Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

izbijās un jautāja:

      – Kāpēc tevi tas interesē?

      – Es esmu rakstniece. Man patīk uzzināt, ko un kāpēc cilvēki dara.

      Viņš atsauca atmiņā garos, grūtos gadus un di Luku ģimenei veltītos draudus un apsvēra to, cik bīstami liela ir iespēja, ka visa viņa ģimenes sūri grūti iegūtā zeme tiks pazaudēta.

      – Tev ir taisnība. Mani priekšteči darīja visu iespējamo, lai paturētu zemi.

      – Un tu? Ko tu būtu ar mieru darīt, lai saglābtu zemi?

      Eli vēroja sievietes seju. Viņas īsi apgrieztajos matos rotaļājās vēja pūsma un atnesa līdz vīrieša degunam spēcīgu, sievišķīgu aromātu. Viņas gaišo sejas ādu apspīdēja saules stari, un gaišbrūnie vasaras raibumi, kas rotāja viņas degunu un vaigus, kvēloja. Viņas skatiens bija nosvērts, un lūpās rotājās tik tikko manāms smaids.

      Vai Hloja zināja, ka Eli ir problēmas ar naudu un viņš ir parakstījis līgumu? Vai viņai bija aizdomas par notiekošo, vai viņa pilnīgi neko nenojauta?

      Neatkarīgi no tā, vai Hloja kaut ko zināja vai nojauta, Eli neredzēja iemeslu melot. Viņa paziņas jebkurā brīdī varēja atklāt patiesību.

      – Ja es sajustu apdraudējumu, es vispirms aizsargātu savu ģimeni un savu zemi, jo… Savs ir savs.

      – Tātad tu to nedarītu naudas dēļ?

      – Man ir svarīga nevis pati nauda, bet gan tas, ko nauda sniedz.

      – Ko tā sniedz?

      – Drošību.

      Šķita, ka Hloja gaida turpinājumu. Viņa paskatījās uz Eli, saprata, ka viņa runa ir galā, iesmējās un palocīja galvu.

      – Es uzskatu, ka cilvēki, kuri apgalvo, ka laime nav naudā, nekad nav dzīvojuši trūkumā.

      Eli nosprieda, ka ir izturējis kādu pārbaudi.

      Hloja atgrieza sarunu uz iepriekšējā viļņa.

      – Vai visa tava zeme ir apstādīta ar vīnogulājiem?

      – Ap vecmāmiņas māju aug daži augļu dārzi, bet atlikušajos četrsimt desmit akros ir iestādīti vīnogulāji. Tās ir pārsvarā sarkanās vīnogas, pārsvarā Zinfandel un Sangiovese šķirnes un arī dažas citas šķirnes. Mēs audzējam arī dažas balto vīnogu šķirnes. – Eli balsī skanēja lepnums.

      – Vai balto vīnogu šķirnes ir prasīgākas nekā sarkano vīnogu šķirnes?

      – Es radu unikālus vīnus. Labu balto vīnu ir grūtāk pagatavot.

      – Saprotu. Bet man garšo cabernet, – Hloja atbildēja klusā balsī.

      – Man arī, bet tās labāk aug blakus ielejā. Ja man ir jāgatavo cabernet, es pērku blakus ielejā augušās vīnogas.

      Hloja vairs neskatījās uz ainavu – viņa vērās uz Eli ar vērīgu skatienu, un viņš aptvēra, ka stāsta sievietei par savu ģimeni, zemi un profesiju, cenzdamies dižoties viņas priekšā kā pāvs.

      Eli varēja sev iestāstīt, ka viņu interesē vienīgi Hlojas pūrs.

      Tomēr viņa bioloģiskās noslieces liecināja par kaut ko citu.

      Iespējams, Konte ieraudzīja Eli kaut ko tādu, par ko viņš pats nenojauta. Varbūt Eli gluži kā vīnoga bija sasniedzis briedumu, un bija pienācis laiks apprecēties un radīt bērnus.

      Tā bija neparasta iztēles aina.

      Eli izjuta vēlmi sekot Hlojai, meklējot siltās, sievišķīgās smaržas avotu, bet viņa šķita vienaldzīga. Viņa neraudzījās vīrietī ar dievinošu skatienu, bet atkal pievērsās ainavai un domās samiedza acis.

