      Anrī spēji notrīsēja. Es jutu viņa locekli izplešamies vēl vairāk un nočukstēju viņa vārdu. Viņš viss saspringa, it kā ar kaut ko cīnītos, tad iestenējās un triecās dziļāk, izliedams manī siltumu, kas aizvirpuļoja tūkstoš dažādos lokos, un arī es skaļi iesaucos, tverdamās pie Anrī un cieši apvīdama kājas viņam ap vidukli.

      Mans vīrs elsodams nogūlās blakus, un es sasprindzināju muskuļus, lūgdamās, kaut viņa sēkla iesakņotos. Kad es drebēdama pagriezos pret viņu, Anrī piecēlās no gultas. Es dzirdēju, ka viņš savāc drēbes un apģērbjas tik steidzīgi, ka mani pārņēma kauns.

      – Palieciet pie manis šonakt, – es nočukstēju.

      Un viņš klusi atbildēja: – Nevaru.

      – Kāpēc? – Es strauji pieslējos sēdus. – Vai es jums nevarēju izpatikt?

      Anrī novērsās, slēpdams acis. – Varēji… un tu esi ļoti skaista. Bet mani gaida citur.

      Man neizdevās apklusināt dusmas, kas ieskanējās manā balsī. – Jūs ejat pie tās sievietes, vai ne? Pametat mani viņas dēļ. Vai viņa jums ir tik nozīmīga, ka esat gatavs mani pazemot galminieku acīs?

      – Viņa man ir viss. – Anrī lūkojās uz mani, un viņa sejā jautās kaut kas gandrīz skumjš. – Es nevēlos tevi sāpināt. Bet tev jāsamierinās ar to, ko es tev varu un ko nevaru sniegt. Kad tev būs bērns, tu pārdzīvosi mazāk. Savu mīlestību varēsi veltīt mūsu dēlam.

      Es piespiedu rokas pie vēdera, it kā Anrī būtu man iesitis. Man gribējās kliegt, ka mani pārdzīvojumi nekad nepierims. Viņu mīlestību biju pelnījusi es, nevis statujai līdzīga sieviete, kas sapinusi viņu savas burvestības valgos. Tomēr es klusēju, jo tobrīd atskārtu kaut ko tādu, ko līdz šim slēpu pat no sevis. Biju maldīgi ticējusi, ka reiz spēšu iegūt Anrī sirdi.

      Ja