Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

istabās, kur palagi vēl joprojām smaržoja pēc viņas un uz galda ar alabastra rotājumiem atradās viņas rakstāmrīki, it kā viņa kuru katru mirkli varētu ienākt pa durvīm.

      Tur es atvilktnē zem nepabeigtām vēstulēm atradu savu sudraba un ziloņkaula šķirstiņu. Es to izņēmu tik bijīgi, it kā lādīte varētu izgaist, un saudzīgi noglāstīju apskrambāto vāku. Krustmāte bija paslēpusi šķirstiņu savās mantās, zinādama, ka es to vēlēšos atgūt, un nojauzdama manu atgriešanos.

      Kad atvēru šķirstiņu, atskanēja klikšķis; samta izklājumā bija slepens nodalījums, un tajā es atradu Rudžjēri flakonu, ap kuru kā čūska apvijusies ķēdīte. Es to apliku ap kaklu, turēju šķirstiņu rokās un ļāvos sērām.

      Mani saderināšanās dokumenti tika parakstīti pavasarī. Pāvests Klements sagādāja man iespaidīgu pūru, lai es varētu dižoties ar savu Mediči dzimtas pārstāves bagātību, un nevilcinādamies izņēma dārglietas no savas mantnīcas, arī septiņas pelēkas pērles, kas reiz esot piederējušas Bizantijas imperatorei, bet tagad rotāja manu hercogienes kroni. Tēvocis arī nosūtīja manu portretu uz Franciju.

      Fransuā savukārt atsūtīja man dēla gleznu. Tā bija ielikta skaistā, ar satīnu izdrapētā lādē; kad Lukrēcija no tās izcēla portretu, es pirmo reizi ieraudzīju savu nākamo vīru – atturīgu seju, smagnējus plakstiņus, savilktas lūpas un garo Valuā degunu. Manī viņš neko neatmodināja, un es prātoju, vai arī viņam ir tādas pašas izjūtas. Kāda var būt laulība starp diviem svešiniekiem, kuriem nav nekā kopīga?

      – Viņš ir izskatīgs, – Lukrēcija atvieglota paziņoja un palūkojās uz mani. Es sēdēju savā krēslā, stinga kā marmora statuja. – Neizskatās, ka trīs Spānijā pavadītie gadi atstājuši pēdas.

      Anna Marija sarauca pieri. – Kāpēc viņš bija Spānijā?

      – Tāpēc, ka viņš kopā ar savu brāli dofinu tika nosūtīts kā ķīlnieks pie imperatora Kārļa, kad karalis Fransuā zaudēja karu par Milānu, – es atbildēju. – Turklāt karalis bija spiests apprecēties ar Kārļa māsu Eleonoru. – Mani piepeši pārņēma apkaunojoša, bērnišķa vēlme piecirst kāju un aizsviest gleznu pāri visai istabai, sākt traci, beidzot paužot visu savu bezspēcību. Slāpēdama asaras, es pamāju ar roku. – Nolieciet gleznu un pametiet mani vienu.

      Nakti es pavadīju nomodā, vērodama tveices pārņemto Florenci. Es ļāvu sev sērot par visu, ko biju zaudējusi, un tikai tad pieņēmu lēmumu. Mana dzīve Itālijā bija beigusies. Es gan nedabūju to, ko vēlējos, tomēr tāds bija mans liktenis. Tagad jālūkojas nākotnē un jāgatavojas tai.

      Es galu galā biju Mediči.

      2. daļa

      1532. – 1547. gads

       Kaila kā bērns

      5. nodaļa

      Pēc divām jūrā pavadītām nedēļām mans kuģis nolaida enkuru Marseļas līcī. Ceļojums bija biedējošs un vētrains, un es zvērēju nekad vairs nepamest sauszemi. Pirms tam es daudz prātoju par likteņa untumiem, kas aizveduši mani uz svešu valsti pie nepazīstama vīra, bet tagad to visu pārmāca atvieglojums, redzot kaut ko citu, ne tikai nemierīgos ūdeņus.

      Lukrēcija un Anna Marija izņēma no ādas lādes vienu no maniem jaunajiem tērpiem, nogludināja saburzītās ieloces un ieģērba mani šajā brokātā, kas bija greznots ar tik daudziem dārgakmeņiem, ka es neticēju savām spējām uziet uz klāja, nemaz nerunājot par izjāšanu cauri Marseļai līdz pilij, kur mūs gaidīja franču galms. Es arī pirmo reizi uzliku galvā savu septiņām pērlēm rotāto hercogienes kroni. Šādi uzposta, es gaidīju, līdz mans jaunais mantzinis Renē Birago ieradās paziņot, ka ir klāt konetabla Monmoransī barža, kas izvedīs mani krastā.

      Es pamāju. – Došos ar viņu sasveicināties.

