Ēnu līcis. Nora Robertsa

viņš atkal uzrāva plecus pret dzelošo, ledaino aukstumu?

      Vēl brīdi pastāvējis, Īlajs iegāja atpakaļ siltumā.

      Viņam bija nepieciešams kaut ko darīt. Kaut vai atnest no automašīnas somas. Tās izkravāt, iekārtoties istabā.

      Varbūt pagaidām to atlikt?

      Īlajs atkal sāka klīst apkārt pa māju un uzkāpa trešajā stāvā, kur reiz – pirms viņa – bija dzīvojuši kalpotāji.

      Plašajā telpā tagad bija ierīkota noliktava, rindojās spokainas mēbeles, kastes, lādes, toties mazās istabiņas, kur bija gulējušas kalpones un virējas, stāvēja tukšas. Joprojām bez noteikta mērķa Īlajs izgāja tām cauri uz istabu jūras pusē. Tā bija ar slīpiem griestiem, platiem arkveida logiem un skatu uz okeānu.

      Saimniecības vadītājas istaba, viņš nodomāja. Vai varbūt te mitinājās namzinis? Īlajs neatcerējās, kurš tas bijis, bet viņam piederējusi sava personiskā teritorija.

      Mūsdienās vairs nebija nepieciešams apkalpojošais personāls, tāpēc arī trešo stāvu nevajadzēja apdzīvot, tīrīt, pat apkurināt. Īlaja praktiskā vecmāmiņa jau pirms daudziem gadiem to bija noslēgusi.

      Varbūt kādu dienu tas, kurš būs atbildīgs par māju, pārkārtos šo stāvu, atgriezīs dzīvē, noraujot nost visus ērmīgos pārklājus, un ienesīs telpās jaunu siltumu un gaismu.

      Pagaidām te bija tikpat auksts un tukšs, kā jutās Īlajs pats. Viņš nogāja lejā un turpināja apstaigāt māju, atklādams arvien jaunas pārmaiņas.

      Otrā stāva kādreizējo guļamistabu vecmāmiņa bija pārveidojusi par kabinetu – dzīvojamo istabu. Jā, tas bija kā īsts kabinets. Dators uz burvīga veca rakstāmgalda, krēsls lasīšanai un dīvāns, uz kura, kā Īlajs secināja, pēcpusdienā labi nosnausties. Pie sienām karājās vecmāmiņas gleznas – peonijas kobalta vāzē, dūmakas segtas, vēju izpūstas kāpas.

      Skats, kas pavērās pa logu, bija gluži kā gards cienasts izsalkušai dvēselei.

      Īlajs piegāja pie galda un noņēma pie datora ekrāna pielipinātu zīmīti.

      Hetere lika Tev pateikt: raksti šeit, kāpēc neesi jau sācis?

Eibera

      Viņš sarauca pieri, nebūdams visai apmierināts par to, ka vecmāmiņa izmanto kaimiņieni, lai nodotu savus rīkojumus. Turēdams rokā zīmīti, viņš palūkojās apkārt, uz logiem, ieskatījās pat vannas istabā un skapī, kur atradās darbam kabinetā nepieciešami piederumi, tāpat arī palagi, segas un spilveni. Tātad, viņš atkal secināja, uz dīvāna tiešām varēja pārgulēt.

      Vecmāmiņa, kā jau vienmēr, rīkojās praktiski. Mājā bija ducis vai vairāk guļamistabu – Īlajs īsti neatcerējās, cik, – bet kāpēc neizmantot telpu vairākiem nolūkiem?

      Viņš nogrozīja galvu pie mini ledusskapja spoguļdurvīm, kuras atvēris ieraudzīja pudelītes ar ūdeni un viņa koledžas laikos iecienīto alu.

      Raksti šeit, vecmāmiņa bija pavēlējusi.

      Jā, te bija piemērota vieta radošam darbam, Īlajs nolēma, un ideja par rakstīšanu viņu saistīja daudz vairāk nekā drēbju izkravāšana.

      – Labi, – viņš teica. – Labi.

      Atnesis somu, viņš atbrīvoja uz galda vietu savam datoram un, nolēmis, ka jāliek lietā ledusskapī atrastais, izņēma auksto pudelīti alus “Rīta rasa”.

      – Labi, – viņš atkārtoja un ieslēdza datoru. – Ar ko sāksim?

      Atvēris pudeli, viņš iedzēra malku un, pēdējo reizi uzmetis acis skatam aiz loga, iegrima darbā.

      Kopš koledžas Īlajs bija aizrāvies ar rakstīšanu. Turklāt tā sniedza gandarījumu, kad viņam izdevās pārdot vairākus īsos stāstus.

