Ēnu līcis. Nora Robertsa

kafiju pie letes, vai arī gribi kārtīgas brokastis?

      – Kā, lūdzu?

      – Tātad pie letes. – Viņa nolika krūzi. – Tā tu varēsi tepat dzert kafiju un runāties ar mani. – Kad Īlajs tikai skatījās uz viņu, Eibera pasmaidīja. – Vai pagatavoju kā vajag? Hestere stāstīja, ka tev garšojot kafija ar krējumu, bet bez cukura.

      – Jā. Jā, paldies! – Kā mēnessērdzīgais Īlajs piegāja pie letes un apsēdās uz sola.

      – Viņa ir ļoti stipra, gudra un pašpaļāvīga. Tava vecmāmiņa man ir kā paraugs. Kad pirms pāris gadiem pārcēlos uz šejieni, viņa bija pirmā, ar kuru vislabāk sapratos.

      Eibera runāja un runāja. Viņa domāja, ka nav svarīgi, vai Īlajs klausās. Reizēm mierinājumam pietika ar balsi, un izskatījās, ka viņam nepieciešams atbalsts.

      Eibera atcerējās Hesteres rādītās mazdēla fotogrāfijas. Tās bija uzņemtas tikai pirms dažiem gadiem. Attēlos viņš mierīgi smaidīja, un Lendonu zilās acis – kristālzilas ar tumšu, tumšu maliņu ap zīlīti – pauda prieku. Tagad viņš izskatījās noguris, skumjš, pārāk vājš.

      Eibera nolēma, ka parūpēsies par Īlaju.

      Viņa izņēma no ledusskapja olas, sieru un šķiņķi.

      – Hestere ir tev pateicīga, ka piekriti padzīvot šeit. Viņa raizējas, ka “Kraujas nams” stāv tukšs. Viņa teica, ka tu rakstot romānu, vai tiesa?

      – Hmm… nu…

      – Es izlasīju vairākus tavus īsos stāstus. Man patika. – Uzlikusi uz plīts karsēties pannu omletei, viņa ielēja glāzē apelsīnu sulu, noskaloja mazā caurdurī ogas un ievietoja tosterī maizi. – Es pati pusaudzes gados sacerēju romantiskus dzejoļus.Vājus. Vēl trakāk bija, kad mēģināju tiem pievienot mūziku. Man ļoti patīk lasīt. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj tā salikt kopā vārdus, ka rada stāstu. Viņa ar tevi ļoti lepojas. Hestere.

      Īlajs pacēla galvu, un abu skatieni satikās. Viņai ir zaļas acis, Īlajs atklāja, gluži kā jūra vieglā dūmakā, un arī tās šķiet no citas pasaules, tāpat kā viss pārējais, kas saistīts ar Eiberu.

      Varbūt viņas te nemaz nebija.

      Tad Īlaja rokai uz mirkli pieskārās viņas plauksta, silta un īsta.

      – Tava kafija atdziest.

      – Ak jā! – Viņš paņēma krūzi un iedzēra. Un tūlīt sajutās daudz, daudz labāk.

      – Tu sen neesi te bijis, – Eibera teica, uzliedama sakulto olu maisījumu uz pannas. – Ciematā ir mazs, jauks restorāns. Tur cep arī picas. Man šķiet, ka pagaidām tev pietiks produktu, tomēr tu vari iepirkties arī tirgū. Ja tev kaut kas vajadzīgs un tu nevēlies iet uz ciemu, padod man ziņu. Es dzīvoju kotedžā “Smejošā kaija”, ja vēlies ienākt pa ceļam. Vai tu zini, kur tā atrodas?

      – Jā. Tu… vai tu strādā pie manas vecmāmiņas?

      – Es pāris reižu nedēļā uzkopju Hesterei māju, ja tas nepieciešams. Es tīru vēl citas mājas arī. Kad vajadzīgs. Piecas reizes nedēļā mācu jogu baznīcas pagrabtelpā un vienu vakaru nedēļā savā kotedžā. Kad pārliecināju Hesteri, lai pamēģina nodarboties ar jogu, viņa ar to aizrāvās. Vēl es veicu masāžas… – Eibera aši pār plecu uzsmaidīja Īlajam. – Ārstnieciskas. Man ir sertifikāts. Es vēl daudz ko daru, jo man ir dažādas intereses.

      Viņa uzlika uz šķīvja omleti ar svaigām ogām un tostermaizi un aiznesa to Īlajam, pievienojot sarkanu lina salveti, nazi un dakšiņu.

      – Nu man jāiet, es jau kavēju.

      Sametusi tukšos iepirkumu maisiņus milzīgā sarkanā somā, Eibera uzvilka tumšsarkanu jaku, aptina ap kaklu svītrainu šalli spilgtos toņos un uzmauca galvā purpursarkanu vilnas cepuri.

