Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

mūsu brālim Fransuā ir pašam savs galms, un viņš pilda dofina pienākumus, – Margarita atbildēja. – Bet reizēm mūs apciemo.

      Es neuzdrošinājos painteresēties par Anrī. Princeses droši vien uzskatīja, ka man viss ir zināms par viņa dzīvi, bet patiesībā es biju tikai noskaidrojusi, ka mans vīrs daudz laika pavada sava drauga de Gīza sabiedrībā un medī. Tomēr iespējams, ka es varētu pavaicāt par viņa mācībām, neradot liekas aizdomas…

      Istabas durvis atsprāga vaļā. Princeses gavilēdamas steidzās pretī tēvam, un viņš priecīgs apskāva meitas. Man sirdī atkal iedzēla skumjas; kaut gan es Fransuā galmā biju pieņemta gluži kā viņa paša bērns, tagad es sapratu, kāda ir sajūta, ja tēvs ir dzīvs. Nekad nebiju jutusies kā bārene, līdz ieraudzīju karali kopā ar meitām, un es neveikli stāvēju malā, mocīdamās sava neiederīguma apziņā.

      Fransuā aplika roku Margaritai ap vidukli un ieknieba Madlēnai vaigā, bet veltīja smaidu arī man. – Kāpēc šodien nenotiek mācības? – viņš tēloti bargi vaicāja.

      – Mēs aizsūtījām Kašķrunci prom, – Margarita paskaidroja. – Gribējām pabūt kopā ar Katrīnu.

      – Kašķrunci? Vai domājat, ka tas ir pieklājīgs vārds, ko iemācīt savai jaunajai māsai?

      – Labāk, ja viņa to apgūst jau tagad, – Margarita noteica. – Viņa varēs iegrimt Aristoteļa un Plūtarha mācībās, neprātojot par to, kāpēc skolotājs ož pēc pelējuma.

      Fransuā skaļi iesmējās. – Vai dzirdēji, Anna? Viņa apgalvo, ka skolotājs smird! Mon Dieu, manai meitai ir asa mēle. Pat zobens ir saudzīgāks.

      – Šķiet, Viņas Augstība ir mantojusi sava tēva dabu, – atskanēja izkopta, samtaina balss, un rudmatainā dāma, ģērbusies zaļā tērpā, iznāca no sieviešu pulciņa, atstādama aiz sevis smaržu vilni. Margarita man bija paskaidrojusi, ka tā ir Anna d’Eijī, hercogiene d’Etāna, Fransuā mīļākā, kura galmā ir daudz pilntiesīgāka karaliene nekā viņa sieva. Annai bija kaķenes zaļās acis un kupli vara krāsas mati, kuros ievītas pērles. Viņa piegāja pie Fransuā, pamādama princesēm, un veltīja visu uzmanību man. – Kā klājas mūsu petite italianne? Vai viņa sākusi apgūt mūsu paradumus?

      Es palūkojos uz karali. Viņš sarauca uzaci, it kā mani uzmundrinādams. Norijusi kamolu, kas man sakāpa kaklā, es pievērsos Fransuā mīļākajai. – Madame, es jutos kā mājās jau brīdī, kad ierados šajā zemē. Es dievinu Franciju.

      – Vai tiešām? – Viņas karmīnsarkanās lūpas savilkās saltā smaidā. – Apburoši. Ne jau katru dienu Francijai izdodas gūt daļiņu Itālijas, vai ne?

      Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, un es steigšus piegāju pie sava soliņa. Karalis apsēdās starp abām savām meitām, un hercogiene patraucās garām, ar svārkiem skarot manas kājas. Es sajutu ledaino atturību, kas plūda no viņas, kad viņa apsēdās uz iztapsētās palodzes. Pārmērīgi izkrāsotās sievietes iekārtojās hercogienei apkārt kā vīzdegunīgu putnu bars. Viņas skatiens bija bezkaunīgs, un es jutu, ka tas pievēršas man, bet neuzdrošinājos atbildēt. Piepeši Fransuā iesaucās: – Vai dzirdēji, Anna? Madlēna apgalvo, ka mūsu Katrīna jau apguvusi Plūtarhu.

      – Tiešām? – hercogiene stieptā balsī pārvaicāja. Viņas paradums visu pārvērst par jautājumu sāka mani tracināt. – Tātad viņa ir ļoti gudra. Ceru, ka viņai šeit pavadītais laiks neliksies velti šķiests.

      – Nē, nepavisam! – es iesaucos, visus iztrūcinādama. – Nekādā ziņā, kundze! – Varbūt man likās, ka hercogiene grasās man liegt šīs mācību istabā pavadītās stundas kopā ar princesēm, vai arī mani mulsināja viņas ciešais skatiens. Lai nu kā, es drebēju no galvas līdz kājām, kamēr viņa laiski pētīja mani. Pēc brīža karaļa mīļākā piecēlās, ar savu stāju pauzdama biedējošu apņēmību.

