Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

vairs nedzeru vīnu, – Anrī atbildēja.

      To dzirdot, es apjuku. Kā man iedot viņam eliksīru? Tas bija rūgts, un ūdenī viņš sajustu tā garšu. Mēģinādama izdomāt kādu iemeslu, lai viņš pieņemtu kausu, es pamanīju, ka viņš uz brīdi apmainās skatieniem ar Gīzu. Pēc tam viņš atkal pievērsās man, bet es jutu sirdi sažņaudzamies un satvēru Anrī roku.

      – Es pēc jums ilgojos. Ja vēlaties, varam pavakariņot kopā, – es ierosināju. – Ir daudz, ko gribu jums pastāstīt.

      – Tas diemžēl nav iespējams. – Anrī atrāva roku un atgriezās pie saviem vīriem, bet es nodomāju, ka viņš nav mani pavisam atraidījis, nav teicis, ka neatnāks vēlāk. Eliksīrs nesabojāsies, es varēju nedaudz pagaidīt.

      Tikai tad, kad viesi bija aizgājuši, es atcerējos Annu Mariju. – Kādus jaunumus tu gribēji man pavēstīt? – es jautāju, atgriezdamās pie sava krēsla.

      – Tās ir tikai baumas, – Lukrēcija ieminējās, tādējādi apliecinādama, ka Anna Marija jau paguvusi ar viņu aprunāties.

      Es apstājos, uzlūkoju savas sievietes un ar mājienu pavēlēju visām aiziet, izņemot Lukrēciju.

      – Runa ir par Anrī, vai ne? – es jautāju. – Nevilcinies! Ko viņš šoreiz izdarījis? – Es gatavojos uzklausīt kādu jaunu, piedauzīgu stāstu par viņa attiecībām ar Diānu, bet Lukrēcijai izdevās mani pārsteigt.

      – Šķiet, kara laikā Viņa Augstība… izdarījis kādu pārkāpumu. Ilgās stundas armijas pirmajās rindās… Gluži kā visi vīrieši, arī viņš meklēja mierinājumu. Runā, ka viņš vairākas reizes apmeklējis kādu jaunu zemnieci. Tā tas arī beigtos, bet viņa gaida bērnu. Un apgalvo, ka Viņa Augstība ir tēvs.

      Pēkšņi es attapos, ka žņaudzu dūrēs tērpa audumu, un izdzirdēju kaut ko salūstam; virs mana augšstilba pletās mitrs traips. Pudelīte ar eliksīru manā kabatā bija saplēsta. – Vai viņš… piekrīt meitenes teiktajam? – es stomīdamās jautāju.

      – Jā. – Lukrēcija brīdi klusēja. – Diemžēl tas nav viss. – Viņa ielūkojās man acīs. – Senešala atraitne izteikusi vēlmi audzināt bērnu, ja tas būs zēns.

      Man šķita, ka es nespēšu apvaldīt nelabumu, tāpēc ar rokas mājienu izraidīju Lukrēciju no istabas un rīstīdamās sarāvos kamoliņā uz krēsla, tomēr neko neizvēmu. Mutē parādījās nepatīkama garša, bet to izraisīja tikai manas šausmas un neticība.

      Es zināju, ka būšu spiesta upurēt itin visu, lai izdzīvotu.

      Augustā zemniece laida pasaulē mana vīra meitu. Viņa saņēma uzturnaudu un atļauju paturēt bērnu, jo Diānu neinteresēja iespēja audzināt meiteni. Tomēr es nejutos atvieglota, kaut gan manai sāncensei bija liegta iespēja sagrābt savos nagos Anrī atvasi. Jau tas vien, ka viņam izdevies radīt bērnu ārlaulībā, izraisīja jaunu čukstu vētru galminieku vidū, jo bija skaidrs, ka neauglīga esmu es.

      Katra nākamā diena pietuvināja mani neizbēgamajam iznākumam. Anrī nenāca uz manu gultu un pat dienām ilgi ar mani nesatikās, un man sāka rasties aizdomas, ka Diāna dedzīgi cenšas iznīcināt to niecīgo prieku, ko mēs ar Anrī varētu gūt no savas laulības. Vienīgais mierinājuma un drošības avots manā dzīvē bija karalis, kura mīlestība pret mani nebija gaisusi.

      Gadā, kad es svinēju savu divdesmit trešo dzimšanas dienu un astoto gadu kopš savas ierašanās Francijā, karalis pārcēlās uz Ambuāzas muižu. Tā atradās uz zemesraga, no kura bija pārskatāma Luāra. Muižu rotāja plaši dārzi un smalki metāla režģu vijumi. Fransuā šī vieta patika, un viņš bija veltījis vairākus gadus tās uzlabošanai. Šeit viņš paziņoja jauno plānu, ko bija izdomājis, lai izrautu Milānu no Kārļa Piektā rokām.