      – Atnākšu parīt ap deviņiem.

      – Parīt?

      – Lai uzkoptu māju. Ja tev kaut ko ievajagas, mani telefona numuri – mobilais un mājas – ir tur, pie dēļa. Un, ja pastaigas laikā tev gadīsies iet gar manu māju, ienāc. Nu tad… apsveicu ar atgriešanos, Īlaj.

      Eibera devās uz sētas puses durvīm, bet vēl pagriezās atpakaļ un pasmaidīja.

      – Paēd brokastis! – viņa pavēlēja un prom bija.

      Īlajs sēdēja, kādu brīdi skatīdamies uz durvīm, bet tad pievērsās šķīvim. Nespēdams izdomāt, ko tagad darīt, viņš paņēma dakšiņu un sāka brokastot.

      Otrā nodaļa

      Īlajs klīda pa māju, cerēdams, ka tas palīdzēs atgūties. Viņš necieta brīvā lidojuma sajūtu, pārcelšanos no vienas vietas uz citu, pāreju no domas uz domu bez atbalsta punkta. Reiz viņam dzīvē bija mērķis. Pat pēc Lindsijas nāves, kad viss sabruka gabalu gabalos, viņam bija mērķis.

      Cīņa par to, lai turpmākie gadi nebūtu jāpavada cietumā, viņam bija līdzvērtīga stingram, noteiktam mērķim.

      Tagad, kad ieslodzījuma draudi bija atkāpušies, kļuvuši mazāk iespējami, kas vēl viņam atlika? Rakstīšana, Īlajs sev atgādināja. Viņš bieži domāja, ka glābiņš rakstīšanas procesā pasargājis viņa veselo saprātu.

      Kur bija viņa atbalsta punkts? Vai tas bija “Kraujas nams”? Vai viss būtu tik vienkārši?

      Šajā mājā, kur pludmale bija tik tuvu, Īlajs bērnībā un jaunībā bija dzīvojis daudzas vasaras, ziemā svinējis svētkus un pavadījis nedēļas nogales, skatoties, kā sniegs pārklāj smiltis un akmeņi tik tikko vīd tam cauri.

      Kādi bija tie vienkāršie, nevainīgie laiki? Kopā ar ģimenes locekļiem, draugiem viņš cēla smilšu pilis, vectēvam līdzi devās jūrā ar skaisto jahtu. Viņš zināja, ka vecmāmiņa joprojām to tur pietauvotu Viskija līča piestātnē. Un kur tad vēl trokšņainās, bagātīgās Ziemassvētku pusdienas, kad mājā bija iekurti visi kamīni!

      Viņam nekad nenāktu ne prātā, ka reiz viens pats klaiņos pa šīm istabām kā rēgs, sasprindzinot dzirdi, vai nesaklausīs pagātnes balsis, neieraudzīs labāko laiku izbalējušos tēlus.

      Vectēva istabā viņš aptvēra, ka, par spīti vecmāmiņas ieviestajām pārmaiņām – krāsām, gultas veļai – daudz kas šeit palicis tāds pats, kā bija agrāk.

      Istabā joprojām atradās lielā, varenā gulta, kurā bija nācis pasaulē Īlaja tēvs. Turpat uz rakstāmgalda spožā sudraba ietvarā jau vairāk nekā pusgadsimtu stāvēja fotogrāfija ar vecvecākiem – jauniem un dzīvespriecīgiem, un skaistiem viņu kāzu dienā. Arī skats pa logiem uz jūru, smiltīm, roboto, klinšaino krasta līkumu bija palicis nemainīgs.

      Negaidot Īlaju pārņēma spilgtas atmiņas par kādu vasaras nakti ar mežonīgu negaisu, kad dārdēja pērkons, plaiksnīja zibens. Viņi abi ar māsu nedēļu pavadīja “Kraujas namā” un tonakt šausmās iebēga gultā pie vecvecākiem.

      Cik viņam tad bija gadu – pieci vai varbūt seši? Bet viņš redzēja šo ainu kā caur kristālskaidru objektīvu. Zibens uzliesmojumus aiz logiem, brīnumaino lielo gultu, kurā viņš ierāpās. Dzirdēja, kā vectēvs, ieceldams tajā pārbiedēto Trisiju, smejas. Dīvaini, bet Īlajs acumirklī salīdzināja, cik ļoti viņa tēvs atgādināja vectēvu tajā pašā vecumā.

      Tā viņiem tonakt bija līksma ballīte, kamēr ārpusē debesis rīkoja rokkoncertu.

      Aina izgaisa, un Īlajs atguvās.

      Viņš devās uz terases durvīm, atgrūda aizbīdni un izgāja vējā un aukstumā. Pēc sniega smaržojošā vēja sadusmoti, viļņi sitās pret krastu.

      Tālākajā