Ēnu līcis. Nora Robertsa

bet atceļā mājup vairs neviena nebija manāma.

      Īlajs nolēma nākamajā reizē, kad būs skaidrs laiks, vēlreiz atnākt uz ciemu nopirkt pastkartes, lai aizsūtītu īsu sveicienu vecākiem – un “smaidiņu” pāris atlikušajiem draugiem.

      Arī tas viņam nāktu tikai par labu.

      Tāpat derētu pastaigāt pa veikaliem, veciem un jauniem, izjust pazīstamo vietu gaisotni.

      Bet šobrīd viņš bija paguris, nosalis un gribēja ātrāk tikt atpakaļ mājās.

      Pievedceļā Īlaja mašīna stāvēja viena pati, un viņš izjuta atvieglojumu. Viņš bija pietiekami ilgi kavējies, lai Eibera pabeigtu darbu. Tagad nevajadzēja nedz pūlēties kaut ko runāt, nedz izvairīties no viņas. Nevēlēdamies piebradāt māju ar sniegu, Īlajs apgāja tai apkārt, lai ieietu pa sētas puses durvīm.

      Pašreiz plecs vairs nesāpēja, Īlajs noģērbjoties secināja. Vai gandrīz nesāpēja. Viņš varētu aizsūtīt Eiberai ziņu, ka pastaiga ir palīdzējusi un viņš tagad jūtas labi tāpat, bez masāžas.

      Diemžēl viņš bija vienojies ar vecmāmiņu. Solījumu vajadzēja turēt, kaut arī tā izpildi varēja atstāt uz vēlāku laiku. Viņam atlika dažas stundas, lai izlemtu, kā rīkoties. Galu galā viņš bija advokāts – vai nu praktizēja, vai ne – un arī rakstnieks. Viņš varēja sacerēt Eiberai skaidri, saprātīgi pamatotu vēstuli.

      Iegājis virtuvē, Īlajs pamanīja pie letes pielipinātu zīmīti.

      Cāļa un kartupeļu sautējums atrodas saldētavā.

      Atnesu sērkociņus.

      Ēd ābolu, pēc pastaigas neaizmirsti padzerties. Tiksimies ap 17.30.

Eibera

      – Kas tu esi, mana māte, vai? Varbūt es negribu ābolu.

      Vienīgais iemesls, kāpēc viņš izņēma no ledusskapja ūdeni, bija slāpes. Viņš negribēja, lai kāds noteiktu, kad ēst, kad dzert. Nākamreiz Eibera liks lietot zobu diegu vai mazgāt ausis.

      Īlajs nolēma uziet augšstāvā pastrādāt un tad sacerēt viņai ziņu.

      Gandrīz jau izgājis no virtuves, viņš nosodījās, griezās apkārt un paķēra ābolu no bambusa bļodas – tāpēc ka, sasodīts, tagad viņam to kārojās.

      Aizkaitinājumam nebija jēgas, viņš to ļoti labi apzinājās. Eibera izturējās iejūtīgi, laipni. Bet viņš vēlējās palikt viens. Viņam vajadzēja telpu un laiku, nevis palīdzīgu roku, lai atkal atrastu pamatu zem kājām.

      Sākumā viņam netrūka palīdzības, pēc tam tā saruka un saruka, kad draugi, kolēģi, kaimiņi norobežojās no cilvēka, uz kuru krita aizdomas par sievas nogalināšanu. It kā viņš ar sitienu pa galvu atriebies par neuzticību vai to, ka šķiršanās viņam dārgi izmaksātu.

      Vai arī gan par to, gan to.

      Īlajs vairs negrasījās ne no viena pieņemt palīdzību.

      Joprojām nedaudz nosalis garās pastaigas laikā, Īlajs tikai zeķēm kājās devās uz guļamistabu pēc kurpēm.

      Ar ābola kumosu mutē viņš apstājās, lūkojoties uz gultu. Piegājis tuvāk, viņš noliecies iesmējās – otro reizi šajā dienā. Tas jau bija sasniegums.

      Eibera bija salocījusi roku dvieli dīvaina putna formā un uztupinājusi to uz dūnu segas. Putnam bija uzliktas saulesbrilles un maza puķīte aizbāzta aiz kājiņas.

      Muļķīgi, Īlajs nodomāja. Un mīļi.

      Apsēdies uz gultas malas, viņš pamāja putnam.

      – Šķiet, ka man būs masāža.

      Atstājis putnu, kur tas bija, viņš iegāja kabinetā.

      Viņš gribēja šo to pārbaudīt, varbūt uzrakstīt nākamo ainu, virzīt uz priekšu notikumu gaitu.

