Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

staroju. Kad atgriezāmies muižā, man blakus jāja Fransuā, uz manas sejas bija sakaltušas asinis, un stirnas auss smagums vilka lejup manu jostu. Pagalmā mūs jau gaidīja galminieki. Es pasmaidīju, ieraudzījusi, cik neticīgi mani vēro dāmas. Tagad viņām tiešām bija iegansts sarunām, kaut gan es nebiju tik naiva, lai uzskatītu, ka esmu drošībā. Biju guvusi iespēju jāt medībās kopā ar karali, tomēr vēl joprojām biju neauglīga sieva, bet Anrī bija otrais pēctecības rindā aiz dofina.

      Man vajadzēja laist pasaulē dēlus, kas nostiprinātu Valuā dinastiju. Ja tas neizdosies, arī mani varēs notriekt zemē tāpat kā stirnu, kurai es atņēmu dzīvību.

      Šī iemesla dēļ es centos bieži rādīties galminiekiem acīs, cerēdama piesaistīt papildu uzmanību un varbūt pat nodrošināt, lai kāds no visuresošajiem mēlnešiem nosūta ziņu Anrī par viņa sievas gūtajiem panākumiem galmā. Es vilināju Margaritu uz galerijām, zālēm un dārziem, kur sēdējām savu košo dāmu ielenkumā.

      Kad pagāja vairākas nedēļas un mans vīrs nerādījās, es jutos kā neglābjama muļķe, kas grezni uzposusies un šķiet izmisusi. Es labprātāk nogalinātu tūkstoti stirnu, nekā paciestu dāmu plēsīgos smaidus un kungu pārspīlēto klanīšanos, jo visi neapšaubāmi sačukstējās man aiz muguras par Mediči princesi, kas ļoti cenšas neradīt iespaidu, ka nupat nokāpusi no laivas. Kaut gan biju pieņemta karaļa nelielajā dāmu pulciņā, galminieku acīs es vēl joprojām biju svešzemniece, kam izdevies iepīt savos valgos princi. Nebija gan skaidrs, cik ilgi man izdosies noturēties sievas godā, ja mans vīrs dod priekšroku mīļākās sabiedrībai.

      Tajā mirklī manā sirdī iesakņojās naids pret Diānu de Puatjē. Pat nebiju viņu redzējusi, bet jutos gatava ieliet viņas vīna kausā Rudžjēri dāvāto indi. Viņa saduļķoja manu jauno dzīvi, pārvēršot to par kaut ko baiļpilnu, un man nebija iespējas viņu aizkavēt. Kādā pēcpusdienā, kad biju iespīlēta neērtajās drānās, sēdēju savā istabā un turēju rokā no Florences atsūtītu grāmatu, vienlaikus paciezdama galminieku dzēlīgos skatienus, kaut gan izlikos iegrimusi stāstā, es piepeši sapratu, ka vairs nespēju to izturēt, un spēji piecēlos.

      Margarita pievērsās man. – Katrīna, vai tev nekas nekaiš? – viņa jautāja, vienlaikus lūkodamās uz galminiekiem, kas tuvojās. Meitenei patika iesaistīties gudrās sarunās ar šiem cilvēkiem, pierādot savu pārākumu.

      – Nespēju mierīgi sēdēt. Domāju, ka iešu pastaigāties.

      Princese spēra soli uz priekšu, gribēdama mani pavadīt, bet es viņu apturēju. – Tu nedrīksti sagādāt vilšanos saviem draugiem. Viņi skaļi raudās, ja neiemīdīsi viņus zemē ar savām izcilajām zināšanām.

      – Vai tiešām zini, ka… – Margarita pasmaidīja.

      – Protams, – es atbildēju, pirms viņa paguva teikt vēl kaut ko, un steidzos uz tālāko durvju pusi, cik ātri vien spēju savā smagajā brokāta tērpā.

      Tiklīdz neviens vairs nevarēja mani saskatīt, es noņēmu pusmēness veida galvasrotu, ko klāja sīciņas pērles, norāvu iestīvināto apkakli un nometu to visu zemē, kaut gan abas šīs mantas bija ļoti dārgas. Tad es atraisīju sudrabotās mežģīnes sev ap kaklu, izlaidu matus pār pleciem un, noslēpusi grāmatu kabatā, devos uz terasi.

      Tobrīd man bija vajadzīgs tikai miers un klusums, nevis domas par savu neskaidro nākotni.

      Apgājusi apkārt mākslīgajam ezeram, es tuvojos pils nekoptākajai vietai, kur glīti apcirptos dārzus nomainīja savā vaļā atstātas kastaņas, sēru vītoli un papardes. Starp tām vijās tik tikko manāmas, saules izraibinātas taciņas. Es dzirdēju putnu dziesmas un lapu čaukstoņu, redzēju izbiedētu lapsu, kas aiztraucās prom. Jau gandrīz biju aizmirsusi, cik skaista ir Francija ārpus galma spožās samākslotības.

