Ēnu līcis. Nora Robertsa

nojaušu, tavi groziņi uzņemti ar sajūsmu.

      – Viņi metās tiem virsū kā badā mērdēti, – Morīna atteica, kad abas devās tālāk pa liedagu. – Šaubos, vai palika kaut drupačiņa. Vai tu esi par kaut ko satraukusies?

      – Kāpēc tu tā prasi?

      – Tev ir saraukta piere. – Morīna piebungoja ar pirkstu starp uzacīm.

      – Sasodīts! – Eibera instinktīvi paberzēja to vietu. – Man drīz tur būs grumbas. Dziļas grumbas.

      – Nē, nebūs. Tev tā rieva parādās tikai tad, kad esi ļoti uztraukta vai sadusmota. Kas tad noticis?

      – Varbūt esmu gan uztraukta, gan sadusmota.

      Viņas uzsāka vieglu skrējienu gar okeānu ar putojošiem viļņiem vienā pusē un smiltīm ar sniega sanesumiem otrā.

      Pazīstot draudzeni, Morīna klusēja.

      – Vai redzēji to vīrieti, kad šodien gāji prom no nodarbības? Patīkamu seju, vidēja auguma, ar brūniem matiem, nelielu vēderiņu?

      – Nezinu… jā, varbūt. Viņš atvēra man durvis. Kāpēc tu tā prasi? Vai kaut kas atgadījās?

      – Viņš nonāca lejā pagrabstāvā.

      – Un kas notika? – Morīna apstājās kā zemē iemieta, bet tad atkal steidzās līdzi Eiberai, kura turpināja skriet uz priekšu. – Mīļā, vai viņš tev kaut ko nodarīja? Vai viņš…

      – Nē. Nē, nekā tamlīdzīga. Te ir Viskija līcis, Morīna, ne jau Dienvidi.

      – Tomēr… sasodīts! Nevajadzēja tevi tur atstāt vienu pašu. Man prātā bija tikai groziņi, Dieva dēļ!

      – Tas nekas. Kurš vadīja sieviešu pašaizsardzības treniņus?

      – Tu, bet tas nenozīmē, ka labākajai draudzenei jāiet prom un jāatstāj tevi vienu.

      – Viņš ir privātdetektīvs. No Bostonas. Nāc! – Eibera mudināja, kad Morīna atkal apstājās. – Neatpaliec. Man skrienot jāizkliedē sliktais noskaņojums.

      – Ko viņam vajadzēja? Tas nelietis taču sēž cietumā, vai ne?

      – Jā, bet tam nav sakara ar mani. Runa bija par Īlaju.

      – Īlaju? Tu teici, ka tas vīrietis ir privātdetektīvs, nevis policists. Ko viņam vajadzēja?

      – Viņš to nosauca par informāciju. Īstenībā viņš mēģināja izvilināt no manis kādas baumas par Īlaju. Gribēja, lai klāju vaļā netīro veļu, un piedāvāja par to man samaksāt. Meklēja okšķeri! – Eibera dusmās nošņācās. – Meklēja cilvēku, kas izsekotu, ko Īlajs dara, runā. Jāatzīstas, ka man par to nav ne jausmas, jo Īlajs nedara un nesaka neko. Kad es to tipu diezgan atklāti pasūtīju vienu māju tālāk, viņš noprasīja, vai man ar Īlaju esot attiecības. Tas vairāk izklausījās pēc jautājuma, vai mēs ar Īlaju ņemamies kā trusīši. Man tas nepatika. Viņš man nepatika. Un tagad man būs rievas sejā.

      Morīna aizelsusies tumši piesarka no dusmām un fiziskās piepūles. Balss piesmakusi pacēlās pāri viļņu šalkām.

      – Tā nav viņa nolādētā darīšana, vai jūs ņematies kā trusīši. Īlaja sieva jau pirms gada ir mirusi, un arī tad viņi bija šķiršanās procesā. Pret Īlaju savākti tikai netieši pierādījumi. Policisti neko nevar pierādīt, tāpēc tagad ķērušies pie netīrās veļas mazgāšanas.

      – Ne jau policisti algo privātdetektīvus.

      – Droši vien ne. Bet kurš tad?

