Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

un tajos mājoja dzīvi putni.

      – Kundze, jūs mani pagodināt ar savu viesošanos! – Kozimo paziņoja, pārspīlētā padevībā klanīdamies.

      Es viņu uzmanīgi nopētīju. – Kozimo, izskatās, ka tu jau nedēļām ilgi neesi ne ēdis, ne izgājis saules gaismā. Ceru, ka nesēdi šeit visu dienu. No maģijas vien nevar pārtikt.

      Kamēr viņš čukstēja atvainošanās vārdus, dedzīgi vēlēdamies man izpatikt, es prātoju, vai esmu rīkojusies pareizi, šurp nākot. Kozimo galu galā bija kalpotājs un saņēma algu no manis. Kā viņš varētu izprast manas mokas? Bet kopš tā baismā rīta, kad es zaudēju bērnu, mani māca drausmas bailes; Lukrēcija gan apgalvoja, ka daudzas sievietes nespēj iznēsāt pirmo mazuli, bet man acu priekšā nemitīgi vīdēja ainas, kurās es tieku padzīta no Francijas, jo nevaru dāvāt vīram pēcnācējus.

      Kozimo mani vēroja, it kā lasīdams domas. – Kundzi kaut kas nomāc, – viņš sacīja. – Jūs atnācāt, jo baidāties. Man varat uzticēties. Es labprātāk mirtu, nekā jūs pieviltu.

      Es satrūkos. Mūsu skatieni sastapās, un es nodrebēju, jo atcerējos asiņu plūdus un to, kā mans naktstērps pamazām nomelnēja pavardā. Mana sirds sažņaudzās.

      – Man… es nedrīkstu pievilt savu vīru, – beigu beigās es nočukstēju. – Man nepieciešams bērns.

      Kozimo svinīgi pamāja. – Aplūkosim zīmes! – Viņš izņēma dūju no krātiņa un ar veiklu pirkstu kustību apgrieza tai kaklu. Kamēr baltais putns vēl raustījās, viņš nolika to uz galda un uzšķērda, izmantodams dunci. Es saviebos, sajutusi zarnu smārdu un ieraudzījusi melnas asinis, kas notraipīja Kozimo rokas. Viņš ilgi pētīja putna iekšas, tad pasmaidīja, pacēla galvu un paziņoja: – Šeit nav redzami šķēršļi jūsu spējai iznēsāt bērnu.

      Atvieglojums bija tik spējš, ka man saļodzījās ceļgali. Es nopūtos un ar rokām atbalstījos pret galdu. Un Kozimo pēc brīža piebilda: – Ja viens ir zaudēts, tas nenozīmē, ka neradīsies citi.

      Sastingusi es ielūkojos viņam acīs. – Tu… tu zini? Redzēji?

      – Man piemīt spēja saskatīt to, kas apslēpts citiem. – Kozimo paraustīja plecus. – Un varu jums ieteikt apbruņoties ar pacietību, kundze, jo jūsu laiks vēl nav pienācis.

      Es rūgti iesmējos. – Cik ilgi? Jau septiņus gadus es dzīvoju Francijā un neko neesmu ieguvusi. Vainojama tā sieviete; viņa zina, kā es ciešu, un priecājas par manām sāpēm. Taisnīgi būtu, ja viņa mirtu. – Es satvēru flakona ķēdīti. – Mans ierocis slēpjas šajā pudelē, ko pirms daudziem gadiem man iedeva tavs tēvs. Nepieciešama tikai izdevība.

      Kozimo sarauca pieri. – Jūs nedrīkstat tā rīkoties. Visi turēs jūs aizdomās.

      – Mani tas nesatrauc. Anrī nedaudz pasēros un samierināsies. Viss būs beidzies.

      – Vai arī ieklausīsies baumās un nekad vairs jums nepieskarsies. Franči jau šobrīd uzskata, ka visi itālieši ir dzimuši indētāji. Un šīs pudelītes saturs varētu atstāt kādas pēdas. Nē, kundze. Lai kā jūs alkstat viņas nāvi, tas tomēr nav īstais ceļš.

      Man gribējās dusmās kliegt uz Kozimo; ne jau tāpēc, ka es patiesi gribētu noindēt Diānu, bet gan tāpēc, ka viņš uzdrošinājās man atgādināt par sekām. Man vajadzēja ticēt, ka es esmu spējīga nogalināt savu sāncensi. Skumjas par zaudēto bērnu, par kuru es nevienam nedrīkstēju stāstīt, lika man vainot Diānu. Es ticēju, ka viņa tīši liedz Anrī viesoties manā gultā. Dziļākā izmisuma brīžos es pat domāju par kādu baisu līgumu, ko viņa varbūt noslēgusi, lai izravētu niecīgo radībiņu no mana klēpja un panāktu, ka no viņas ir atkarīga mana dzīvība.

      – Labi, – es neapmierināta noteicu. – Sameklē kādu citu iespēju. Bet nekavējies, jo man nav daudz laika.

