Ēnu līcis. Nora Robertsa

sekoja trim kaijām un apstājies uzņēma pāris fotogrāfiju, kuras nosūtīja uz mājām. Turpinot ceļu, viņš paskatījās pulkstenī un apsvēra, kur šajā brīdī Bostonā varētu būt vecāki, un piezvanīja uz mājām.

      – Kas tad nu tev lēcies?

      – Vecmāmiņ! – Īlajs nebija gaidījis, ka atsauksies viņa. – Es pastaigājos pa Viskija līča liedagu. Mums sasnidzis vairākas pēdas dziļš sniegs. Izskatās kā Ziemassvētkos, kad man bija gadu divpadsmit.

      – Toreiz tu ar brālēniem, māsīcām un Greidiju puikām uzcēli krastmalā sniega pili. Tu paņēmi manu labo sarkano kašmira šalli un izkarināji to kā karogu.

      – To es esmu aizmirsis. Par to karogu.

      – Es gan ne.

      – Kā tev klājas?

      – Tā nekas. Kaitina, ka man neļauj paspert ne soli bez tā sasodītā “staiguļa”. Man pilnīgi pietiek ar spieķi.

      Tā kā māte elektroniskajā vēstulē bija sīki aprakstījusi cīņu ap rāmi uz riteņiem, Īlajs netika pārsteigts nesagatavojies.

      – Prātīgāk ir neriskēt, tu nedrīksti pakrist. Tu vienmēr esi bijusi prātīga.

      – Šitā runāšana uz mani neiedarbojas, Īlaj Endrū Lendon.

      – Vai tad tu neesi vienmēr bijusi prātīga?

      Vecmāmiņa iesmējās, un Īlajs to uztvēra kā mazu uzvaru. – Jā, un turpināšu tādā pašā garā. Smadzenes man darbojas labi, paldies Dievam, pat ja nespēju atsaukt atmiņā, kā es vispār nokritu. Es pat neatceros, kā izkāpu no gultas. Bet tas nav svarīgi. Pamazām ārstējos, un es tikšu vaļā no tā rāmja uz ritentiņiem, ar kuru pārvietojas vecas invalīdes. Kā tev pašam klājas?

      – Labi. Katru dienu rakstu, darbs patiešām virzās uz priekšu. Man tas patīk. Man arī patīk atrasties šeit. Vecmāmiņ, paldies par…

      – Nevajag! – Hesteres Lendones balsī ieskanējās Jaunanglijas granītcietais skarbums. – “Kraujas nams” ir tikpat tavs kā mans. Tas pieder ģimenei. Šķūnī ir malka, bet, ja nepietiek, sarunā ar Digbiju Pīrsu. Viņa telefona numuru atradīsi manā grāmatiņā mazā kabineta rakstāmgaldā un virtuvē tālākajā atvilktnē pa labi. Ja nevari atrast, Eiberai arī tas ir.

      – Skaidrs.

      – Vai tu kārtīgi paēd, Īlaj? Lai es vairs neredzētu tikai kaulus un ādu, kad nākamreiz tiksimies!

      – Nupat pamielojos ar pankūkām.

      – Ak! Vai biji ciemata kafejnīcā “Liedags”?

      – Nē… tās uzcepa Eibera. Klau, runājot par…

      – Viņa ir jauka meitene. – Hestere neklausoties pārtrauca mazdēlu. – Arī laba pavāre. Ja tev ir kādas neskaidrības vai sarežģījumi, vērsies pie Eiberas. Pat ja viņa pati nevarēs palīdzēt, tad atradīs, kam jautāt. Viņa ir gudriniece, glīta meitene. Ceru, ka tu to paspēji ievērot, vienīgi ja nu vājuma dēļ arī acis tev vairs lāgā nerāda.

      Īlajs sajuta brīdinošu kņudoņu pakausī.

      – Vecmāmiņ, tu taču nemēģini mani savest ar viņu kopā, vai ne?

      – Kāpēc man tas būtu jādara? Vai tad tu pats netiksi galā? Kad es esmu jaukusies tavā mīlas dzīvē, Īlaj?

      – Jā, tev taisnība. Es atvainojos. Tikai… tu viņu pazīsti daudz labāk nekā es. Man nepatīk justies parādniekam par to, ka viņa gatavo man ēdienu, bet viņa to nesaprot.

      – Vai pankūkas tev garšoja?

      – Jā, bet…

      – Vai tāpēc tu jūties parādnieks?

      – Skaidrs, es tev piekrītu.