      Reiz jau es biju tur pastaigājusies kopā ar Margaritu un tagad meklēju mūsu atrasto izcirtumu, kur auga bieza zāle. Gribēju tajā atgulties un palasīt. Bet laikam biju kaut kur nogriezusies, jo nonācu koku audzē. Fontenblo apkārt nebija mūru, un es negribēju apmaldīties mežā, tāpēc apstājos.

      Pēc brīža es pamanīju kādu stāvu virzāmies starp kokiem man pa priekšu. Viņam mugurā bija krēmkrāsas kamzolis un ādas bikses, un jāšanas zābaki sniedzās līdz pat augšstilbiem. Viņa galva bija kaila, un biezie, dzeltenbrūnie mati viļņojās; vīrietis gāja, galvu noliecis un rokas saņēmis aiz muguras. Šķita, ka viņš iegrimis dziļi domās, un es jau kāpos atpakaļ, negribēdama viņu traucēt, bet man zem kājas nedabiski skaļi nokrakšķēja zars.

      Vīrietis sastinga un pēc mirkļa pagriezās. Ilgi skatījies uz mani, viņš paklanījās. Mani pārņēma prieks, redzot konetabla vecāko māsasdēlu Gaspāru de Koliņī.

      Mēs tuvojāmies viens otram. Kaut gan nebiju viņu sastapusi kopš savām kāzām, es lieliski atcerējos šo jaunekli, un man ienāca prātā, ka citi galminieki šo nejaušo tikšanos varētu uztvert kā kaut ko nekrietnu. Tomēr es tikai paraustīju plecus. Kurš mūs šeit redzētu? Un, ja arī paklīdīs runas, varbūt Anrī tās sadzirdēs un viņā pamodīsies lepnums, jo pat viņš, kaut gan pameta mani novārtā, negribētu paciest galma sačukstēšanos par viņa sievas pastaigām divatā ar citiem vīriešiem.

      – Ļoti atvainojos, ja esmu izbiedējis Jūsu Augstību, – Koliņī dobjā, klusā balsī ierunājās. Viņa vienkāršais ietērps un tik tikko saskatāmie bārdas rugāji liecināja par šajā galmā reti sastopamu patmīlas trūkumu.

      – Nepavisam, – es attraucu, un man šķita, ka esmu nedaudz aizelsusies. – Priecājos, ka jūs satiku. Jau domāju, ka esmu apmaldījusies. – Ielūkodamās jaunekļa bāli zilajās, caururbjošajās acīs, es pēkšņi attapos, ka mani mati ir izlaisti un tērpa apkakle atsedz kaklu, tāpēc koši piesarku. – Man šķita, ka es pazaudēšu ceļu mežā, – es smiedamās piebildu.

      – Izskatās, ka esmu nogriezusies kaut kur nepareizi.

      Koliņī veltīja man maiguma pilnu smaidu. – Tikai daži soļi jūs šķir no pils dārza. Šajā muižas pusē vairs nav palicis daudz meža. Lielākā daļa tika iznīcināta, lai uzceltu Viņa Majestātes diženo galeriju.

      – To, kur novietotas itāliešu gleznas? Cik žēl! Kaut gan galerija tiešām ir skaista.

      – Taisnība, – Koliņī piekrita, bet es nopratu, ka viņam nepiemīt karaļa kaismīgā patika pret mākslu. Klusums, kas iestājās, nebija neveikls. Man šī jaunekļa klātbūtne dāvāja mierinājumu, it kā mēs būtu pazīstami sen un mums nebūtu vajadzīgas nenozīmīgas pļāpas. Pēc brīža viņš ieminējās: – Vienmēr, kad viesojos galmā, es mēdzu pastaigāties šeit, kur varu domāt. Nupat atbraucu, bet troksnis un cilvēku pūļi man jau šķiet nogurdinoši. Neesmu pie tiem pieradis.

      Es aptvēru, ka tiešām nekad nebiju redzējusi viņu galmā.

      – Jūs šeit neesat bieži, vai ne?

      Koliņī papurināja galvu. – Kopš tēva nāves man ir pārāk daudz pienākumu Šatijonas muižā. Bet manam tēvocim, konetablam, ļoti gribētos, lai es apmetos šeit un spodrinu dzimtas vārdu, kā pienākas augstmaņu dēlam.

      – Man ļoti žēl, ka zaudējāt tēvu, – es noteicu.

      Jauneklis pielieca galvu. – Pateicos. Viņš bija labs tēvs.

      Man vēl joprojām viņa pietrūkst.

      – Jums paveicies, jo varējāt viņu iepazīt, – es sacīju. – Mani vecāki nomira nedēļu pēc manas piedzimšanas. Es nemaz nepaguvu sajust viņu mīlestību pret mani.

      Kad iestājās klusums, es novērsos. Kas man licis atklāt kaut ko tik svarīgu tikko pazīstamam cilvēkam, kaut gan viņš pret mani bija ļoti laipns?

      – Es dzirdēju, ko pārcietāt