Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

pagriezos pret karali. Viņš savilka lūpas greizā smaidā, un es nojautu, kas noticis. – Vai Viņa Augstība princis Anrī nav ieradies? – es jautāju.

      Fransuā seja apmācās. – Mans rupjais dēls neprot uzvesties, – viņš norūca. – Un acīmredzot nav iegādājies laikrādi.

      Tomēr nesatraucieties, kāzas notiks jau rīt, un zvēru pie Dieva, ka Anrī tajās parādīsies.

      Šie vārdi vairāk līdzinājās draudiem nekā mierinājumam. Es atmetu galvu. – Kā viņš varētu to palaist garām? – es jautāju, parūpēdamās, lai visi mani dzird. – Ne jau katru dienu Francijai izdodas apprecēties ar Itāliju.

      Fransuā sastinga. Viņš nolaida skatienu un nemanāmi satvēra manu roku. – Princeses cienīgi vārdi, – karalis klusi noteica un, pacēlis mūsu abu kopā saliktās plaukstas, iesaucās: – Dzīres ir sākušās!

      Viņš ieveda mani banketu zālē, un es apsēdos uz paaugstinājuma viņam blakus. Galminieki drūzmējās ap galdiem zemāk; brīdī, kad ienāca kalpotāji, nesdami paplātes ar gārņiem medus glazūrā un ceptiem gulbjiem, karalis pielieca galvu un nočukstēja: – Mans dēls pagaidām neizrāda savu prieku par jauno līgavu, bet es, mazā Katrīna, jūtos savaldzināts. Ne mirkli nevilcinādamās, es atbildēju: – Tādā gadījumā, iespējams, man vajadzētu laulāties ar Jūsu Majestāti.

      Karalis iesmējās. – Un jums netrūkst drosmes. Tā lieliski papildina šīs skaistās, melnās acis. – Brīdi klusējis, viņš pētīja manu seju. – Interesanti, vai mans dēls spēs jūs novērtēt, Katrīna Mediči.

      Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan viņa vārdi lika šermuļiem pārskriet pār manu muguru. Vai biju mērojusi tik tālu ceļu, lai kļūtu par tāda prinča sievu, kurš nevēlas mani pat redzēt?

      Kalpotāji novietoja man priekšā šķīvi pēc šķīvja, un Fransuā izdzēra vairākus kausus garšvielām bagātināta vīna, bet es sāku justies neredzama, līdz viņš pieskārās manai rokai un ierunājās: – Monmoransī māsasdēli vēlas jūs sveikt, bērns. Smaidiet. Tie ir viņa prieks un acuraugs, karsti mīļotās nelaiķes māsas atvases.

      Es satrūkos. Man pretī stāvēja konetabls un trīs jaunekļi. Visi bija iedeguši un glīti, ģērbušies vienkāršos, baltos kamzoļos, un radīja iespaidu par neuzbāzīgu, ģimenisku vienotību.

      – Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vecāko māsasdēlu, Gaspāru de Koliņī, Šatijonas senjoru? – Monmoransī jautāja.

      Es paliecos uz priekšu. Gaspāram de Koliņī bija biezi, tumši zeltaini mati un bāli zilas, spožas acis. Stūrainajā sejā bija lasāmas skumjas. Šis pievilcīgais, bet atturīgais jauneklis līdzinājās kādam Milānas augstmanim. Man šķita, ka viņš ir nedaudz vecāks par divdesmit gadiem. Patiesībā viņam tobrīd bija sešpadsmit.

      – Jūtos pagodināts, – viņš dobjā balsī sacīja. – Ceru, ka Jūsu Augstība šeit būs laimīga.

      Es nedroši pasmaidīju. – Pateicos, kungs!

      Koliņī brīdi klusēja, un mūsu skatieni sastapās. Man šķita, ka viņš teiks vēl kaut ko, bet jauneklis tikai paklanījās un kopā ar brāļiem atgriezās pie sava galda. Es lūkojos uz Koliņī, it kā viņš būtu man atklājis kaut ko nenovērtējami dārgu, ko es, iespējams, nekad vairs neatradīšu.

      Fransuā nopūtās. – Viņa tēvs nesen nomira. Tāpēc viņš tērpies baltā; šeit tā ir sēru krāsa. De Koliņī kundzes jau sen vairs nav starp dzīvajiem; kopš tēva nāves Gaspārs ir ģimenes galva. Konetablam viņš ir ļoti mīļš. – Karalis uzlūkoja mani. – Šis jauneklis var būt labs draugs. Monmoransī ir viens no maniem uzticamākajiem vīriem, turklāt nāk no ļoti senas ģimenes. Viņa māsasdēlam piemīt visas šīs īpašības, un galmā, Ma petite, nav nekā svarīgāka par izcelsmi.