      – Turklāt Eibera dara to, kas pašai patīk, tici man. Šajā ziņā es viņu apbrīnoju. Viņa priecājas par dzīvi un gluži vienkārši dzīvo. Tev derētu no viņas pamācīties.

      Brīdinošā kņudoņa atkārtojās.

      – Bet tu taču nemēģini mūs savest kopā?

      – Es paļaujos uz tava paša prātu, sirdi un fiziskajām vajadzībām.

      – Labi, tad turpināsim no šīs vietas. Es negribu aizvainot tavu draudzeni, it īpaši tāpēc, ka viņa mazgā man veļu. Kā jau teicu, tu viņu pazīsti labāk. Iesaki man, kā lai diplomātiski viņu pārliecinu, ka man nav vajadzīga nekāda masāža.

      – Vai viņa to piedāvāja?

      – Jā, kundze. Pareizāk sakot, informēja, ka atgriezīsies piecos trīsdesmit ar visu masāžas galdu. Mans “Nē, paldies!” uz viņu neatstāja nekādu iespaidu.

      – Tevi gaida burvīgs piedzīvojums. Eiberas rokas prot darīt brīnumus. Pirms viņa sāka mani masēt reizi nedēļā un pierunāja apmeklēt jogas nodarbības, es mocījos ar muguras sāpēm, un starp lāpstiņām man dūra kā ar nazi. Vecums, es spriedu, pieņemot to kā nenovēršamību. Līdz iejaucās Eibera.

      Īlajs aptvēra, ka aizgājis tālāk, nekā bija iepriekš paredzējis, kad pamanīja kāpnes, kas veda uz ciematu. Kamēr viņš ātri izlēma doties augšā, Hestere paguva izteikt savu viedokli.

      – Tu esi īsts stresa kamols, manu zēn. Vai tu domā, ka es nesaklausu to tavā balsī? Tava dzīve sagriezusies kājām gaisā, un tas nav pareizi. Tas nav taisnīgi. Kaut arī dzīvē tā bieži gadās. Svarīgi ir tas, kā mēs ar to tiekam galā. Tev jārīkojas tāpat, kā šobrīd visi iesaka man. Atgūsti veselību, spēkus, nostājies atkal stingri uz zemes. Man arī nepatīk to dzirdēt, bet tā ir un paliek vienkārša patiesība.

      – Vai tavas kaimiņienes, pankūku cepējas, masāža man palīdzēs?

      – Noteikti. Paklausies vien, tu pūt un els kā tāds vecis.

      Apvainojies un pazemots Īlajs glābās aizstāvoties.

      – Es nobridu visu ceļu līdz ciematam pa dziļu sniegu. Tagad rāpjos augšā pa kāpnēm.

      – Vai tā attaisnojas bijusī Hārvardas basketbola komandas zvaigzne?

      – Es nebiju nekāda zvaigzne, – Īlajs norūca.

      – Man tu biji gan. Man tu joprojām esi slavenība.

      Īlajs apstājās kāpņu galā. Jā, lai atvilktu elpu un pagaidītu, kad norims sirds, kuru vecmāmiņai bija izdevies aizkustināt.

      – Vai redzēji manu jauno vingrošanas zāli? – viņa noprasīja. – Jā. Ļoti labi. Cik reižu tu vari atspiesties pret soliņu, Hestere?

      Vecmāmiņa iesmējās.

      – Tev šķiet, ka esi dikti asprātīgs. Man ir svarīgi izskatīties svaigai un sportiskai. Tev, Īlaj, arī treniņi nāks tikai par labu.

      – Es jau vienu veicu. Izlasīju tavu zīmīti. Tagad stāvu iepretim “Omāru būdai”.

      – Tur ir gardākie omāri ziemeļu piekrastē.

      – Nekas šeit nav īpaši mainījies.

      – Šis un tas ir, taču pamats paliek. Es ceru, ka tu neaizmirsīsi savējo. Tu esi Lendons ar Hokinu asiņu piejaukumu no manas puses. Neviens mūs nenospiedīs uz ceļiem, vismaz ne uz ilgu laiku. Gādā par “Kraujas namu” manā vietā.

      – Darīšu, ko varēšu.

      – Un liec aiz auss – reizēm pankūka ir tikai pankūka.

      Pēdējā piezīme lika Īlajam iesmieties. Kaut arī aizsmakuši, tie tomēr bija smiekli.

      – Labi, vecmāmiņ. Pagaidām izmanto rāmi uz ritentiņiem.

      – Paklausīšu