Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

Pirmais atsūtījis uz Romu jaunu pārstāvi, un pāvests Klements pieprasījis, lai es viņu izklaidēju.

      To dzirdot, es pārsteigta uzlūkoju Lukrēciju. – Ko man vajadzētu darīt? Pasniegt sūtnim vīnu?

      – Nē, protams! – Lukrēcija uzjautrināta iesmējās. – Jūs viņa priekšā izpildīsiet franču basdansu; Viņa Svētība jau nolīdzis jums skolotāju. Mums jāgatavojas rītdienai, un jūsu sievišķās mākas diemžēl ir pamestas novārtā. Pienācis laiks jūs pārvērst par īstu galma dāmu.

      – Bet man jābūt kā zvēram, – es neapmierināta noteicu. Man nepavisam nepatika šādas izredzes, tomēr nebija citas iespējas, tāpēc dažu nākamo nedēļu laikā mani nežēlīgi mocīja švītīgs, pārlieku sasmaržināts vīriņš, kurš bārstīja pavēles un bikstīja mani ar baltu zizli, paziņodams, ka ķēvei gurnos ir vairāk grācijas nekā man visā ķermenī. Man riebās dejas. Neskaitāmie, muļķīgie reveransi, roku vicināšana un koķetie skatieni mani neizsakāmi kaitināja.

      Tomēr es apguvu deju pietiekami, lai uzstātos franču pārstāvju priekšā. Tēvocis izlaidies sēdēja savā tronī, baudīdams vīnu, bet sūtnis vēroja mani un noslēpumaini smaidīja, it kā es būtu piedāvāta izsolē.

      Pēc dažām dienām es pirmo reizi asiņoju. Kamēr es mocījos krampjos un vaidēju, Lukrēcija paziņoja, ka man noteikti būs daudz veselīgu bērnu. Par spīti sāpēm, es aizrautīgi gaidīju tik tikko manāmās pārmaiņas, kas notika manā augumā; krūtis kļuva smagākas un zīdainākas, gurni bija nedaudz platāki, un mana āda šķita sārtāka. Un tas viss notika gandrīz vienas nakts laikā.

      – Vai es būšu skaista? – es jautāju Lukrēcijai, kad viņa sukāja manus matus, kas bija atauguši vēl kuplāki un cirtaināki nekā iepriekš un kurus viņai patika rotāt ar pērļu cepurītēm un savītām lentēm.

      Lukrēcija pārliecās man pār plecu un uzlūkoja mani spogulī. – Jūs jau esat skaista, – viņa noteica. – Šīs lielās, melnās acis spētu savaldzināt jebkuru vīrieti, un jūsu lūpas ir tik pilnīgas, ka varētu iekārdināt pat bīskapu… kaut gan tas nepavisam nav grūti! – viņa piebilda, piemiegdama man ar aci.

      Es iesmējos. Kaut gan Lukrēcija bija galvenā dāma, kam vajadzēja pārraudzīt manu saimi un palīdzēt man, patiesībā viņa bija kā māsa, un es ik dienu jutos pateicīga par viņas klātbūtni. Ar Lukrēcijas palīdzību es biju atbrīvojusies no savu pārdzīvojumu atstātajām rētām un sapratu, ka atkal nepacietīgi gaidu nākotni.

      Drīz vien es uzzināju, ko tā sola. Lukrēcija ieradās pateikt, ka mani aicina pāvests Klements. Viņa nezināja, kāpēc tēvocis grib ar mani runāt divatā, un mēs abas devāmies uz viņa apartamentiem pa gaiteņiem, kas noklāti ar izturīgu audeklu un pilni strādniekiem, kuri cenšas atjaunot iebrukuma laikā iznīcinātās freskas.

      Kad tuvojāmies apartamentu apzeltītajām durvīm, manī pamodās sen aizmirstā spēja. Šoreiz es neiegrimu citā pasaulē kā iepriekš Florencē; mani pārņēma tik tikko manāma, klusa briesmu nojausma, un es satraukta pievērsos Lukrēcijai. Viņa pasmaidīja, mani iedrošinādama. – Lai ko pāvests teiktu, jūs viņam esat nozīmīgāka nekā viņš jums.

      Es iegāju plašajā, apzeltītajā istabā un nometos ceļos. Tēvocis sēdēja pie sava milzīgā galda un mizoja apelsīnus; saldi skābenā smarža izplatījās gaisā, pārmācot vecu parfīmu un dūmakaina vaska aromātu. Viņš pamāja, un es noskūpstīju viņa roku, ko rotāja gredzens ar Svētā Pētera zīmogu. Tēvocim mugurā bija baltais pāvesta tērps, bet ap kaklu aplikts smaragdiem un rubīniem nosēts krucifikss.

      – Man teica, ka esi kļuvusi par sievieti. – Viņš nopūtās. – Kā skrien laiks! – Viņš sūkāja apelsīna daivu un norādīja uz soliņu. – Apsēdies. Mēs sen neesam pavadījuši laiku kopā.