      Tātad Gaspārs de Koliņī bija bārenis, tāpat kā es. Vai tāpēc mani pārņēma tik savādas radniecības jūtas?

      Arī pārējie augstmaņi sekoja Monmoransī māsasdēlu priekšzīmei, steigdamies apliecināt karalim, ka viņi ciena Majestātes jauno vedeklu. Pēc divdesmitā ēdiena un četrdesmitās iepazīšanās es vairs necerēju, ka iegaumēšu visus vārdus un titulus. Jutos pateicīga, kad karalis piecēlās un paziņoja, ka es droši vien esmu nogurusi. Viņš aizveda mani pie pretējā paaugstinājuma, kur visu vakaru bija pavadījusi karaliene Eleanora, salti klusēdama.

      Man bija žēl šīs sievietes. Eleanora līdzīgi man bija izmantota karaliskajā precību tirgū un acīmredzot negribēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Biju dzirdējusi, ka spāņi vienmēr kvēli cenšas sargāt savu tautisko apziņu, un es zināju, ka nebūtu prātīgi sekot Eleanoras priekšzīmei. Lai kas notiktu, man jāiedzīvojas šajā vietā, jāsaplūst ar galmu, jo tās bija manas jaunās mājas. Iedama garām konetablam, es uzlūkoju viņa māsasdēlu. Gaspārs pielieca galvu; es velti cerēju notvert viņa skatienu.

      Valuā zilajā un baltajā krāsā tērpušies pāži atvēra durvis. Fransuā atstāja mani dāmu uzraudzībā; es klusēju, kamēr viņas atbrīvoja mani no tērpa, un apgūlos svešajā gultā, juzdama, ka Lukrēcija mani vēro.

      Palikusi viena, es nespēju iemigt un nospriedu, ka krustmāte Klarisa maldījusies.

      Varbūt es nemaz neesmu tik nozīmīga.

      6. nodaļa

      Nākamajā rītā, kad es pamodos, dāmas stāvēja ap manu gultu. Jau nedēļu nebiju labi izgulējusies, tāpēc paslēpu galvu zem spilvena. Lukrēcija uzdrošinājās mani sapurināt aiz pleca. – Kundze, jūs gaida Viņa Majestāte un galms. Ceremonija paredzēta jau šodien.

      Es ievaidējos un pacēlu spilvenu. Varēju saost sakarsēto lavandu vara toverī, ko dāmas bija ienesušas istabā un piepildījušas ar siltu ūdeni, un redzēju kuplo kāzu tērpu, glīti izkārtotu uz galda. – Vai viņš ir šeit? – es jautāju.

      Anna Marija noskumusi papurināja galvu, un mani pārņēma pazemojums. – Ja viņš nav ieradies, ar ko man šodien vajadzētu precēties? – es asi noskaldīju.

      – Viņa Majestāte solīja, ka nepieciešamības gadījumā tiks iecelts vietnieks, – Lukrēcija atbildēja.

      To dzirdot, Anna Marija sāka skaļi raudāt. Viņa iešņukstējās pēc katra vārda un teica, ka es esot nelaimīgākā princese visā kristīgajā pasaulē.

      – Tas man nav zināms, – es noteicu, mēģinādama kaut nedaudz uzlabot nepatīkamos apstākļus, kādos biju nokļuvusi. – Bet noteikti ir kāda, kas jūtas laimīgāka. – Es ļāvos dāmu saudzīgajām rokām un pēc divām stundām jau biju ietērpta savā debeszilajā samtā. Piedurkņu atloki ar rombveida rakstu atgādināja stikla lauskas man pie plaukstu locītavām.

      Kaut gan valdīja neciešams karstums, pagalmā pulcējās cilvēki. Es apstājos. Dievs ir mans liecinieks, es negribēju turpināt, negribēju precēties ar zēnu, kurš pat nepapūlas ierasties uz savām kāzām. Bet Fransuā iznāca no savu galminieku ieloka, paklanījās un pacēla manu roku pie lūpām, šķelmīgi pasmaidīdams. – Jūs teicāt, ka labprātāk vēlētos apprecēties ar mani. Tagad jums dota iespēja.

      Es nespēju apvaldīt atbildes smaidu. Šis novecojušais satīrs nelīdzinājās nevienam līdz šim sastaptam vīrietim.

      Katedrālē galminieku, augstmaņu un sīko ierēdņu jūra pārvērtās par okeānu. Neskaitāmi acu pāri, kas mirdzēja kā plēsīga putna redzokļi virs pūderētiem vaigiem, pievērsās man, kad izkāpu no karietes un apvaldīju vēlmi izvilkt piesvīdušā apakštērpa ieloces no spraugas starp dibena vaigiem. Fransuā pieveda mani pie altāra, it kā es savās kuplajās drānās būtu pārvērtusies par galjonu. Līgavainis nekur nebija manāms.

      Karalis