Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

delma, sajuzdama spēcīgos muskuļus zem piedurknes, un sekoju viņam uz muižas pusi.

      Mani pārņēma tīkamas pateicības jūtas. Nobrūnējušās lapas čaukstēja mums zem kājām; jauneklis norādīja uz koši sarkanu putnu, un viņa vērīgais skatiens ļāva man noprast, ka šis vīrietis ciena dabu. Man gribējās aprunāties ar viņu, un es izvilku no kabatas grāmatu.

      – Pirms nedēļas saņēmu šo no Florences, – es sacīju. – Iesējums ir brīnišķīgs, vai ne? Nav neviena cita, kas prastu iesiet grāmatas tā, kā to dara manas dzimtās pilsētas meistari. Šis ir īpašs izdevums, veltīts manai ģimenei.

      Koliņī paņēma rokā plāno, apzeltīto sarkanās teļādas sējumu un uzmanīgi atvēra; es nospriedu, ka šī bijība liecina par attīstītu prātu, bet tik un tā jutos pārsteigta, kad viņš ieminējās: – Es zinu šo grāmatu. Tā tika sarakstīta jūsu vecvectēvam Lorenco Lieliskajam.

      – Jā! Makjavelli to veltīja viņam. Tirgotāju ģilde pasūtīja šīs grāmatas iesējumu un dāvāja to mums. Kā jūs to zināt?

      – “Valdnieks” ir slavens pat šeit, Francijā. Esmu to izlasījis vairākas reizes. – Koliņī ielūkojās man acīs. – “Un rodas jautājums: vai labāk būt mīlētam vai bijātam. Es atbildu, ka cilvēks alkst pēc abiem šiem stāvokļiem; bet ir grūti tos apvienot, tāpēc drošāk būt bijātam nekā mīlētam, ja jāatsakās no viena.”

      – Jūs citējat pēc atmiņas, – es izbrīnīta secināju.

      – Makjavelli traktāts ir viens no labākajiem darbiem, kas izskaidro, kā vajadzētu uzvesties varenajiem. – Jauneklis pasniedza grāmatu man. – Vai saprotat, ko viņš cenšas pateikt? Es pamāju. – Šķiet, ka jā. Viņa Majestāte nesen teica kaut ko līdzīgu. Tāda esot dzīve; mums jādod pirmais trieciens, lai neviens nevarētu trāpīt mums. Bet es domāju, ka vienmēr labāk ir meklēt kādu abām pusēm patīkamu risinājumu jeb, kā teiktu Makjavelli, iegūt mīlestību.

      – Taisnība. – Koliņī balss skanēja nopietni. – Tā ir vieda doma. Žēl, ka Viņa Majestāte tāpat nedomā par tiem šajā valstī, kas būtu pelnījuši viņa ievērību.

      Gaiss kļuva saltāks. Koki mums apkārt bija arvien retāki, un parādījās rūpīgi kopti celiņi līdz ar gleznām garšaugu dobēm. – Diemžēl nesaprotu, par ko jūs runājat, – es atzinos, jo nospriedu, ka droši vien nevajadzētu uzklausīt šādus vārdus par savu vīratēvu.

      Koliņī sarauca pieri. – Vai esat dzirdējusi par protestiem Parīzē?

      – Nē. Galms vēl nav viesojies Parīzē. Zinu, ka Viņa Majestātei pilsēta nepatīk.

      – Protams. Viņa pavalstnieki hugenoti pieprasa tiesības uzstāties karaļa padomes priekšā, jo varas pārstāvji mēdz viņus aizturēt par aizliegtu grāmatu ievešanu.

      – Hugenoti? – es atkārtoju. Galmā tie bija minēti tikai garāmejot.

      – Jā. Protestanti, Žana Kalvina piekritēji. Līdz šim Viņa Majestāte izlicies, ka par viņiem neko nezina. Tomēr man šķiet, ka drīz vien viņš būs spiests pievērsties hugenotiem. Es sastingu, ciešāk satvērusi grāmatu. – Jūs runājat par ķeceriem. – Mani pārņēma nemiers. Nebiju domājusi, ka sāksim apspriest kaut ko tādu. Pagaidām sarežģītākais sarunu temats, ar ko biju saskārusies, bija mana vīra pieķeršanās savai mīļākajai, un es piepeši jutos apmulsusi, it kā visu šo laiku būtu dzīvojusi bezrūpīgi, nemanot melno ūdeni, kas traucas man gar kājām.

      – Ne jau visi Francijā viņus par tādiem uzskata, – jauneklis iebilda un sāji iesmējās. – Ja tēvocis dzirdētu šos vārdus, viņš mani pērtu līdz asinīm.

