Ēnu līcis. Nora Robertsa

tīk, ar mīļāko vai viena pati.

      Viņš pievērsās tam, kā dēļ bija šurp nācis. Iegājis ģērbtuvē, piespieda taustiņu kombināciju, lai atvērtu seifu. Viņš ignorēja skaidrās naudas kaudzi, dokumentus, dārglietu kastītes ar rotām, ko gadu gaitā sievai dāvinājis, un tām, kuras Lindsija pirkusi pati.

      Tikai gredzenu, Īlajs sev teica. Lendonu gredzenu. Viņš ieskatījās kastītē, kur tas iezaigojās un gaismā iedzirkstījās, un iebāza to jakas kabatā.

      Kad seifs bija atkal droši aizslēgts, jau dodamies uz kāpnēm, viņš iedomājās, ka vajadzēja paņemt līdzi burbuļpapīru vai kādu citu iesaiņojumu gleznai. Nospriedis, ka pietiks ar dažiem dvieļiem, lai aizsargātu gleznu no lietus, viņš izvilka no veļas skapja pāris peldpalagu.

      Ieiet un aiziet, Īlajs sev atgādināja. Viņš nebija paredzējis, ka tik ļoti vēlēsies tikt prom no šīs mājas, no atmiņām… labām vai sliktām.

      Iegājis dzīvojamā istabā, viņš nocēla no sienas gleznu. To viņš bija nopircis abu medusmēneša laikā, jo Lindsijai glezna ļoti patika – gaismas pielieta ainava; saulespuķu lauks uz olīvkoku birzs fona. Vienkārši un valdzinoši.

      Kopš tā laika viņi bija iegādājušies daudzus mākslas priekšmetus, Īlajs atcerējās. Vērtīgākas gleznas, skulptūras, māla darinājumus. Tie visi tiks savākti kopā un sadalīti pārrunu ceļā. Bet ne šī glezna.

      Īlajs nolika to uz dīvāna un devās pāri istabai, klausoties, kā virs galvas jumtu dārdina lietus. Viņš minēja, vai Lindsija šobrīd negaisā brauc mājup, lai pabeigtu kravāšanos kopīgajam ceļojumam ar mīļāko.

      – Izbaudi, kamēr vēl laiks, – Īlajs nomurmināja. Viņš bija paredzējis nākamajā rītā zvanīt advokātam šķiršanās lietā, lai sāktu procesu.

      Viņš bija izlēmis ķerties vērsim pie ragiem.

      Iegriezies telpā, kuru viņi bija iekārtojuši par bibliotēku, Īlajs gribēja piespiest apgaismojuma slēdzi, bet ledaina zibens uzplaiksnījumā ieraudzīja viņu.

      Vienlaikus ar pērkona atbildes dārdiem viņa prāts aizmiglojās.

      – Lindsija?

      Mezdamies iekšā istabā, viņš uzsita pa slēdzi. Viņš nespēja apjēgt to, ko redzēja acu priekšā.

      Viņa gulēja uz sāniem kamīna priekšā. Asinis, bezgala daudz asiņu klāja balto marmoru un tumšo grīdu.

      Šokolādes krāsas acis, kas reiz Īlaju bija tik ļoti savaldzinājušas, tagad stiklainas lūkojās pretim.

      – Lindsija…

      Nometies uz ceļiem, Īlajs satvēra viņas izstiepto roku, kas it kā tiecās pēc viņa. Roka bija auksta. Lindsija bija mirusi.

      Saulei iespīdot pa “Kraujas nama” logiem, Īlajs pamodās no kārtējā asiņu un šausmu pārpilnā murga.

      Kādu brīdi viņš vienkārši sēdēja. Apstulbis un samiegojies. Atjēdzies viņš sāka skatīties apkārt, atcerēdamies, kur atrodas, līdz dunošā sirds jau sitās vienmērīgāk.

      “Kraujas nams”. Viņš bija ieradies “Kraujas namā”.

      Lindsija bija mirusi jau gandrīz pirms gada. Māja Bekbejā beidzot bija izlikta pārdošanai. Ļaunais murgs bija aiz muguras. Pat ja viņš joprojām sajuta tā elpu pakausī.

      Atglaudis matus, Īlajs cerēja apmānīt sevi, vēlreiz ļaujoties miegam, taču apzinājās, ka, tiklīdz aizvērs acis, atkal atradīsies bibliotēkā, turpat blakus noslepkavotās sievas līķim. Tomēr viņš nevarēja izdomāt nevienu prātīgu iemeslu, kāpēc būtu jāceļas.

      Tālumā neskaidri, šķiet, bija dzirdamas balsis. Pie velna, kas tās bija par skaņām?

      Īlajs pēdējos pāris mēnešos vecāku mājā bija pieradis pie trokšņiem – sarunām, mūzikas, televīzijas murdoņas. Šeit nevajadzēja būt nekam citam, vienīgi jūras vai vēja šalkoņai.

