Ēnu līcis. Nora Robertsa

taču vieglais smaids izgaisa, kad viņa ieskatījās Īlajam sejā. – Kas tad nu? Kas noticis?

      – Nekas. – Nekas vairāk kā parasti, viņš domās piebilda.

      – Šis tiešām nav piemērots brīdis.

      – Vai tev ir cita tikšanās? Vai gribēji doties uz dejām? Vai tevi augšstāvā gaida kaila sieviete ar cerībām uz kaislu seksu? Ak nē? – viņa atbildēja, pirms Īlajs paspēja atvērt muti.

      – Tātad šis brīdis ir tikpat piemērots kā jebkurš cits.

      Nomāktību nomainīja aizkaitinājums.

      – Vai tiešām tik grūti to saprast? Nē nozīmē nē.

      Eibera skaļi nopūtās.

      – Tas ir lielisks arguments, turklāt es nenoliedzu, ka esmu uzmācīga, pat neciešama. Pievieno to manai norunai ar Hesteri, ka tev palīdzēšu, un faktam, ka neciešu, ja kādam – vienalga, kuram – sāp. Vienosimies.

      Sasodīts, tas viņam atgādināja iepriekš vecmāmiņai solīto.

      – Kādi ir noteikumi?

      – Dod man piecpadsmit minūtes. Ja pēc piecpadsmit uz galda pavadītām minūtēm tu nejutīsies labāk, es sakravāšos un iešu prom, un mēs šo tematu vairs pat nepieminēsim.

      – Desmit minūtes.

      – Desmit, – Eibera piekrita. – Kur man salikt galdu? Tavā guļamistabā vietas gana.

      – Tepat būs labi. – Iedzīts stūrī, Īlajs pamāja uz galveno viesistabu. No turienes viņam izdosies Eiberu ātrāk dabūt laukā no mājas.

      – Skaidrs. Iekur kamīnu, kamēr es sagatavošos. Istabai jābūt siltai.

      Īlajs pats bija grasījies iekurt kamīnu, bet tad viņa domas aizklīda un viņš zaudēja laika izjūtu. Nu labi, lai tā būtu, viņš iekurs uguni un pacietīsies desmit minūtes – apmaiņā pret to, ka drīz Eibera atstās viņu vienu.

      Tomēr viņš bija sadusmots.

      Viņš noliecās pie kamīna, lai ieliktu malku.

      – Vai tu nebaidies te nākt? – viņš pēkšņi pajautāja. – Palikt vienatnē ar mani?

      Eibera atvilka rāvējslēdzēju pārnēsājamā galda maisam.

      – Kāpēc gan?

      – Daudzi uzskata, ka es esmu nogalinājis savu sievu.

      – Daudzi uzskata, ka globālā sasilšana esot māņi. Es tam nepiekrītu.

      – Tu mani nepazīsti. Nezini, uz ko esmu spējīgs noteiktos apstākļos.

      Precīzām, ierastām kustībām Eiberga bez steigas salika galdu un salocīja maisu.

      – Nezinu, uz ko tu esi spējīgs noteiktos apstākļos, bet tu nenogalināji savu sievu.

      Rāmais, lietišķais Eiberas balss tonis Īlaju saniknoja.

      – Kāpēc tu tā domā? Vai tāpēc, ka vecmāmiņa mani neuzskata par slepkavu?

      – Tas ir viens no iemesliem. – Eibera nogludināja uz galda aitas vilnas pārvalku un uzklāja palagu. – Hestere ir gudra, pašapzinīga – un viņa rūpējas par mani. Ja viņai būtu kaut vismazākās šaubas, viņa brīdinātu mani turēties no tevis pa gabalu. Bet tas ir tikai viens iemesls. Man ir vēl citi arī.

      Runādama viņa izlika istabā sveces un aizdedza tās.

      – Es strādāju pie tavas vecmāmiņas, un mēs arī draudzējamies. Un es dzīvoju Viskija līcī, bet tā ir Lendonu teritorija. Tāpēc es sekoju notikumu gaitai.

      Redzeslokā atkal parādījās depresijas melnais mākonis.

      – Nešaubos, ka to darīja visi šajā apkaimē.

      – Tas ir dabiski un cilvēciski. Tāpat kā nepatika, nicinājums, runas par tevi, dažādu secinājumu izdarīšana – tas viss ir dabiski un cilvēciski. Es redzēju tevi televīzijā, presē, internetā. Tas, ko redzēju, bija šoks, bēdas. Nevis vainas apziņa. Ko es redzu tagad? Stresu, dusmas, apjukumu. Nevis vainas apziņu.