      – Vai esat… – Es nezināju, ko darīt, ja viņš atbildētu apstiprinoši. Nekad vēl nebiju sastapusies ar ķeceri. Klīda runas, ka viņi esot neprāši, kas apspļauda mūsu statujas un apgāna baznīcas, un sagādā daudz nepatīkamu brīžu Romai. Visu savu mūžu es biju katoliete, bet nejutos droša, vai vajadzētu šos tā dēvētos ķecerus nīst tik kvēli, kā man bija teikts. Man galu galā bija daudz iespēju pārliecināties, ka Romas baznīca nemaz nav bezgrēcīga.

      – Nē, neesmu, – Koliņī attrauca, un viņa balsī skanēja patiesa dedzība, kas viņu vēl vairāk atšķīra no pārējiem galminiekiem. – Bet mēs visi esam radīti pēc Dieva līdzības, un mums nepieciešama iespēja ceļu pie Viņa meklēt katram savā veidā.

      – Baznīca apgalvo, ka pie Dieva ved tikai viens ceļš, – es atgādināju. – Vai jūs grasāties iebilst Romai?

      – Roma vairs nesaprot pasauli; tā tveras pie mirstošām tradīcijām. – Jauneklis vērīgi uzlūkoja mani. – Vai domājat, ka šiem cilvēkiem nav dvēseles? Vai mums ir tiesības viņus vajāt tikai tāpēc, ka viņi izvēlējušies citu veidu, kā pielūgt Dievu?

      Viņa vārdi uzjundīja kaut ko manī. Patiesībā es nekad par to nebiju domājusi. – Baznīca apgalvo, ka dzīvniekiem nav dvēseles, – es piesardzīgi sacīju. – Tas pats tiek teikts par ķeceriem.

      – Tātad jūs neesat redzējusi cilvēku sadegam dzīvu. Citādi jūs neapšaubītu, ka viņam ir dvēsele. – Koliņī brīdi klusēja. – Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis. Man šķita, ka jārunā patiesība, ja jau esat uzdevusi jautājumu.

      – Nē, nepavisam. Esmu jums pateicīga. Mūsu saruna bija ļoti interesanta.

      Viņš pasmaidīja. – Un ceru, ka tā ir tikai pirmā no daudzām. Kaut gan iesaku jums par to nevienam nestāstīt. Vairākumam galminieku tas nešķistu aizraujoši.

      – Protams. – Es atkal uzliku plaukstu uz viņa rokas, priecādamās par mūsu kopīgo noslēpumu. Mēs sasniedzām dārzu, un es ieraudzīju pie strūklakām pazibam dārglietas un košus tērpus; tātad galms devies vakara pastaigā.

      Margarita pamanīja mani un steigšus pienāca mums klāt. – Katrīna, kur tu biji? Es raizējos. Tu teici, ka iesi paelpot svaigu gaisu.

      Koliņī paklanījās. – Es nejauši sastapu Viņas Augstību, un viņa lūdza, lai pavadu viņu atpakaļ. Atvainojos, ja esam sagādājuši jums nepatīkamus brīžus.

      – Tātad esam jums pateicību parādā. – Margarita veltīja viņam asu skatienu.

      Es apjautu, ka viņa patiesi ir satraukta, kaut gan tas notika reti, un pastiepu roku Gaspāram de Koliņī. – Pateicos, kungs. Ceru, ka drīz mēs atkal tiksimies.

      Jauneklis piespieda manu plaukstu pie lūpām. Tās bija vēsas, un nelielā bārdiņa kutināja manu ādu.

      Princese Margarita satvēra manu roku, un mēs devāmies prom. – Tu biji kopā ar viņu vairāk nekā stundu! Es jau vairs nezināju, kur tevi meklēt. Šovakar notiks dzīres. Nāc, mēs nedrīkstam kavēties.

      Šī bija pirmā reize, kad es nemaz neieklausījos draudzenes vārdos. Koliņī sabiedrībā es aizmirsu visas raizes, viņa dēļ mans prāts pievērsās kaut kam diženākam. Man gribējās iesaistīties vēl kādā sarunā ar viņu, gremdēties viņa domu dzīlēs, un es pametu skatienu pār plecu. Jauneklis stāvēja gluži vientuļš galminieku vidū. Mani pārņēma spēja zaudējuma izjūta, un es prātoju, vai mēs vēl tiksimies.

      Vakarā, kad mēs tukšojām šķīvi pēc šķīvja, es vēroju Fransuā, kurš sēdēja savā tronī, iegrimis drūmās pārdomās. Galminieki spožās drānās draiskojās, dejoja, dzēra un dalījās muļķīgās baumās, un visi domāja tikai par savām baudām, aizmirsdami visu pārējo.

      Parasti Fransuā pievienojās saviem vīriem, apmainījās asprātībām un centās valdzināt sievietes, hercogienes pavadīts, bet šoreiz viņš, likās, nevienu pat neredzēja, un man prātā atbalsojās