      Pagājušā pusotra gada laikā, kad viņa dzīve sabruka gruvešos, viņš atklāja, ka rakstīšana nomierina vairāk nekā piecdesmit minūšu saruna ar psihoterapeitu. Tā viņš aizbēga sevis radītā pasaulē, kuru varēja kontrolēt pats. Vismaz zināmā mērā. Dīvainā kārtā viņš tajā jutās brīvāk nekā reālajā dzīvē.

      Īlajs rakstīja – arī zināmā mērā – par to, ko zināja. Sākumā viņš sacerēja stāstus par likuma pārkāpumiem, tagad mēģināja aprakstīt noziegumus romānā, kas biedējoši aizraujošā veidā ļāva viņam rotaļāties ar likumu, izmantot to saviem mērķiem atkarībā no literārā tēla. Viņam bija iespēja radīt dilemmas, risinājumus, kā virves dejotājam soļot pa šauro, slideno līniju, svārstoties starp likumu un taisnīgumu.

      Jurista profesiju Īlajs bija izvēlējies tāpēc, ka viņu saistīja likums ar visām tā nepilnībām, sarežģītību, skaidrojumiem. Vēl viens šādas izvēles iemesls bija tas, ka ģimenes bizness, Lendonu viskija ražošana, atšķirībā no tēva, māsas, pat māsasvīra nesaistīja viņa interesi.

      Viņš gribēja apgūt krimināltiesības un apņēmīgi īstenoja mērķi juridiskajā fakultātē, vienlaikus strādājot pie tiesneša Reingolda – cilvēka, kuru viņš apbrīnoja un cienīja, – un vēl firmā “Brauns, Kinseils, Šuberts un kompanjoni”.

      Pēc tam, kad likums Īlaju burtiskā nozīmē bija pievīlis, viņš rakstīja, lai justos dzīvs, atgādinātu, ka patiesība ir stiprāka par meliem un taisnīgumam jāuzvar.

      Izniris no iztēles pasaules, viņš ieraudzīja, ka gaisma aiz loga mainījusies. Ārā bija kļuvis tumšāks, okeāna ūdens krāsa ieguvusi maigākus toņus. Pārsteigts viņš redzēja, ka pulkstenis rāda pāri trijiem; viņš bija cītīgi strādājis gandrīz četras stundas pēc kārtas.

      – Hesterei atkal taisnība, – Īlajs nomurmināja.

      Tad viņš atvēra elektronisko pastu. Daudz nederīga, viņš ievēroja un to izdzēsa. Nekā cita nebija, nekā tāda, kas būtu noteikti jāizlasa.

      Viņš aizsūtīja ziņu vecākiem un vēl vienu māsai. Gandrīz tādu pašu tekstu. Brauciens noritēja labi, māja izskatās lieliski, viņš priecājas, ka tajā atgriezies, un pamazām iekārtojas. Viņš neko neminēja par sapni, kas atkārtojās, depresijas draudiem vai runīgu kaimiņieni, kura pagatavoja viņam omleti.

      Vecmāmiņai viņš sacerēja citu vēstuli.

      Kā Tu man pavēlēji, es rakstu. Paldies! Okeāna tēraudpelēkie viļņi ir ar baltām galotnēm. Drīz snigs, to var sajust gaisā. Māja izskatās lieliski, un te ir ļoti labi. Man jau bija aizmirsies, cik jauki šeit jutos. Piedod! Nesaki, lai kārtējo reizi nelūdzu Tev piedošanu. Piedod, vecmāmiņ, ka biju pārtraucis braukt šurp. Tagad es to nožēloju tikpat Tevis kā sevis dēļ.

      Iespējams, ja es būtu braucis pie Tevis uz “Kraujas namu”, daudz kas kļūtu skaidrāks jau agrāk, mainītos apstākļi. Bet vai tad man būtu izdevies izvairīties no tām šausmām, kas notika vēlāk?

      Kas to lai zina, un nav jēgas prātot par to, kā būtu, ja…

      Galvenais, ka man šeit ir labi, un es parūpēšos par māju, pirms Tu atgriezies. Tagad došos pastaigā pa liedagu un pēc tam iekuršu kamīnu, lai izbaudītu gaidāmo snigšanu.

Es Tevi mīlu! Īlajs

      Ak, P.S. Satiku Eiberu Volšu. Viņa ir interesanta. Neatceros, vai pateicos viņai par Tavas dzīvības glābšanu. Parūpēšos par to nākamajā viņas apciemojuma reizē.

      Īlajs nosūtīja elektronisko vēstuli un atskārta, ka patiešām neatceras, vai pateicies Eiberai, taču skaidri zināja, ka noteikti nav samaksājis par atnestajiem produktiem.

      Pierakstījis to uz lapiņas, kuru atrada rakstāmgalda atvilktnē, viņš pielipināja zīmīti pie datora ekrāna. Pēdējā laikā viņš bija