Ēnu līcis. Nora Robertsa

viņš nolēma doties pastaigā. Izlocīt kājas, izvingrināt muskuļus, ieelpot svaigu gaisu. Tas bija veselīgi, lietderīgi. Kaut arī viņš negribēja piepūlēties, taču piespieda sevi nosolīties, ka rīkosies tieši tā. Katru dienu kaut vai pastaigāsies pa krastmalu. Viņš neļausies grūtsirdībai, drūmam noskaņojumam.

      Uzvilcis siltu vējjaku ar kapuci, Īlajs iebāza kabatā atslēgas un, pirms paspēja mainīt domas, izgāja laukā no mājas.

      Spītējot maniakālajiem vēja auriem, galvu noliecis un plecus uzrāvis, viņš pavēlēja sev iet. Piecpadsmit minūtes, viņš nolēma, dodamies uz kāpnēm, kas veda lejā pludmalē. Tas bija pietiekami ilgs laiks pastaigai. Viņš noies lejā, nosoļos septiņas ar pusi minūtes vienā virzienā, tad nāks atpakaļ.

      Pēc tam iekurs kamīnu un lūkosies ugunī ar glāzi viskija rokā, ja gribēs.

      Vējš huligāniski sagrieza smiltis vērpetēs un plītēja, locīja kāpu smilgas. Baltās viļņu galotnes, kā Īlajs bija minējis vecmāmiņai, līdzīgas baltiem zirgiem, auļoja turp un atpakaļ pāri ledaini pelēkajam ūdens klaidam. Gaiss ieelpojot durstīja kaklu gluži kā sašķaidīta stikla gabaliņi.

      Ziema stindzināja Viskija līci, atgādinot Īlajam, ka viņš aizmirsis paņemt cimdus un cepuri.

      Rīt viņš pastaigai veltīs pusstundu, Īlajs domās vienojās pats ar sevi. Vai arī reizi nedēļā ies veselu stundu. Kurš teicis, ka tam jānotiek ik dienu? Kurš izsludinājis tādu likumu? Laukā valdīja briesmīgs aukstums, un pat nejēgam bija skaidrs, ka nomākusies debess ar viltīgi skrejošajiem mākoņiem sola sniegu.

      Un tikai nejēga klīstu sniegputenī pa liedagu.

      Tā prātodams, Īlajs sasniedza smiltīm piepūsto kāpņu galu, kur viņu gluži vai aprija ūdens un vēja rēkoņa. Tas ir bezjēdzīgi, viņš sev teica un, gatavs griezties atpakaļ, pacēla galvu.

      Tēraudpelēkajā pasaulē viļņi, spēka un niknuma pilni, metās pret krastu gluži kā satrakojušies auni. Tiem nerimstoši uzbrūkot un atkāpjoties tālu atbalsojās kaujas saucieni. Virs ņirbošajām smiltīm pacēlās izrobotās klintis, un viļņi metās pret tām, arvien no jauna dodamies cīņā, kurā nespēja uzvarēt neviena no pusēm.

      Smagie padebeši vēroja kauju, it kā aprēķinot, kad laist palīgā savus ieročus.

      Baismīgā spēka un skaistuma pārsteigts, Īlajs stāvēja kā sastindzis. Vairāk par visu viņu sajūsmināja varenās enerģijas krāšņums.

      Tad, vērojot nikno cīniņu, viņš sāka iet.

      Liedagā nebija manāma neviena dzīva dvēsele, visapkārt skanēja tikai dusmīgie vēja un viļņu auri. Virs kāpām māju un kotedžu logi bija cieši aizvērti, lai nelaistu iekšā aukstumu. Neviens nestaigāja augšā un lejā pa pludmales kāpnēm, nestāvēja uz kraujas vai klints. Vismaz Īlajs nevienu neredzēja. Arī piestātnē, kur bangas nežēlīgi dauzīja pāļus, nebija cilvēku.

      Pagaidām, šajā brīdī, viņš bija viens kā Robinsons Kruzo. Viņš bija viens, bet ne vientuļš.

      Vientulībai te nebija vietas, Īlajs aptvēra milzīgās varas un enerģijas ielenkumā. Viņš to atcerēsies, Īlajs sev solīja, atsauks to atmiņā katru reizi, kad meklēs attaisnojumus vēlmei noslēgties.

      Viņam vienmēr bija ļoti patikusi Viskija līča pludmale, tā saistījās ar sentimentālām atmiņām. Viņam patika izjūtas, kuras tā sniedza pirms vētras – vienalga, ziemā, vasarā vai pavasarī. Tāpat sezonas laikā, kad cilvēki lēkāja pa viļņiem vai gulēja uz dvieļiem, iekārtojās krēslos zem saulessargiem. Viņam tā patika saullēktā un maigā vasaras mijkrēslī.