      Birago man uzsmaidīja. Viņš bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs vīrietis no Florences, un tēvocis Klements bija uzticējis viņam manu izdevumu pārziņa pienākumus. Kaut gan viņš nedaudz kliboja un vainoja pie tā podagras uzliesmojumus, šim jauneklim piemita neparasta grācija, kas liecināja par pāvesta galmā pavadītu mūžu. Kalsnais stāvs bija ietērpts tumši sarkanā, piegulošā itāliešu stila kamzolī, smalkie, gaiši brūnie mati atglausti no stūrainās pieres, tādējādi pasvītrojot izliekto degunu un gudrās, tumšās acis.

      – Madama, – viņš ierunājās balsī, kas radīta, lai čukstētu kādam ausī, – iesaku jums palikt šeit. Monmoransī gan ir konetabls un Viņa Majestātes galvenais ierēdnis, bet jūs esat Urbīno hercogiene un drīz būsiet arī Orleānas hercogiene. Lai Francija šoreiz izrāda cieņu Itālijai.

      Tā bija gudra piezīme, ko izteica gudrs cilvēks, un es pasmaidīju. Man vismaz bija neliels gabaliņš Itālijas, kas par mani parūpēsies. Es pieliku roku pie krūtīm un zem ņiebura sataustīju vēl vienu Itālijas velti – Rudžjēri flakonu.

      Dāmas sapulcējās ap mani, un franči uzkāpa uz galjonas klāja. Visi bija ģērbušies ļoti grezni, dārgakmeņi uz cepurēm un kamzoļiem mirdzēja saulē. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no viesiem, es čukstus jautāju Lukrēcijai: – Kurš ir konetabls?

      – Tas vīrietis blakus Birago, – viņa atbildēja. – Līdzīgs barbaram, liels un ģērbies melnā.

      Lukrēcijai bija taisnība. Monmoransī izskatījās pēc titāna, viņa pleci aizsedza sauli, un iestīvinātā, krokotā apkakle tik tikko aptvēra viņa buļļa kaklu. Birago man bija atklājis, ka Monmoransī ir gandrīz četrdesmit gadi un viņš ir izcils karotājs, kaismīgi cīnījies Fransuā karā par Milānu. Es biju gatava tam, ka Monmoransī nelolos patiku pret visu itālisko, jo galu galā bija mērcējis zobenu neskaitāmu manu tautiešu asinīs. Tomēr, kad viņš noliecās skūpstīt manu roku, es pamanīju, ka viņš izskatās labsirdīgs, par spīti vēja aprautajai ādai un bargajām, pelēcīgi zilajām acīm.

      – Jūtos pagodināts, sveicot Jūsu Augstību mūsu karaļa, Viņa Majestātes Fransuā Pirmā vārdā, – viņš vienmuļā balsī noskaitīja. Es pieliecu galvu un franciski atbildēju: – Konetabla kungs, jūsu izjustais sveiciens rada iespaidu, ka pats karalis ir šeit un šī valsts ir manas mājas.

      Krunciņas ap konetabla acīm kļuva dziļākas. Kaut gan viņš klusēja, vezdams mani uz baržu, stingrais rokas tvēriens apliecināja, ka esmu ieguvusi pirmo draugu Francijā.

      Ceļojums caur Marseļu nav saglabājies man atmiņā. Kad sasniedzu pili, man bija dots tikai mirklis laika. Teju uzreiz es konetabla pavadībā iegāju zālē, kur rindā bija sastājušies vairāki simti augstmaņu, un aiz viņiem slējās ar tumši sarkanu audumu apklāts paaugstinājums.

      Atskanēja aplausi, kas lika visiem apklust. – Eh, bon! Līgava ieradusies!

      No paaugstinājuma ar kaķa cienīgu grāciju nokāpa vīrietis, viscaur ģērbies sudrabotā tērpā. Kastaņbrūnie mati sniedzās līdz pleciem, un rūpīgi kopta bārdiņa uzsvēra plānās lūpas un lielo vanaga degunu. Es sastingu. Nekad vēl nebiju redzējusi šādu seju. Šķita, ka miesā bez nožēlas iegravēts viss daudzkrāsainais dzīves saturs, pilns augstprātības, un katra rieva, katra stīga liecināja par dvēseli, kas neko necenšas apvaldīt. Jau sen pārsniedzis izslavētās jaunības slieksni, Francijas karalis Fransuā Pirmais vēl joprojām bija apbrīnojams, ietekmīgs un varens vīrietis, kurš izbaudījis visu, ko vien sniedz dzīve, izņemot iespēju kaut ko sev liegt.

      Mēs vērojām viens otru. Karaļa pelēkās acis šķelmīgi iemirdzējās. Es pārbijusies aptvēru, ka esmu aizmirsusi paklanīties, un jau laidos reveransā, bet viņš pavicināja dārgiem gredzeniem rotāto plaukstu.

      – Nē, nē, mana meita! – Karalis mani apskāva, skanot