Ēnu līcis. Nora Robertsa

Nekaitētu divdesmit.

      Jau mēnešiem Īlajs nebija sevī vairs radis spēku dusmoties, taču Eiberai pamazām vien izdevās to atjaunot.

      – Klau…

      – Vari teikt, ka tā nav mana darīšana, – viņa pasteidzās pirmā, – bet tu mani neatturēsi. Tāpēc, kad vien man būs laiks, es parūpēšos, lai tu būtu paēdis. Es taču tik un tā nāku uz šejieni.

      Īlajs nespēja izdomāt, kā strīdēties pretim sievietei, kura šobrīd loka viņa apakšbikses.

      – Vai tu pats proti kaut ko pagatavot? – Eibera noprasīja.

      – Jā. Cik nu man nepieciešams.

      – Paskatīsimies! – Eibera pielieca galvu un pārlaida viņam savu zaļo acu skatienu. – Ceptas siermaizītes, olu kultenis, steiks uz grila… burgeri un… kaut kas ar omāriem vai ēdamiem gliemežiem.

      Viņš tos sauca gliemeži a la Īlajs un tiešām vēlējās, kaut viņa rimtos.

      – Vai tu lasi domas tikpat labi kā cep pankūkas?

      – Es lasu pēc plaukstas un taro kārtīm, bet galvenokārt, lai izklaidētos.

      Īlajs aptvēra, ka viņu tas nepavisam nepārsteidz.

      – Tātad pagatavošu tev sautējumu. Varēsi sasildīt un ēst. Līdz nākamajai reizei aiziešu uz tirgu. Savas apmeklējuma dienas esmu atzīmējusi kalendārā, tur tu vari redzēt manu grafiku. Vai nopirkt tev vēl kaut ko, ne tikai “Kalnu rasu”?

      Eiberas lietišķais, straujais runas veids neļāva smadzenēm darboties.

      – Neko tādu nevaru iedomāties.

      – Ja kaut kas ienāks prātā, pieraksti. Par ko ir tava grāmata? Vai arī tas ir noslēpums?

      – Par… Advokāts, kuram atņemtas tiesības praktizēt, meklē patiesību un pūlas atgūt savu labo vārdu. Vai viņa dzīve būs pagalam un viņš zaudēs – pārnestā nozīmē – vai uzvarēs? Nu, tamlīdzīgi.

      – Vai tev viņš patīk?

      Īlajs brīdi lūkojās, pārsteigts, cik precīzs bija Eiberas jautājums. Tieši tāds, uz kuru viņš labprāt sniedza atbildi, nevis izvairījās.

      – Es saprotu viņu un esmu ieguldījis viņā daudz pūļu. Pamazām viņš kļūst par tādu cilvēku, kāds man patīk.

      – Es uzskatu, ka saprast ir pat svarīgāk nekā patikt. – Eibera sarauca pieri, kad Īlajs paberzēja sev kaklu un plecu.

      – Tu met kūkumu.

      – Kā, lūdzu?

      – Tu sakumpsti pār tastatūru. Met kūkumu. Daudzi tā sēž. – Eibera nolika malā veļu un, pirms Īlajs aptvēra, kas viņai padomā, nostājās viņam aiz muguras un saspieda ar pirkstiem viņa plecus.

      Sāpes, negaidītas un patīkamas, izstaroja līdz pat papēžiem.

      – Vai!

      – Apžēliņ, Īlaj, tev tur ir īsti akmeņi.

      Sapīkums apvienojās ar mulsu neapmierinātību. Kāpēc tā sieviete neliek viņu mierā?

      – Vakar nedaudz sastaipījos. Tīrīju sniegu.

      Eibera nolaida rokas. Viņš piecēlās un atvēra bufeti, lai paņemtu Motrin.

      Daļēji tās bija fiziskas pārpūles sekas, daļēji nepareiza poza, sēžot pie datora. Bet galvenokārt? Dziļš visa organisma sistēmas radīts stress.

      – Uz brīdi iziešu, man jāpiezvana.

      – Labi. Ārā ir auksts, taču laiks ir skaists.

      – Es nezinu, cik tev jāmaksā. Nepaguvu pajautāt.