      – Vēl tikai pirms mēneša es šeit viesojos, kad tikāties ar franču sūtni, – es atgādināju un, brīdi klusējusi, ieminējos: – Ja Jūsu Svētība neiebilst, es labprāt pastāvētu. Tērps ir jauns, un tajā nav īpaši ērti.

      – Tev vajadzētu pie tā pierast. Pienācīgas drānas ir ārkārtīgi svarīgas. Francijas galmā tām tiek piešķirta ļoti liela nozīme.

      Pāvests paņēma dārgakmeņiem rotātu nazi un sagrieza apelsīnu. Smarža līdzinājās saules gaismai, un mana mute piepildījās siekalām. – Tev tas būtu jāzina. Tava māte galu galā bija francūziete.

      Es jau gribēju atgādināt, ka nekad neesmu pazinusi savu māti, tomēr tikai nomurmināju: – Jā, Jūsu Svētība, un man tas ir liels pagodinājums.

      – Taisnība. Ko tu teiktu, ja es atklātu, ka Francija paudusi lūgumu pēc tevis? – Viņš runāja rāmi, atsaukdams man atmiņā dienas, kad es biju maza meitene un viņš bija mans mīļotais tēvocis, tomēr viņam neizdevās mani piemānīt; es zināju, ka pāvestam kaut kas ir padomā. – Nu? – viņš asi painteresējās. – Vai tu klusēsi?

      – Jūtos ļoti pagodināta, – es atbildēju.

      Pāvests skaļi iesmējās. – Mediči cienīgi vārdi! – Man radās sajūta, ka viņš nupat atņirdzis ilkņus, un mani ceļgali saļodzījās. Klementa skatiens pievērsās man. – Tu esi apguvusi, cik vērtīga ir atbilde, ar kuru nekas netiek pateikts. Šāda prasme padarīs tavu laulību paciešamāku.

      Man asinis sastinga dzīslās. Es nospriedu, ka esmu pārklausījusies.

      – Tev pienācis laiks ieņemt savu vietu pasaulē, – tēvocis turpināja, košļādams apelsīnu un šķiezdams bālganu sulu uz piedurknes. – Viss jau gandrīz norunāts. Daļa no tava pūra būs Milānas hercogiste, ko Francija saņems tūlīt pēc kāzām. – Viņš pacēla skatienu. – Varbūt reiz tu būsi Francijas karaliene.

      Es jutu, ka ausīs sāk šalkt asinis. Lūk, pāvesta ilgi gatavotā atriebība! Šādi viņš iegrūda dunci Kārlim mugurā, noslēdzot savienību ar imperatora ienaidnieku Fransuā Pirmo un izmantojot mani kā bandinieku. Manas kāzas ar Franciju liegtu Kārlim valdīt Itālijā un piešķirtu Fransuā tiesības uz sen kāroto Milānas hercogisti, kas šobrīd piederēja impērijai.

      – Karalis Fransuā jau ir precējies, – es izstomīju. – Ar imperatora māsu.

      – Jā. Bet viņa otrais dēls Orleānas hercogs Anrī ir brīvs un reiz varētu mantot troni. Uzticami avoti vēsta, ka Fransuā vecākais dēls daudz slimo. – Pāvests sāka mizot citu apelsīnu, stingri to turēdams garos, zirnekļa kājām līdzīgos pirkstos. – Ceru, ka tava klusēšana neliecina par iebildumiem, – viņš noteica. – Esmu iztērējis daudz naudas un pūļu, lai tev sagādātu šo iespēju. Pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs, ir iespītējusies līgava.

      Ko gan es varēju teikt? Tēvocim bija tiesības mani sūtīt visur, kur vien viņš vēlas. Neviens mans solis, izņemot pašnāvību, nevarētu mani atbrīvot, un šī saltā apziņa lika man atbildēt skarbā balsī: – Ja tāda ir jūsu griba, es esmu apmierināta. Vai drīkstu lūgt kādu pakalpojumu? Es labprāt atgrieztos Florencē. Tās ir manas mājas, un es… – Man aizlūza balss. – Es vēlos atvadīties.

      Tēvocis ledaini uzlūkoja mani. – Labi, – viņš noteica. – Ja Roma tev vairs nav tīkama, es piešķiršu pavadoņus. – Viņš pastiepa savu gredzeniem rotāto plaukstu. Kad es to skūpstīju, viņš klusi noteica: – Mīlestība ir nodevīga. Tava dzīve būs labāka bez tās. Tāpat kā visiem Mediči.

      Es kāpos atpakaļ uz durvju pusi, un viņš mizoja nākamo apelsīnu, bezrūpīgi savilcis lūpas smaidā.

      Kad es atgriezos Florencē, tajā valdīja smaržīga vasara, un man sekoja sargi kopā ar dāmām, kuru vidū bija arī Lukrēcija un mana jaunā pavadone, pundure Anna Marija