      Kozimo jau bija piegājis pie kāda plaukta un sniedzās pēc nelielas koka lādītes. – Viņai nav nekādas nozīmes, – itālietis sacīja, pacēlis kastes vāku. – Es jums iedošu sešus amuletus, ko nēsāsiet zem drēbēm; tie atvairīs viņas ļaunumu. Un šeit ir arī ādas krēms, kas pievilinās jūsu vīru. Kad viņš nākamreiz viesosies pie jums, es atsūtīšu eliksīru; puse no tā jāizdzer jums, otra puse viņam. Un galvenais ir nezaudēt cerību.

      – Ja cerība būtu sēkla, es jau būtu veselas tautas māte, – es sacīju, pieņemdama Kozimo dāvanu.

      Viņš pasmaidīja. – Un reiz tas notiks.

      Es izmantoju krēmu un piestiprināju metāla amuletus pie apakšsvārkiem. Iztaisnoju matus, izmantojot sakarsētu dzelzi, un pasūtīju dučiem jaunu tērpu, gaidīdama brīdi, kad Anrī atgriezīsies no kaujas lauka, un apbērdama hercogieni ar jautājumiem par kara gaitu. Izklausījās, ka tas ir tāds pats kā visi pārējie; imperatora armija nostiprinājās ierakumos, bet mūsu virsnieki apšaudīja viņus ar lielgabalu lādiņiem, un mani pārņēma nepacietība, jo Anrī man bija vajadzīgs galmā, kur es varētu izmēģināt eliksīru.

      Nākamais likteņa pavērsiens visu mainīja.

      Trauslā Madlēna nomira, Skotijas skarbo apstākļu un savu vārīgo plaušu nogalināta. Fransuā ieslēdzās savās istabās un nevienu nepieņēma. Es pavadīju dienas kopā ar Margaritu, cenzdamās viņu mierināt, kā vien pratu. Mēs atkal ietērpāmies sērās, bet Fransuā nebija citas iespējas, kā vien pakļauties Džeimsa Piektā lūgumam pēc citas līgavas. Savienība ar Skotiju bija ārkārtīgi svarīga, un Gīzi nešķieda laiku velti. Viņi piedāvāja karalim savu meitu Mariju. Nevienu neinteresēja iespēja, ka arī viņa varētu zaudēt dzīvību Skotijā; galvenā bija izdevība palielināt ģimenes ietekmi. Laulība tika noslēgta, izmantojot starpnieku, un drīz pēc tam, neuzvaramā kara nogurdināti, Kārlis Piektais un Fransuā parakstīja miera līgumu.

      Anrī saņēma pavēli atgriezties mājās.

      Es gatavojos viņu pieņemt Fontenblo. Jau vairākas nedēļas biju dzērusi dažādus novārījumus un kārtojusi istabas. Tagad es soļiem mēroju tās, ģērbusies tumši sarkanā tērpā un rotājusies ar rubīniem, un visu uzmanību veltīju durvīm. Anna Marija bija devusies noskaidrot, kur ir Anrī, jo es pati nevēlējos pievienoties sveicēju pūlim. Es negribēju izskatīties pēc satrauktas sievas, kas metas sava vīra skavās, tiklīdz viņš ienāk pagalmā.

      Uztvērusi dāmu skatienus (viņas vienmēr mani vēroja, kad juta, ka esmu nemiera pārņemta), es slepus ielaidu roku kabatā, sataustīju Kozimo atsūtīto pudelīti un pasmaidīju. Viņš bija solījis, ka iedarbīgais sajaukums liks Anrī domāt tikai par mani. No rīta biju izdzērusi pusi no tā, un tagad vajadzēja tikai iepilināt atlikušo Anrī vīna kausā. Saņemot pamudinājumu, daba parūpēsies par visu pārējo.

      Sievietes nodarbojās ar izšūšanu. Kopš saņēmu vēsti par Anrī atgriešanos, es biju īpaši neiecietīga un jau grasījos atvainoties, kad atskanēja soļi. Es apsēdos un izslējos taisnāk.

      Istabā ieskrēja Anna Marija. – Viņa Augstība jau tuvojas! Bet es galerijā dzirdēju, ka…

      Es nepievērsu viņai uzmanību. – Baumas varēsi man pastāstīt vēlāk. Apsēdies! Anrī jādomā, ka mēs viņu negaidījām.

      – Bet Jūsu Augstībai jāzina…

      – Vēlāk! – Es norādīju uz soliņu, un meitene, veltījusi izmisuma pilnu skatienu pārējām dāmām, apsēdās.

      Mani pārņēma bailes. Pagājuši astoņi mēneši, kopš pēdējo reizi tikāmies; kāda es būšu sava vīra acīs? Vai eliksīrs iedarbosies? Vai es vēlreiz ieņemšu bērnu?

      Atskanēja skaļi smiekli, un istabā ienāca vairāki vīrieši. To vidū es pamanīju Anrī draugu un ieroču biedru de Gīzu. Viņš vēl joprojām bija pārāk kalsns un ļoti garš, bet asos,