      Vai viņš bija ieslēdzis radio, televizoru un to aizmirsis? Tas nebūtu nekas neparasts viņa ilgajā spirālveida ceļā lejup.

      Tātad nu bija iemesls kāpt ārā no gultas, Īlajs nosprieda. Viņš nebija sanesis mājā visas līdzatvestās somas, tāpēc uzvilka tos pašus iepriekšējā dienā valkātos džinsus un T kreklu un devās laukā no guļamistabas.

      Īlajs tuvojās kāpnēm un secināja, ka par radio būs kļūdījies. Vai arī bija dzirdams ne tikai radio. Tur dziedāja Adele, kuru viņš viegli atpazina, nonācis pirmajā stāvā, bet skaidri varēja uztvert arī vēl citu sievietes balsi, tā ka veidojās aizrautīgs un skaļš duets.

      Īlajs sekoja skaņām cauri mājai ceļā uz virtuvi.

      Adeles dziedošā partnere pasniedzās pie viena no trijiem auduma iepirkumu maisiņiem un izņēma no tā nelielu banānu ķekaru. To viņa ielika bambusa traukā ar āboliem un bumbieriem, kas jau stāvēja uz letes.

      Īlajs īsti nesaprata, kas šeit notiek.

      Sieviete dziedāja pilnā balsī, turklāt labi – ne ar Adeles valdzinājumu, tomēr labi. Viņa izskatījās pēc pasaku fejas, slaika un lokana, ģērbusies tumšzilā džemperī, kastaņbrūnu matu vilnis slīga pār muguru.

      Viņas seja bija… neparasta. Nekādu citu apzīmējumu Īlajs nespēja izdomāt. Garenās, gandrīz mandeļveida acis, smailais deguns, izteiktie vaigu kauli, mute ar biezajām lūpām un dzimumzīmīti kreisajā pusē… Viņam pat nedaudz šķita, ka ieradusies būtne no citas pasaules.

      Sievietes pirkstos mirdzēja gredzeni, ausu ļipiņās šūpojās auskari, kaklā bija iekārts pusmēness, bet uz kreisās rokas locītavas bija pulkstenis – balts un apaļš kā futbola bumba.

      Joprojām dziedot, viņa izņēma no otra maisiņa piena paku un sviestu un jau sniedzās pie ledusskapja, taču tad ieraudzīja Īlaju.

      Viņa neiekliedzās, bet sagrīļojusies atkāpās, gandrīz nometot zemē piena paku.

      – Īlaj? – Sieviete nolika paku un piespieda pie krūtīm gredzenoto plaukstu. – Mīļo stundiņ! Tu mani nobiedēji. – Viņai aizrāvās elpa. Atskanēja mazliet piesmakuši smiekli, un viņa nogrozīja galvu, tā ka cirtas noviļņoja vien. – Tev vajadzēja ierasties ne agrāk kā šajā pēcpusdienā. Mašīnu es neredzēju. Es gan ienācu pa sētas pusi, – viņa turpināja, pamājot uz durvīm, kas veda ārā pagalmā. – Tu laikam izmantoji parādes durvis. Skaidrs, nu kā gan citādi! Vai atbrauci vakar vēlu? Saprotu, tad nav tik dzīva satiksme, bet ceļi gan ir slideni. Lietus dēļ. Lai nu kā, tu esi klāt. Vai vēlies kafiju?

      Īlajs vēlreiz nosprieda, ka sieviete viņam atgādina garkājainu feju, un smiekli viņai bija kā jūras dievietei.

      Un viņa bija atnesusi banānus.

      Īlajs tikai stāvēja un skatījās.

      – Kas tu esi?

      – Ak, atvaino! Man likās, ka Hestere tev būs pastāstījusi. Mani sauc Eibera. Eibera Volša. Hestere lūdza sakopt māju uz tavu atbraukšanu. Es atvedu produktus. Kā jūtas Hestere? Vairākas dienas neesmu ar viņu runājusi – tikai apmainījāmies ar īsām vēstulēm elektroniski un ar īsziņām.

      – Eibera Volša, – Īlajs atkārtoja sievietes vārdu. – Tātad tu esi tā, kas viņu atrada.

      – Jā. – Viņa izņēma no maisa paciņu ar kafijas pupiņām, gluži kā viņš pats agrāk rītos bija darījis savā juridiskajā birojā. – Tā bija briesmīga diena. Hestere neatnāca uz jogas nodarbību; viņa iepriekš nekad to nekavēja. Es zvanīju, bet viņa neatbildēja, tāpēc nācu šurp apskatīties, kas noticis. Man ir atslēga. Es uzkopju Hesteres māju.

      Kamēr dūca kafijas maļamās dzirnaviņas,