      Eibera nosauca summu, un Īlajs sniedzās pēc maka. Kabata, izrādījās, bija tukša.

      – Nezinu, kur esmu atstājis maku.

      – Džinsu kabatā. Es noliku to uz naktsgaldiņa.

      – Skaidrs, paldies! Drīz atgriezīšos.

      Nabaga skumjais, stresa nomāktais Īlajs, Eibera nodomāja. Viņai jāpalīdz Īlajam. Viņa atcerējās Hesteri un nogrozīja galvu, likdama traukus mazgāties.

      – Tu zināji, ka es viņam palīdzēšu, – viņa nomurmināja.

      Īlajs atnāca atpakaļ un nolika naudu uz letes.

      – Es tev pateicos, ja gadījumā nebūšu vēl atgriezies līdz tam laikam, kad būsi prom.

      – Nav par ko.

      – Iešu… apskatīties liedagu un piezvanīt vecākiem, vecmāmiņai. – Un tikt tā patālāk prom no tevis.

      – Labi. Pasveicini visus no manis.

      Īlajs apstājās pie veļas istabas durvīm.

      – Vai tu pazīsti manus vecākus?

      – Protams! Esmu vairākkārt satikusi, kad viņi brauca šurp. Vēl mēs sastapāmies, kad apciemoju Hesteri Bostonā.

      – Man nebija ne jausmas, ka tu esi devusies uz Bostonu viņu apciemot.

      – Kā nu ne. Mēs tikai negadījāmies viens otram ceļā. – Viņa ieslēdza veļas mazgājamo mašīnu un pagriezās. – Hestere ir tava vecmāmiņa, bet arī man viņa ir ļoti īpaša. Ļoti tuva. Nofotografē māju no krasta puses un aizsūti Hesterei. Viņa priecāsies.

      – Jā gan.

      – Īlaj? – Eibera viņu uzrunāja, paņemot veļas grozu. – Es atnākšu vēlreiz. Piecos trīsdesmit. Šovakar man ir brīvs laiks.

      – Vēlreiz?

      – Jā. Tev nepieciešama masāža.

      – Man nevajag…

      – Vajag, – Eibera viņu pārtrauca. – Tu domā, ka ne, bet tici man, pēc masāžas sapratīsi, cik ļoti tev tā nepieciešama. Pirmo veikšu par brīvu. Tā būs dāvana par atgriešanos mājās. Ārstnieciskā masāža, Īlaj, – viņa piebilda. – Man ir licence.

      – Ak kungs…

      Eibera tikai pasmējās un devās laukā no virtuves.

      – Tātad esam vienojušies. Piecos trīsdesmit.

      Īlajs paspēra soli, lai sekotu viņai un atteiktos no pakalpojuma, bet pāris soļu no durvīm plecu daļā iedūra trula sāpe.

      – Nu gan… pie velna!

      Viņš uzvilka mēteli un nolēma, ka jāiedzer Motrin, lai saņemtos. Vēl viņam bija jāsakārto domas, taču bez Eiberas līdzdalības, lai varētu koncentrēties darbam.

      Viņš nolēma kaut kur pastaigāties, piezvanīt, paelpot svaigu gaisu un, kad izzudīs nomācošais stīvums, nebeidzamā sāpe, aizsūtīt Eiberai īsziņu, lai nenāk, jo tā būs labāk.

      Bet vispirms viņš ņems vērā Eiberas padomu – aizies uz pludmali un nofotografēs “Kraujas namu”. Varbūt viņam izdosies no vecmāmiņas izvilināt kādu informāciju par Eiberu Volšu.

      Viņš joprojām bija advokāts. Viņš spēja veikli izdabūt sev noderīgas ziņas no liecinieka, kurš turklāt bija pret viņu labvēlīgi noskaņots.

      Ejot pa celiņu, kuru bija izracis pagalmā, Īlajs palūkojās atpakaļ un ieraudzīja Eiberu viņa guļamistabas logā. Viņa pamāja.

      Arī viņš pacēla roku, bet tad atkal aizgriezās.

      Eiberai bija tik valdzinoša seja, ka lika vīrietim divreiz atskatīties.

      Tāpēc Īlajs apzināti lūkojās tikai uz priekšu.