      Ieraduma pēc Īlajs vispirms pārbaudīja elektronisko pastu. Tur bija gan nevērtīgi sūtījumi, gan vēstule no tēva un viena no vecmāmiņas – viņa bija saņēmusi fotogrāfijas. Un vēl advokāta ziņojums.

      Labāk to nelasīt, Īlajs nodomāja. Labāk nevērt vaļā. Taču tā jau tikpat nepazustu, bet gaidītu, gaidītu.

      Plecu muskuļiem saspringti savelkoties, Īlajs atvēra vēstuli. Pārlaidis acis juridiskajai terminoloģijai, apliecinājumiem, pat jautājumiem, viņš pievērsās nepatīkamajai daļai. Lindsijas vecāki kārtējo reizi draudēja pārsūdzēt prasību pret viņu.

      Tas nekad nebeigsies, Īlajs nodomāja. Nekad. Vienīgi tad, ja policija noķers īsto Lindsijas slepkavu.

      Lindsijas vecāki ienīda viņu, jo bija nesatricināmi pārliecināti, ka Īlajs ir vainīgs viņu vienīgā bērna nāvē. Viņi nerimsies. Jo ilgāk viņš netiks notiesāts – turklāt bija liela iespēja, ka tā arī būs, – jo ilgāk notikušais atkal tiks vilkts dienas gaismā un nokļūs uz mediju kārā zoba. Samazgas līs ne tikai pār viņu, bet arī pār visu ģimeni.

      Jau atkal.

      Īlajam nelīdzēja apliecinājumi, ka lieta droši vien netiks turpināta. Lindsijas vecāki piekārs to pie lielā zvana paštaisnā apņēmībā panākt viņiem vienīgā taisnīguma uzvaru.

      Īlajs iedomājās publicitāti, kā viņš tiks apspriests, analizēts, vērtēts. Privātdetektīvi, kuru Pīdmonti noalgos – vai jau bija to izdarījuši – ieradīsies Viskija līcī, vienīgajā vietā, kas viņam atlikusi.

      Īlajs minēja, vai Bostonas policijas departamenta detektīvs Vulfs arī būtu ietekmējis Lindsijas vecāku lēmumu. Brīžos, kad Īlajs bija sliktā noskaņojumā, viņš uzskatīja Vulfu par savu personisko Žavēru, kas ietiepīgi, gluži kā apsēsts vajā bez vainas vainīgo. Labākā garastāvoklī būdams, viņš pieņēma, ka Vulfs ir stūrgalvīgs policists, kas nespēj pieņemt, ka pierādījumu trūkums var nozīmēt nevainību.

      Vulfam nebija izdevies panākt, ka prokurors ceļ apsūdzību. Bet tas neatturēja policistu nelikt Īlaju mierā, līdz Vulfa vadība izteica viņam brīdinājumu.

      Vismaz oficiālā līmenī.

      Jā, Īlajs pieļāva iespējamību, ka Vulfs iedrošinājis Pīdmontus.

      Atbalstījies uz elkoņiem, Īlajs saberzēja ar plaukstām seju. Viņš bija paredzējis, ka tas notiks, gaidīja, kad atkal skanēs zvani. Kaut arī tas izklausījās drausmīgi, iespējams, ka labāk bija tikt ar to galā.

      Piekrītot pēdējiem vārdiem Nīla vēstulē – mums jāaprunājas, – Īlajs paņēma telefonu.

      Sāpes galvā kļuva spēcīgākas – tās sita, spārdīja, kliedza. Advokāta mierinošais tonis maz līdzēja, lai tās remdētu. Pīdmonti cēla troksni, lai izdarītu spiedienu, noturētu mediju interesi, uzkurinātu domu par prasības apmierināšanu.

      Neviens no advokāta viedokļiem, kaut arī Īlajs tiem piekrita, viņu nepārliecināja.

      Ieteikums būt savaldīgam, neapspriest izmeklēšanu, atkal noalgot personisko privātdetektīvu nekādā ziņā nepalīdzēja. Viņš taču jau tāpat turējās ēnā. Drīz viņš būs pilnīgā tumsā. Ar ko gan, pie velna, lai viņš apspriestos? Doma par naudas izdošanu, cerot, ka privātdetektīvam izdosies kaut ko atklāt, kā sākotnēji bija licies, tikai palielināja Īlaja nomāktību.

      Viņš zināja, tāpat kā to zināja viņa advokāts un policija, ka, laikam ritot, mazinājās iespējamība atrast drošus pierādījumus.

      Vai tiešām tuvojās spēles beigas? Viņš saglabās nenoteikto stāvokli, netiks apsūdzēts, netiks attaisnots, un turpmāko mūžu viņu pavadīs aizdomu ēna.

      Tātad viņam jāmācās ar to samierināties.

      Viņam