      Tad viņa pagriezās uz papēža un iegāja atpakaļ namiņā.

      – Paldies, ka ļauj man šeit palikt. Es šeit noteikti varēšu pabeigt rakstīt grāmatu. – Hloja iesmējās. – Varbūt arī nē. Tev ir pamats uztraukumam: ja es nepabeigšu grāmatu, man nāksies palikt te!

      Viņa izskatījās tik apmierināta, tik aizgrābta, tik glīta… Un viņa pat nenojauta par kaunpilno līgumu, kura dēļ šeit nokļuva. Eli neapmierināti ieņurdējās. Viņš sekoja Hlojai un devās ieejas durvju virzienā.

      – Pagaidi! – Hloja piesteidzās pie vīrieša, satvēra viņa roku un viņu apturēja.

      Eli uz viņu paskatījās.

      Viņa atbildēja ar to pašu.

      – Tev nav jābūt tik nīgram.

      – Nīgram? – Nīgram? Es neesmu nīgrs!

      – Viss ir kārtībā. – Hloja mierinoši papliķēja viņa roku. – Es zinu, kas manam tēvam padomā.

      7. nodaļa

      Eli vērās Hlojā un prātoja, ko teikt. Pirmā doma bija: “Vai zini, ka esmu piekritis aprēķina laulībām ar tevi?” Viņš to nekavējoties atvairīja.

      Noliedz visu!

      – Tu zini, kas tavam tēvam padomā? – viņš piesardzīgi atkārtoja.

      – Tev nav jākaunas. Tētis grib, lai es apprecos. Viņš to neslēpj. Viņš man nemitīgi piespēlē jaunus vīriešus tā, it kā es būtu viņam piederoša vaislas ķēve. – Hloja pasmaidīja, tomēr bija redzams, ka viņa jūtas neērti.

      Viņa nezināja par līgumu. Eli atslāba.

      – Neuztraucies, – Hloja viņu mierināja, – tu mani neinteresē.

      Viņš saspringa. Tas bija tieši teikts! Turklāt Eli šis paziņojums nez kāpēc nepatika.

      Hloja stalti stāvēja uz dēļu grīdas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un ielūkojās viņam tieši acīs.

      – Man ir darbs. Man ir ambīcijas. Man ir darba nodošanas termiņš. Man ir māte, kura brīdināja mani par tēvu un viņa intrigām, vēl pirms es viņu sastapu, un viņai ir izrādījusies taisnība katru reizi, izņemot… Nu, viņš ir foršāks, nekā māte ļāva noprast.

      Izrādījās, ka Konte sarunās ar Eli nebija pieminējis būtisku informāciju par savām attiecībām ar meitu.

      – Kad tu satiki savu tēvu? – viņš jautāja.

      – Pagājušogad. Nē, pirms diviem gadiem. Mani vecāki neapprecējās.

      Eli neienāca prātā painteresēties, kāpēc Kontes meita ir amerikāniete. Tagad viņš sajuta ziņkāri.

      – Tavs tēvs pameta māti? – Konte neatstāja tāda cilvēka iespaidu, kurš varētu pamest savu meitu, pat ja nebūtu augstās domās par viņas māti.

      – Nē! Itin nemaz. Mana māte bija tēva darbiniece. Viņiem bija romāns… Nu, jūs esat tikušies, vai ne?

      – Jā, esam. – Tas notika vienā no Eli mūža drūmākajām dienām.

      – Tātad tu zini, ka viņš ir caurcaurēm valdonīgs un uzbāzīgs itāļu izcelsmes uzņēmējs. Viņš vienmēr grib panākt savu, un mana māte saprata, ka tādā vidē bērnu audzināt nevar. Uzzinājusi, ka ir stāvoklī, viņa pameta tēvu.

      – Atvaino, bet tas izklausās… – Eli vilcinājās. Šķita, ka Hloja mīl savu māti, turklāt šī sieviete varēja kļūt par Eli sievasmāti.

      – Izklausās necienīgi pret tēvu. – Hloja palocīja galvu. – Jā, mēs par to esam strīdējušās.

      – Vai māte tevi spēja uzturēt?

      – Jā, turklāt ļoti labi. Mamma ir dzimusi Bostonā. Abi viņas vecāki ir dzīvi. Laikā, kad mamma strādāja pie tēva, viņa ieguva