Ēnu līcis. Nora Robertsa

dziļie piespiedieni ar īkšķiem radīja sāpīgas, durstošas sajūtas. Pirms Īlajs paspēja saspringt pret svelošajiem dzēlieniem, tie gluži vai izlidoja no ķermeņa, gluži kā korķis izsprāgst no pudeles.

      Jālauž kā betons, Eibera nodomāja, gabals pēc gabala. Viņa aizvēra acis, iztēlojoties, kā betons šķīst, viņas rokās atmiekšķējas. Virzoties uz pleciem, viņa pakāpeniski palielināja spiedienu un juta, ka Īlajs pamazām atslābinās. Vēl ne pietiekami, taču pat neliela piekāpšanās līdzinājās uzvarai.

      Viņa masēja nogurušos muskuļus līdz pat pirkstu galiem un iekšēji rotaļīgi pasmaidīja par to, ka noliktā desmit minūšu robeža bija paslīdējusi garām neievērota, bet tas viņu netraucēja koncentrēties darbam.

      Kad pienāca laiks pacelt galvas atbalstu, Eibera zināja, ka Īlajs nepretosies.

      – Apgriezies otrādi. Ja tev nav ērti, es pielāgošu atbalstu. Nesteidzies.

      Gandrīz aizmidzis, Īlajs darīja to, ko viņam liek.

      Kad Eibera ar plaukstu pamatnēm saspieda lāpstiņas, Īlajs gandrīz ievaidējās no brīnišķīga sāpju un atbrīvotības sajaukuma.

      Cik stipras rokas, viņš nodomāja. Eibera neizskatījās spēcīga, bet viņas rokas spaidīja un berzēja, gluži vai iegraužoties mugurā, un sāpes, pie kurām Īlajs jau bija pieradis, izlīda virspusē un pacēlās augšup.

      Viņa izmantoja no eļļas slidenos apakšdelmus, sava ķermeņa svaru, pirkstu kauliņus, īkšķus, dūres. Katru reizi, kad spiediens bija gandrīz, gandrīz par lielu, kaut kas viņā atbrīvojās.

      Tad viņa ar stingrām, ritmiskām kustībām glaudīja, glaudīja, glaudīja.

      Un Īlajs ieslīga miegā.

      Kad viņš atguvās, kad apziņa atgriezās, uznirdama kā lapa ūdens virspusē, pagāja mirklis, līdz viņš aptvēra, ka neatrodas gultā. Viņš bija izstiepies uz galda un pārklāts ar palagu. Kamīnā kvēloja uguns, dega sveces. Turpināja skanēt mūzika.

      Viņš gandrīz vai aizvēra acis, lai no jauna aizmigtu.

      Tad viņš atcerējās.

      Atbalstījies uz elkoņa, Īlajs palūkojās apkārt. Ieraudzīja Eiberas jaku, zābakus, somu. Sajutis viņas smaržu, aptvēra, ka maigais aromāts, kas atgādināja zemes smārdu, bija no sveču vaska un eļļas. Uzmanīgi, apņēmis sev apkārt palagu, viņš pieslējās sēdus.

      Viņam bija vajadzīgas bikses. Tas bija pirmais.

      Pieturēdams palagu, Īlajs nokāpa no galda. Pasniedzies pēc džinsiem, viņš ieraudzīja sasodīto zīmīti.

      Iedzer ūdeni. Esmu virtuvē.

      Piesardzīgi palūkojies apkārt, viņš apģērbās un paņēma ūdens pudeli, kuru Eibera bija atstājusi. Aizpogājis kreklu, viņš aptvēra, ka nekas nesāp. Nebija nekādu galvassāpju, asu spazmu kakla rajonā vai muskuļu saspringuma pēc mēģinājuma fiziski pakustēties.

      Viņš stāvēja, dzerot ūdeni sveču liesmu un kamīna uguns izgaismotā istabā ar maigu mūziku fonā, un aptvēra, ka viņu pārņēmušas gandrīz nepazīstamas emocijas.

      Viņš jutās labi.

      Tomēr arī muļķīgi. Viņš apzināti bija Eiberu aizvainojis. Un pretī bija saņēmis piedāvājumu palīdzēt. Par spīti viņa rīcībai.

      Gluži kā būtu dabūjis rājienu, Īlajs devās uz virtuvi.

      Smaržu pilnajā telpā Eibera stāvēja pie plīts. Īlajs nezināja, ko viņa maisa katlā, taču aromāts pamodināja viņā gandrīz jau aizmirstas izjūtas.

