Ēnu līcis. Nora Robertsa

temats, kas man ienāca prātā. Nezinu, kāpēc. Tad es pati pastāstīšu. Tas notika naktī pēc vidusskolas izlaiduma. Kā jau bieži mēdz gadīties. Man šķita, ka starp mani un Trevoru Beningtonu bija mīlestība uz mūžu. Satikāmies sešus mēnešus, divarpus vēl pēc seksa… Īlaj?

      – Tepat jau esmu. Kurš kuru pameta?

      – Mēs pavisam vienkārši izšķīrāmies. Tas, protams, nebija interesanti, mums vajadzēja sarīkot drāmu ar nodevību, izskaidrošanos.

      – Ne jau vienmēr tā jābūt. – Īlaja balss skanēja kā no citas pasaules, liekot Eiberai uzsākt ujjayi elpošanu un pārlaist luktura gaismas staru pār telpu.

      Tad viņa izdzirdēja tādu kā klupienu, kā lādēšanos.

      – Īlaj?

      – Pie velna, kas tas tāds?

      – Izbeidz!

      – Nupat atsitu kāju pret ķerru, tā atstāta tepat ceļā, pa vidu. Un…

      – Kas tur ir? Īlaj… – Eibera, nāc šurp!

      – Negribu.

      – Te nav zirnekļu. Bet tev tas jāredz.

      – Apžēliņ… – Eibera, uzmanīgi sperdama soļus, devās pie Īlaja. – Vai tas ir dzīvs?

      – Nē, nekā tamlīdzīga.

      – Ja tu muļķīgi, puiciski jokojies, tad tas nepavisam nav smieklīgi. – Eiberas elpa kļuva vieglāka, kad gaismas kūlis atdūrās pret Īlaju. – Kas tur ir?

      – Paskaties! – Viņš norādīja ar savu lukturi.

      Sablietētas zemes un akmens klons bija atrakts vaļā. No sienas līdz sienai stiepās grāvis sešu pēdu platumā un trīs pēdu dziļumā.

      – Kas… vai te kaut kas bijis aprakts?

      – Acīmredzot kādam tā licies.

      – Piemēram… līķis?

      – Iespējams.

      – Kāpēc te kāds tā pūlējies? Hestere nekad neko nav minējusi par izrakumiem. – Eibera pārlaida gaismas staru pār kapli, lāpstām, spaiņiem, veseri. – Ar rokas instrumentiem te var veselu mūžību rakņāties.

      – Elektriskie taisa troksni.

      – Jā, bet… žēlīgais Dievs! Vai tu saproti, kas šovakar notika? Tā persona bija nokāpusi lejā pagrabā rakt… nezin ko. Vai tas būtu saistībā ar leģendu? Par Esmeraldas pūru? Smieklīgi, tomēr tā varētu būt.

      – Tad viņš velti tērē laiku un enerģiju. Ak kungs, ja zemē būtu kādi dārgumi, vai mēs par tiem nezinātu un jau sen nebūtu tos atraduši?

      – Es nesaku…

      – Nu, nu. – Īlajs pagāja tālāk. – Tas nav izdarīts vienā vakarā. Te ir strādāts nedēļām, stundu pēc stundas.

      – Tātad viņš te bijis jau iepriekš. Bet viņš ir atslēdzis elektrību un atvēris durvis. Hestere lika nomainīt kodu, – Eibera atcerējās. – Iznākusi no slimnīcas, viņa lūdza nomainīt kodu. Viņa uztraucās, uzstāja, ka tas jādara, kaut arī tobrīd tas šķita bezjēdzīgi. Viņa gribēja, lai būtu jauns kods un atslēgas. Es to izdarīju nedēļu pirms tavas ievākšanās.

      – Viņa nav tāpat vien nokritusi. – Pēkšņā atklāsme iebelza kā ar dūri. – Nelietis! Viņš nogrūdis Hesteri pa kāpnēm vai tik ļoti viņu nobiedējis, ka viņa paklupa un nokrita. Pēc tam atstāja tur. Atstāja guļam uz grīdas.

      – Mums jāizsauc Vinnijs.

      – Pagaidīsim līdz rītam. Bedre nekur nepazudīs. Ejot pēc uzgriežņu atslēgas, apjuku, nogriezies pa nepareizo eju. Bērnībā mēs te klīdām, cits citu biedēdami. Šī ir mājas senākā daļa. Klausies!

      Īlajs apklusa, un Eibera skaidri sadzirdēja viļņu šalkas pār akmeņiem, vēja aurus.

      – Skan kā cilvēki – mirušie. Pirātu dvēseles, Salemas raganas – vienalga kas. Neatceros, kad pēdējo reizi nonācu šeit lejā tik tālu. Vecmāmiņa vispār te nerādījās. Neko te neturēja. Pats nogriezos nepareizi, citādi vispār neatrastu šo te.

      – Iesim prom, Īlaj.

      – Jā. – Viņš veda Eiberu atpakaļ pie ģeneratora, pa ceļam apstājies paņemt no plaukta vecu uzgriežņu atslēgu.

      – Īlaj, tas ir saistīts ar dārgumiem, – Eibera sacīja. – Tas ir vienīgais loģiskais skaidrojums. Tu vari neticēt, ka tie eksistē. Pietiek, ka tam tic tas laupītājs. Leģenda vēsta par milzīgu bagātību. Briljanti, rubīni, smaragdi… nevainojami, izsmalcināti dārgakmeņi. Zelts. Īsti karalienes dārgumi.

      – Precīzāk izsakoties, hercoga meitas dārgumi. – Īlajs ar uzgriežņu atslēgu atvēra degvielas tvertnes vāciņu. – Tie patiešām bijuši pāris miljonu vērti. Dārgumi atrodas kaut kur okeāna dibenā ar visu kuģi, komandu un pārējo laupījumu. – Viņš ieskatījās tvertnē, paspīdinot gaismu. – Sauss kā vecmeitas… putekļi, – viņš izlaboja. – Atvaino!