Ēnu līcis. Nora Robertsa

pārdzīvot. Nepieļauju domu, ka viņam kāds no šejienes sagādātu papildu nepatikšanas.

      – Nu… tā es neteicu. – Piesarkusi Hetere lūkojās no sejas uz seju. – Patiešām ne. Man tikai bail par Eiberu. No sirds.

      – Es tev ticu. – Grēta ātri pamāja Heterei. – Ticu, ka tev nav citu nolūku. Eibera, šodien mums bija ļoti jauka nodarbība.

      – Paldies! Vai varu aizvest tevi mājās? Ārā stipri snieg.

      – Trīs minūšu pastaiga man nāks tikai par labu.

      Saģērbušās sievietes devās prom. Vienīgi Morīna vēl aizkavējās.

      – Hetere ir muļķe, – Morīna paziņoja.

      – Daudzi cilvēki ir tādi. Daudzi domā līdzīgi viņai. Ja Īlajs Lendons tiek turēts aizdomās, tātad viņam jābūt vainīgam.

      Tas ir nepareizi.

      – Protams! – Morīna O’Melija, kuras īsie, spurainie mati bija tikpat rudi kā uzacis, iedzēra no pudeles vēl malku ūdens. – Tas skan mazliet ciniski, bet diemžēl nezinu, vai es nedomātu tāpat, ja nepazītu Īlaju.

      – Vai tad tu viņu pazīsti?

      – Ar viņu man bija pirmais nopietnais randiņš.

      – Pag! – Eibera pastiepa abus rādītājpirkstus. – Stāvi, kur esi! Tas tev jāizstāsta pie glāzes vīna.

      – Tāpēc jau tev nebūs mani jāpiesien. Es tikai aizsūtīšu Maikam īsziņu, ka aizkavēšos vēl pusstundu.

      – Dari tā. Es ieliešu vīnu.

      Kamēr Eibera virtuvē izvēlējās pudeli Shiraz, Morīna omulīgajā dzīvojamā telpā atlaidās uz dīvāna.

      – Maiks neiebilst. Bērni vēl nav sakāvušies un pagaidām priecīgi pikojas. – Viņa pacēla skatienu augšup no telefona un uzsmaidīja Eiberai, kura, pasniegusi vīnu, apsēdās. – Paldies! Stiprināšos pirms došanās atpakaļ uz manu kaujas lauku, lai pabarotu savus kareivjus.

      – Tātad tas bija randiņš?

      – Man bija piecpadsmit gadu, un es jau iepriekš biju skūpstījusies, bet ne tā. Ar mēli, rokām, elsām. Zēns prata lieliski skūpstīties un likt lietā rokas. Pirmo reizi, jāatzīstas, man tika glāstītas krūtis. – Papliķējusi pa tām, Morīna iedzēra vīnu. – Un tas vēl nebija viss.

      – Stāsti, stāsti!

      – Tas notika Ceturtā jūlija svētkos pēc uguņošanas. Mums pludmalē bija sarīkota svinēšana. Sanācām liels pulks. Grūtā cīņā saņēmu vecāku piekrišanu. Maniem bērniem droši vien tādu dabūt būs vēl grūtāk, ņemot vērā manu pieredzi. Viņš bija tik jauks! Debestiņ, Īlajs Lendons no Bostonas te bija ieradies pavadīt veselu mēnesi, un mēs nevarējām atraut acis viens no otra.

      – Cik jauks viņš bija?

      – Mmm… Cirtaini mati, kas saulē arvien vairāk izbalēja, burvīgas kristālzilas acis. Viņa smaids lika ceļgaliem saļodzīties. Sportisks augums. Viņš spēlēja basketbolu, cik atceros. Ja viņš nebija pludmalē… bez krekla, tad biedrības namā spēlēja bumbu. Arī bez krekla. Es tev saku: mmm…

      – Viņš zaudējis svaru, – Eibera ieminējās. – Īlajs ir pārāk vājš.

      – Es redzēju ziņās. Jā, viņš ir par vāju. Bet vai tas ir svarīgi? Īlajs bija skaists, jauns, laimīgs, ar viņu bija jautri. Es flirtēju, cik spēju, un par to samaksāju pilnu cenu. Pirmo reizi viņš mani noskūpstīja, kad sēdējām pie ugunskura. Skanēja mūzika, daži dejoja, visi peldējās. Soli pa solim, un mēs jau gājām uz piestātni.

      Atmiņu iespaidā Morīna nopūtās.