      Tas bija īsts izsalkums.

      Virtuvē viņa bija izvēlējusies pieklusinātu rokmūziku. Īlaju pārmāca vainas apziņa. Nevienam nebūtu jāklausās rokmūzika gandrīz čukstus.

      – Eibera.

      Viņa nedaudz satrūkās, un tas Īlaju uzmundrināja. Tātad arī viņa bija tikai cilvēks.

      Pagriezusies Eibera samiedza acis un pacēla pirkstu, pirms viņš ierunājās. Pienākusi tuvāk, viņa rūpīgi Īlaju nopētīja. Tad viņa pasmaidīja.

      – Nu re. Tu izskaties labāk. Atpūties un atslābinājies.

      – Es tiešām jūtos labi. Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Es izturējos rupji un ķildīgi.

      – Piekrītu. Tu izturējies ietiepīgi.

      – Varbūt. Lai būtu ietiepīgi.

      – Tagad varam sākt no tīras lapas. – Viņa paņēma glāzi vīna un pacēla to. – Ceru, tu neiebilsti, ka es sev ielēju.

      – Nē, neiebilstu. Otrkārt, paldies! Kad es teicu, ka jūtos labi… neatceros, kad pēdējo reizi tā ir bijis.

      – Ak, Īlaj! Dzīve var būt drūma, vai ne? Izdzer visu ūdeni. Tev nepieciešams šķidrums un jāizvada toksīni. Rīt, iespējams, tu jutīsi sāpīgumu muskuļos. Es biju spiesta izdarīt spēcīgu masāžu. Vai vēlies vīnu?

      – Jā. Tūlīt paņemšu.

      – Sēdies! – Eibera pavēlēja. – Vēl brīdi centies palikt tikpat atslābis, lai iedarbība turpinās. Iesaku pieteikties uz masāžu divas reizes nedēļā, līdz pārvarēsim to sasprindzinājumu. Pēc tam pietiktu ar reizi nedēļā vai pat divās.

      – Grūti iebilst, kamēr esmu daļēji apdullis.

      – Nu labi. Ierakstīšu vizītes tavā kalendārā. Pagaidām nākšu pie tevis. Tad jau vēlāk redzēsim, kā rīkoties.

      Īlajs apsēdās un iedzēra malku vīna. Uz mēles tas garšoja lieliski.

      – Kas tu īsti esi?

      – Ak, tas ir garš stāsts. Kādreiz tev to atklāšu, ja sadraudzēsimies.

      – Tu mazgā manu apakšveļu un kailu masē uz galda. Manuprāt, tas jau ir diezgan labs pamats draudzībai.

      – Tā ir lietišķas, biznesa attiecības.

      – Ko tu tur gatavo? – Īlajs pamāja ar zodu uz plīts pusi.

      – Kas tas ir?

      – Kas?

      – Nu, tas… uz plīts.

      – Tā ir laba, sātīga zupa. Ar dārzeņiem, pupām, šķiņķi. Nepievienoju tai pārāk asas garšvielas, jo nezināju, kā tev garšo. Un te… – Eibera atvēra cepeškrāsni. No tās izplūda jaunas smaržas, palielinot apetīti. – Tas ir “viltotais zaķis”.

      – Tu pagatavoji “viltoto zaķi”?

      – Ar kartupeļiem, burkāniem un zaļajām pupiņām. Atbilstoši vīrieša vēderam. – Viņa izcēla to uz plīts. – Tu gulēji divas stundas. Man vajadzēja kaut ko darīt.

      – Divas… divas stundas!

      Eibera pamāja uz pulksteni, paņemot šķīvjus.

      – Vai aicināsi mani vakariņās?

      – Protams! – Īlajs palūkojās uz pulksteni, tad uz Eiberu.

      – Tu pagatavoji “viltoto zaķi”…

      – Hestere man iedeva sarakstu. Tas ir viens no trim taviem iecienītākajiem ēdieniem. Turklāt vērša gaļa tev nāktu par labu. – Viņa salika porcijas uz šķīvjiem. – Bet, ja lūgsi kečupu, es tevi iepļaukāšu.

      – Mājienu sapratu un pieņemu.

      – Man ir vēl viens nosacījums. – Eibera turēja šķīvi rokas stiepiena attālumā.

      – Ja tā būs likumīga prasība, tad gandrīz varu solīt,