      – Majestāte, domāju, ka man pienācis laiks tuvāk iepazīties ar Orleānas hercogieni. Varbūt Viņu Augstībām patiktu neliela pastaiga pa dārzu?

      Es nospriedu, ka viņa vēlas aprunāties ar kādu no savām dāmām, un steidzīgi piecēlos, grasīdamās bēgt. – Uz kurieni jūs dodaties? – viņa sīrupainā balsī pajautāja. – Jūs taču esat hercogiene, n’es–ce pas?

      Pārējie pameta istabu, atstājot mani sastingušu kopā ar karaļa mīļāko.

      Viņa ar rokas mājienu aicināja mani pie loga, un es paklausīju. Mans Dievs, ko es biju izdarījusi? Kā man izdevies aizvainot šo sievieti? – Viņu Augstības ir aizrāvušās ar jums, – Anna ieminējās. – Izskatās, ka jums labi padodas iegūt draugus.

      – Viņu Augstības ir… princeses ir labsirdīgas. Es… man viņu sabiedrība ir ļoti patīkama.

      – Protams. Tomēr jūs vienīgā esat precēta sieva, un jums vajadzētu rādīt priekšzīmi. – Hercogiene nolika roku uz krēsla atzveltnes, parādīdama man spožu smaragdu rokassprādzi. – Vai saprotat?

      Man izkalta mute. – Nē, kundze. Vai esmu kaut kā aizvainojusi Viņa Majestāti?

      Hercogienes smiekli bija klusi un samtaini. – Tieši otrādi. Arī viņš ir aizrāvies ar jums. Pat apburts. Toties man… – Viņa piecēlās un satvēra manu zodu. – Man nepatīk sāncenses, bērns.

      Es izbrīnīta lūkojos uz Annu. – Taču… es neesmu sāncense. Kā tas būtu iespējams?

      – Jums ir gandrīz piecpadsmit. Jūsu vecumā mani uzskatīja par neapvaldāmu sievieti. – Hercogiene pavicināja roku.

      – Es nelīdzinos jums. Man nemūžam neizdotos jūs kaut kā izaicināt.

      Brīdi vilcinājusies, viņa piepeši atplauka smaidā. – Jūs nesaprotat, vai ne?

      Man saļodzījās ceļgali. – Diemžēl ne.

      Viņa apsēdās man blakus tik tuvu, ka es sajutu pelēkās ambras smaržu sievietei uz kakla. – Man nav ne jausmas, kā jums izdevies izvairīties no baumām; par to runā viss galms. Tā kā vīrs no jums novērsies, jūs esot gatava ievilināt savā gultā Fransuā, lai pierādītu, ka viņš rīkojies pareizi, jūs atvezdams šurp.

      Es spēji ievilku elpu. – Viņš ir mans vīratēvs! Jā, es viņu mīlu, tomēr ne jau šādi. Tas… tas būtu asinsgrēks.

      – Tikai tad, ja jūs saista asinsradniecības saites, – hercogiene nomurrāja un piepeši pilnīgi pārvērtās. Vēl pirms brīža viņa mani biedēja, bet tagad viņas mati ieskāva seju gluži kā nimbs un lūpas savilkās smaidā, un viņa kļuva par šķelmīgu meiteni. Es sapratu, kāpēc Fransuā tā pieķēries hercogienei. Viņa vēroja mani ar neslēptas ziņkāres pilnu skatienu. – Man patiesi šķiet, ka esat tieši tāda, par kādu jūs neviens neuzskata, proti, nevainīga būtne. Un izskatās, ka esmu kritusi par upuri māņiem. Man šķita, ka gribat atņemt man vīrieti. Turklāt jūs nebūtu pirmā, kas cenšas to panākt. Mani pārņēma sastingums. Tātad galms par mani ņirgājās. Viņu acīs es biju novārtā pamesta sieva, kas pin intrigas. Viņi sačukstējās man aiz muguras.

      – Par ko jūs domājat? – hercogiene klusi painteresējās.

      Nespēdama parunāt, es novērsos. Šīs izsmalcinātās sievietes sabiedrībā es jutos dumja, kaut gan vienlaikus arī vēlējos viņai atklāt savas bēdas.

      Hercogiene nopūtās. – Skaidrs. Tātad ne viss, par ko runā galms, ir meli.

      Viņas balss skanēja tik pārliecināti, it kā noslēpums būtu iededzināts man sejā, un es vairs nevarēju izlikties, ka tā nav patiesība. – Jā, – es nočukstēju. – Anrī… Es viņam neliekos pievilcīga.

      – Ak,