      Kāpēc viņš tik ilgi sev to visu bija laupījis? Īlajs nevainoja apstākļus, arī Lindsiju ne. Ja viņš būtu gribējis, tad brauktu šurp – sevis labā, vecmāmiņas labā. Bet viņš izvēlējās vieglāko ceļu, lai nevajadzētu paskaidrot, kāpēc viņam līdzi nav ieradusies sieva, taisnoties par viņu un sevi. Vēl arī strīdēties ar Lindsiju, kad viņa uzstāja doties ceļojumos uz Keipkodu vai Martas vīnadārziem, vai ilgākās brīvdienās Vidusjūras krastā Francijā.

      Tomēr vieglākais ceļš neatviegloja dzīvi, un Īlajs bija zaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Ja viņš neatgūs to tagad, tad nevarēs vainot nevienu citu kā tikai pats sevi.

      Viņš aizgāja līdz pašai piestātnei, kur atcerējās vasarā pirms iestāšanās koledžā nopietnu, aizraujošu flirtu ar kādu meiteni. Viņš atcerējās, kā bija zvejojis kopā ar tēvu – kaut arī nedz vienam, nedz otram nebija nekādu prasmju šajā nodarbē. Atmiņas aizvirzījās tālāk bērnībā, kad kopā ar draugiem vasarā bija smiltīs meklējuši pirātu dārgumus.

      “Esmeraldas pūrs”, Īlajs nodomāja. Tā bija sena, bet joprojām zināma leģenda par bagātību, ko pirāti nolaupījuši sīvā jūras kaujā un zaudējuši pēc bēdīgi slavenā kuģa “Kalipso” bojāejas pret Viskija līča klintīm “Kraujas nama” piekājē.

      Gadu gaitā viņš bija dzirdējis leģendu dažādās variācijās un, būdams bērns, kopā ar draugiem meklējis dārgumus. Viņi sapņoja par to, kā atrok bagātības, kļūst par mūsdienu pirātiem, kam pilni maisi ar dārglietām un sudrabu.

      Tāpat kā visi pārējie, viņi neatrada neko citu kā gliemežvākus un krabjus. Toties viņi piedzīvoja aizrautīgas, saules pielietas vasaras.

      Viskija līcis Īlajam bija devis tikai labu, vienīgi labu. Stāvot okeāna bangu balto putu apskalotajā liedagā, viņš ticēja, ka tas atkal būs labs pret viņu.

      Staigājis ilgāk un aizgājis tālāk, nekā sākotnēji bija iecerējis, Īlajs griezās atpakaļ, domājot par viskiju pie kamīna kā baudu un tādu kā balvu, nevis glābiņu vai attaisnojumu grūtsirdībai.

      Viņš atcerējās, ka nav ēdis kopš brokastīm, jo līdz šim ēšana nebija ne prātā. Tas nozīmēja, ka viņam piemirsies sev dotais solījums atgūt zaudēto svaru.

      Tātad viņš pagatavos sev kaut ko sātīgu, Īlajs nolēma, un tā uzsāks jaunu, veselīgu dzīvesveidu. Virtuvē noteikti atradīsies produkti, jo kaimiņiene kaut ko salika ledusskapī, un tas nozīmē…

      Iedomājies par kaimiņieni, Īlajs palūkojās augšup uz kotedžu “Smejošā kaija” blakus citām mājām. Kotedžas vasarīgās, spilgti zilās sienas izcēlās starp kaimiņu pasteļkrāsu un baltajiem namiņiem. Īlajs atcerējās, ka agrāk “Smejošā kaija” bija gaiši pelēka. Viņš nekļūdīgi noteica tās atrašanās vietu pēc krasta ieloka un stiklotās, slēgtās verandas.

      Krēslā viņš pamanīja aiz stikla atspīdam gaismu.

      Īlajs nolēma uziet augšā un samaksāt par produktiem. Tad par to vairs nebūs jādomā. No kotedžas viņš dosies atpakaļ, pēc kārtas atsaucot atmiņā pārējās mājas un cilvēkus, kuri tur dzīvo vai dzīvojuši agrāk.

      Prātā uzplaiksnīja doma, ka tagad varēs aizsūtīt vecākiem priecīgas un patiesas ziņas. Viņš aprakstīs pastaigu pa pludmali, to, ka atceļā iegājis pie Eiberas Volšas – un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Cik jauka izskatās “Smejošās kaijas” jaunā krāsa. Nu lūk, tātad viņš nav noslēdzies sevī, par ko raizējās ģimene. Viņš iet laukā no mājas, satiekas ar cilvēkiem. Viss ir normāli.

      Uzjautrināts Īlajs kāpa augšā un iedams sacerēja vēstuli. Taka nogriezās uz gludu bruģakmens celiņu, kas veda uz nelielu pagalmu ar apstādījumiem un skulptūrām – dīvainu nāriņu ar izlocītu asti, vardi, kas spēlē bandžo, un akmens solu ar spārnotu feju veidolā darinātām kājām. Īlaju tik ļoti pārsteidza viņam jaunā vide, tas, cik tā lieliski saderas ar īpatnējo kotedžu, ka viņš nepamanīja kustību aiz stiklotās verandas, līdz nostājās uz sliekšņa.

      Vairākas sievietes, cik nu