      – Nezinu. – Muskuļi sasila, drēgnais gaiss vējoja ap seju, un Eiberas noskaņojums uzlabojās. – Varbūt tā ir apdrošināšanas kompānija? Varbūt sieva bija apdrošināta, un kompānija negrib maksāt. Taču viņš teica, ka viņu algojot klients. Bet nepaskaidroja, kas ir šis klients. Varbūt apdrošināšanas kompānijas juristi, kas to lai zina, vai arī mirušās sievas ģimene, kura Īlaju gāna presē. Man nav ne jausmas.

      – Man arī ne. Pajautāšu Maikam.

      – Maikam? Kāpēc?

      – Viņš pastāvīgi tiekas ar juristiem un klientiem.

      – Viņa joma ir nekustamie īpašumi, – Eibera norādīja.

      – Advokāts ir advokāts, un klients ir klients. Maikam varētu būt kāda ideja. Viņš arī lieki neizpļāpāsies.

      – Nez vai pļāpāšanai ir nozīme. Ja tas puisis sameklēja mani, gan jau tiekas ar citiem arī. Uzjundīs visu no jauna.

      – Nabaga Īlajs.

      – Tu taču arī netici, ka viņš to izdarīja?

      – Nē.

      – Kāpēc, Morīna?

      – Mana detektīves pieredze veidojusies, skatoties televīzijas pārraides. Tātad – kāpēc vīrietis, kurš agrāk nekad nav izturējies varmācīgi, pēkšņi gāž sievai pa galvu ar krāsns kruķi? Viņa krāpa vīru, un tas viņu, protams, sadusmoja. Arī šķiršanās procesā viņa nerīkojās gluži labi. Reizēm es pati gribu iebelzt Maikam ar kruķi pa pakausi.

      – Nu nē!

      – Ne jau burtiskā nozīmē, un es mīlu Maiku. Manuprāt, cilvēku patiešām mīl vai ienīst, ja grib sašķaidīt smadzenes. Vēl var būt arī citi iemesli. Nauda, bailes, atriebība. Nezinu.

      – Kurš tad to izdarīja?

      – Ja es to zinātu un varētu pierādīt, mani paaugstinātu par leitnanti. Vai kapteini. Es labprāt gribētu, lai mani sauc par kapteini.

      – Tu jau tāda esi. O’Meliju kuģa labā kapteine.

      – Tu jau varētu būt policijas departamenta kapteine, kas gādātu, lai reizi par visām reizēm tiktu noskaidrots, ka Īlajs Lendons nav vainīgs, un process tiktu parādīts televīzijā.

      Kad draudzene klusēja, Morīna viņai piebikstīja.

      – Tas bija joks. Pat nemēģini iesaistīties! Gan jau vētra rims. Īlajs tiks ar to galā.

      – Kā es varētu palīdzēt? – Šis jautājums apliecināja, ka Eibera neapsola neko nedarīt.

      Pusceļā griežoties atpakaļ, viņa nosprieda, ka pareizi vien bijis iznākt laukā no mājām. Svaigā gaisā viņa varēja padomāt, aizgaiņāt slikto noskaņojumu, izplānot turpmāko. Ziemas aukstumā viņai pietrūka skrējienu, pēdu pieskārienu smiltīm, jūras elpas plaušās.

      Eiberai nebija raksturīgi kaut ko gaidīt, steidzināt laiku, tomēr viņa bezgala ilgojās pēc pavasara un vasaras.

      Vai Īlajs vēl dzīvos “Kraujas namā”, kad iesils saule un sazaļos koki? Vai pavasara vēsmas aizdzīs drūmās ēnas, kas ik dienu aptumšoja viņu?

      Varbūt bija iespējams paskubināt ēnas, lai ātrāk pazūd laukā pa durvīm? Viņa par to padomās.

      Pēkšņi Eibera ieraudzīja okeāna krastā Īlaju – rokas sabāzis kabatās, viņš lūkojās tālumā uz apvārsni.

      – Paskaties, tur ir Īlajs!

      – Kur? Ak, cūcība!

      – Kas tad nu?

      – Es negribu ar viņu tagad satikties – tāda, sviedriem noplūdusi, ar sarkanu seju, pūšot un elšot. Sievietei jāizskatās zināmā līmenī, kad atkal sastop puisi, ar kuru pirmo bučojusies. Kāpēc es uzvilku tās vecās treniņbikses? Tajās manas kājas atgādina stabus.

      – Tā nu nav. Es neļautu tev skriet, ja tu būtu biksēs, kas padara tavas kājas resnas. Tu aizvaino manas