      – Konetabls uzskata, ka man vajadzētu piedāvāt imperatora mantiniekam, Spānijas Filipam, apprecēties ar Navarras karaļa un manas māsas Margaritas divpadsmit gadus veco meitu Žannu d’Albrē, – Fransuā atklāja, kad pastaigājāmies pa dārzu. No tālākās malas skanēja apslāpēti rēcieni, un mēs saodām spēcīgo smārdu, kas plūda no trim krātiņos ieslodzītajiem lauvām. Tos bija atsūtījis turku sultāns, un Fransuā īsti nezināja, ko ar šo dāvanu darīt. – Kārlis savukārt varētu man piešķirt Milānu, bet Žanna nodos Navarru Filipam, kad būs to mantojusi, – karalis turpināja. – Tādu izdevību Kārlis nepalaidīs garām; viņš uzskata, ka šī valsts pieder Hābsburgiem, bet d’Albrē dzimta esot sagrābusi varu savās rokās. Mana māsa Margarita ir Navarras karaļa atraitne; viņu nepriecēs doma, ka jānodod meita Spānijas rokās, bet es negrasos ļaut Kārlim paturēt Navarru. Viņam tikai jātic, ka es to vēlos, un tad es dabūšu Milānu. – Fransuā man piebikstīja. – Ko teiksiet, Ma petite? Vai mēs spēsim apmuļķot Hābsburgu čūsku?

      – Nav neviena iemesla, lai mēs to nevarētu, – es atbildēju. – Plāns ir lielisks, un esmu pārliecināta, ka jūsu māsa neiebildīs.

      Fransuā nopūtās. – Jūs nepazīstat Margaritu. Reiz mēs bijām tuvi draugi, bet viņa mainījās pēc savām kāzām un pārcelšanās uz Navarru. Viņas nelaiķis vīrs atbalstīja hugenotus, un arī mana māsa iesaistījusies viņu tā dēvētajā cīņā. – Karalis saviebās; šī bija pirmā reize, kad viņš sarunā ar mani pieminēja kaitinošos protestantus. – Margarita kļuva par antikrista Kalvina aizgādni, un klīst baumas, ka viņa pat uzaudzinājusi savu meitu hugenotu ticībā. Lai Dievs mums palīdz! – Brīdi klusējis, Fransuā turpināja: – Domāju, ka jūs varēsiet man palīdzēt, Ma petite. Es aicināju Žannu viesos; varbūt jūs spēsiet viņu pārliecināt, ka jāpieņem katoļticība. Galu galā divpadsmit gadus vecai meitenei nevajadzētu saskatīt nekādu atšķirību starp abām.

      – Jutīšos pagodināta, – es apliecināju, nospriedusi, ka tā būs izdevība pierādīt savu noderīgumu.

      Pēc mēneša galmā ieradās Žanna. Viņa bija maza auguma, kalsna meitene ar Valuā raksturīgo garo degunu un zaļām mandeļveida acīm. Tikai rudie mati un vasarraibumi uz sejas liecināja, ka viņa kaut ko mantojusi arī no tēva. No galvas līdz kājām ģērbusies neglītās, melnās drānās, Žanna nostājās uz manas istabas sliekšņa, izslējusi smailo zodu.

      – Nāciet iekšā, bērns! – Es tuvojos viņai. – Mēs ļoti priecājamies, jūs redzot.

      Žanna piekala skatienu manam lūgšanu soliņam. – Nevaru, – viņa spalgā balsī atbildēja un ar pirkstu norādīja uz statueti, kas rotāja manu nelielo altāri. – Tā ir elkdievība.

      Es iesmējos. – Tā Dievu pielūdz visi Romas katoļi, arī es. – Toties es piederu pie reformētās ticības, un mums ir aizliegts uzlūkot elkus.

      – Tas nav nekāds elks, – es iebildu, redzot, ka mana svaine Margarita saspringst. – Šis ir Asīzes Madonnas tēls. Viņa tiek godināta par savu laipnību pret kropļiem un citiem, kuri sirgst ar nepilnībām.

      – Tā ir tikai statuja. Kalvins apgalvo, ka svēto kults un statuju pielūgšana jāiznīdē no pasaules, jo Pestītājs nav to sludinājis.

      Šī meitene patiesi bija dedzīga ķecere. Es vēlreiz iesmējos, cenzdamās slēpt apjukumu, kas vairāk bija saistīts ar viņas pārliecību, nevis vārdiem, kurus jau biju gaidījusi. Ko gan karaliene Margarita iemācījusi savai meitai? Un kā man pārvarēt šo šķērsli?

      – Jēzus māte bija sieviete ar miesu un asinīm, tāpat kā jebkura cita, – Žanna turpināja. – Viņas kults radies no senām pagānu tradīcijām.

      Margarita pielēca kājās. – Kā tu uzdrošinies tā runāt?

      Žanna uzmeta lūpu, bet es satraukta iesmējos. – Meitene tikai atkārto, kas viņai mācīts.