      Runādama Eibera noņēma sev no plaukstas locītavas lenti un veikli sasēja matus zirgastē.

      – Šaubos, vai tie, kuri ir vainīgi, neguļ. Un vēl – tu neesi nejēga. Kādēļ lai tu viņu nogalinātu tajā pašā dienā, kad publiskā vietā strīdējāties? Tajā pašā, kad atklāji to, kas apgrūtinātu viņas situāciju šķiršanās lietā?

      – Mani nemēģināja apsūdzēt pirmās pakāpes slepkavībā. Es to esot izdarījis dusmās. Tas esot jūtu iespaidā izraisīts noziegums.

      – Nu, kādas muļķības! – Eibera attrauca, paņemot masāžas eļļu. – Tātad tu būtu bijis tādu jūtu pārņemts, kad devies uz savu māju pēc tiem trim priekšmetiem – pats sava īpašuma? Pret tevi izvirzītā apsūdzība tika atcelta, jo bija un ir vāja. Laiku, kad tu ieradies mājā, varēja noteikt pēc tā, kad izslēdzi signalizāciju, kad piezvanīji deviņi, viens, viens, turklāt cilvēki zināja, cikos tu tovakar aizgāji no sava biroja. Tātad mājā tu atradies mazāk nekā divdesmit minūtes. Nez vai tik īsā laika posmā var paspēt uzkāpt otrajā stāvā, atvērt seifu, lai paņemtu vecvecmāmiņas gredzenu, un nonākt lejā, nocelt no sienas paša pirkto gleznu, satīt to vannas istabas dvieļos, tad dusmu lēkmē nogalināt sievu un izsaukt policiju. Vai tad tas ir iespējams?

      – Policijas izmeklēšanā, rekonstruējot notikušā gaitu, apstiprinājās, ka tas esot iespējams.

      – Tā ir tikai varbūtība, – Eibera atcirta. – Vai nu mēs te apspriedīsim pret tevi izvirzītās apsūdzības, vai ticēsi man uz vārda, ka es nebaidos no tevis, jo diez vai tu nogalināsi mani kaut vai par to, kā es kārtoju tavas zeķes.

      – Nekas nav tik vienkārši, kā tu to izklāsti.

      – Reti gadās, ka viss ir tik vienkārši vai sarežģīti, kā cilvēki to uztver. Man jāaiziet uz vannas istabu nomazgāt rokas. Ģērbies nost un gulies uz galda. Vispirms uz muguras. Vannas istabā Eibera, aizvērusi acis, veselu minūti izpildīja jogas elpošanas vingrinājumu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka Īlaja uzbrūkošā runas maniere ir līdzeklis, lai viņu aizbiedētu, dabūtu laukā no mājas. Taču viņam izdevās vienīgi Eiberu aizkaitināt.

      Lai ar masāžu noņemtu Īlajam stresu, aizdzītu viņa tumšās domas, neapmierinātību, viņa nedrīkstēja paturēt sevī savas negācijas.

      Atnākusi atpakaļ, Eibera ieraudzīja, ka Īlajs ir atgūlies uz galda un apsedzies ar palagu. Kaut arī dusmīgs, viņš ievēroja noteikumus.

      Nebildusi ne vārda, viņa pieklusināja gaismu un ieslēdza savā iPod nomierinošu mūziku.

      – Aizver acis, – viņa klusu sacīja, – un dziļi ievelc elpu. Ieelpa… izelpa. Vēl, – viņa lika, pilinot eļļu plaukstās. – Vēlreiz.

      Īlajs darīja, kā Eibera pavēlēja, un viņa uzspieda plaukstu uz Īlaja pleciem. Tie bija tik stīvi, tik savilkti, ka pat neskāra galdu.

      Eibera glaudīja, spieda, mīcīja, tad noslidināja pirkstus gar kaklu, sākdama vieglu sejas masāžu.

      Viņa atpazina galvassāpes, kas mocīja Īlaju. Varbūt viņai izdosies sniegt zināmu atvieglojumu, viņš atbrīvosies, un tad viņa varēs ķerties pie smagākā darba.

      Īlajs jau iepriekš, pirms viņa dzīve tika satriekta drupās, bija gājis uz masāžām. Tās veica Ketrina – drukna, muskuļota blondīne, kas ar savām stiprajām, platajām plaukstām noņēma viņam spriedzi pēc darba, pēc sporta nodarbībām. Acis aizvēris, Īlajs gandrīz iztēlojās sevi atkal kluba klusajā masāžas telpā, kad pēc