      – Mēs bijām hormonu plosīti pusaudži siltā vasaras naktī. Nekas vairāk nenotika, lai gan mans tēvs noteikti iebilstu, ka tas tāpat bija par daudz. Es jutos kā noreibusi. Tagad tas šķiet nevainīgi, mīļi un romantiski. Okeāns, mēness gaisma, mūzika pludmalē, divi silti, puskaili augumi, kuri tikko sāk aptvert, kas notiek. Tad…

      – Nu? Tad? – Paliekusies uz priekšu, Eibera saņēma kopā plaukstas, steidzinot Morīnu. – Kas notika tālāk?

      – Mēs atgriezāmies pie ugunskura. Droši vien mēs būtu aizgājuši par tālu, ja Īlajs neatvestu mani atpakaļ pie grupas. Es biju pavisam nepieredzējusi, lai apturētu to, kas notiek ar ķermeni, kad tas slēdzis tiek ieslēgts. Vai saproti?

      – Ak kungs, jā!

      – Bet Īlajs prata apstāties un pēc tam pavadīja mani mājās. Mēs satikāmies vēl pāris reižu, pirms viņš atgriezās Bostonā, arī skūpstījāmies, bet ne tā, kā tas bija tajā pirmajā naktī. Nākamajā gadā, kad Īlajs atbrauca, mēs katrs jau bijām kopā ar kādu citu. Kopš tā laika mēs vairs nesatikāmies – ne tādā veidā. Droši vien viņš pat neatceras Ceturto jūliju ar rudmati pie Viskija līča piestātnes.

      – Saderēsim, ka tu sevi novērtē par zemu.

      – Var jau būt. Ja es nejauši viņu sastaptu, labprāt aprunātos. Reiz saskrējāmies tirgū, kad pēdējos mēnešus gaidīju Laiemu. Īlajs aiznesa manas somas uz mašīnu. Viņš ir labs cilvēks. Es viņam ticu.

      – Vai tu esi redzējusi viņa sievu?

      – Pāris reižu, bet personiski nepazinu. Viņa bija ļoti skaista, tas gan jāatzīst. Taču es šaubos, vai viņa bija viena no tām, kas draudzīgi papļāpā, sastopoties tirgū. Runā, ka Hestere Lendone nav varējusi ar viņu saprasties. Pēc apprecēšanās Īlajs parasti brauca šurp viens vai kopā ar citiem savas ģimenes locekļiem. Vēlāk viņš vispār vairs te nerādījās, cik es zinu.

      Viņa palūkojās pulkstenī.

      – Man jāsteidzas mājās. Jābaro izsalkušo pulks.

      – Varbūt tev vajadzētu Īlaju apciemot?

      – Tas izskatītos uzmācīgi. Tāda aizdomīga ziņkāre.

      – Viņam ir nepieciešami draugi, bet, iespējams, ka tev taisnība. Pagaidām tas varētu būt pāragri.

      Morīna ienesa tukšo vīna glāzi virtuvē.

      – Es tevi pazīstu, Eibera. Ilgi tu viņam neļausi slīgt grūtsirdībā. – Viņa uzvilka jaku. – Tavā dabā ir palīdzēt, dziedināt, samīļot to vietu, kas sāp. Hestere pareizi darīja, ka lūdza tevi pieskatīt māju un Īlaju.

      – Jā, es nedrīkstu Hesteri pievilt. – Eibera apskāva draudzeni un atvēra sētas puses durvis. – Paldies, ka pastāstīji man par Īlaju. Ne tikai uzzināju par divu pusaudžu aizraušanos, bet arī ieraudzīju viņu citā gaismā.

      – Pamēģini viņu arī noskūpstīt.

      Eibera pacēla rokas.

      – Man ir gavēnis.

      – Kā tad! Es tikai saku, lai tu izmanto iespēju. Viņš lieliski skūpstās. Nu, tiksimies rīt.

      Eibera uz sliekšņa noskatījās, kā Morīna aizsteidzas mājup, līdz sagaidīja, kad tur pie durvīm nodziest gaisma.

      Viņa nolēma iekurt kamīnu, ieēst zupu un nopietni padomāt par Īlaju Lendonu.

      Trešā nodaļa

      Īlajs secināja, ka rakstīšana īsti nevedas, bet viņš gribēja vēl dažas stundas izmantot darbam.

      Viņš atzina, ka jāuztur možs prāts, lai spētu strādāt visu dienu. Varbūt tas nebija veselīgi, taču būtu ražīgi.

      Turklāt snigšana nerimās līdz vēlai pēcpusdienai. Solījums iziet laukā vismaz reizi dienā bija