Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

brāļi pievērsa viņam raižpilnus skatienus.

      – Es jokoju, – Rafe piebilda, – bet, ja tev patiešām vairs nestāv, to var ārstēt ar tabletēm. Protams, man pašam nav pieredzes…

      – Eli ir vecākais no mums, – Noa atzīmēja. – Pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas vīrieša labumi biežāk karājas uz leju, nekā skatās augšup. Protams, man pašam nav pieredzes…

      Eli un Rafe viens pēc otra iepliķēja sava mazā brāļa skaustu.

      Noa tikai iesmējās. Viņam bija divdesmit astoņi gadi.

      Eli atbildēja:

      – Kādudien es apprecēšos, – iespējams, pat drīzāk, nekā jūs domājat,– bet ne jau tāpēc, ka būšu iekritis lielā, mīkstā mīlestības kaudzē.

      – Izklausās, ka tu runā par govs plāceni, – Rafe atspiedās pret leti, paņēma savu vīna glāzi un smaidīdams iemalkoja dzērienu.

      – Es saku, ko domāju. – Eli aptvēra, ka atkārto Kontes mantru: – Vīrietis, kurš iemīlas sievietē, ir vājš.

      – Tad kāpēc vispār precēties? – Noa paņēma knaibles, pieliecās pie krāsns un apgrieza vistas gaļas gabalus.

      – Ģimene. Bērni. – Eli centās brāļus sagatavot, lai, uzzinot jaunumus, viņiem neiestātos šoks. – Es varu apprecēties un padarīt sievu laimīgu. Viņai nav jāzina…

      –…ka dziļi sirdī tu esi kā miris? – Noa nezināja patiesību, visu patiesību, bet viņam bija taisnība.

      Jebkurā gadījumā Eli bija iemesls justies tā, kā viņš jutās.

      – Kāds ir mūsu tēvs? Un mūsu mātes? Ko jūs domājat par nerimstošo drāmu, ciešanām, kliegšanu un asinīm? Labāk būt dziļi sirdī mirušam nekā just nemitīgas, nerimstošas alkas pēc kaisles un piedzīvojumiem. Es dodu priekšroku mierīgai dzīvei kopā ar labu, pakļāvīgu sievieti – ar to man pietiek, lai es justos laimīgs.

      – Pakļāvīgu? – Noa nicīgi iesprauslājās. – Kur tu tādu zaķi atradīsi? Tikai nesaki, ka tu pasūtīsi līgavu pa pastu no Krievijas!

      Domādams par Hloju, Eli atbildēja:

      – Nē. Bet es domāju, ka man derētu itāļu izcelsmes meitene.

      Rafe grozīja glāzi pirkstos.

      – Es piekrītu tevis teiktajam par mierīgu dzīvi un būšanu noteicējam, bet es to visu esmu nokavējis. Es jau neskaitāmas reizes esmu Brūku piekukuļojis un viņai pieglaimojies. Eli, vai tev ir kaut kas sakāms?

      – Jā. – Eli pacēla kasti ar atlikušo sarkanvīnu. – Man jāienes šī kaste ēdamistabā.

      – Pie viena uzklāj galdu! – Noa sauca viņam pakaļ.

      Eli piekrita. Viņš gribēja nozust no Rafes redzesloka līdz brīdim, kad viņa uzmanību novērsīs kaut kas cits. Brālis uz viņu skatījās tā, it kā zinātu vairāk, nekā Eli atklāja. Rafe strādāja apsardzes biznesā un bija ļoti vērīgs.

      Galda uzklāšana Eli nesagādāja grūtības. Tā nebija pirmā reize. Vienas no vīrieša pirmajām atmiņām bija par reizi, kad viņš lepni palīdzēja vecmāmiņai nospodrināt smagos galda piederumus, kas bija pašas pirmās di Luku līgavas pūra sastāvdaļa. Abi ar vecmāmiņu uzklāja sarkano Ziemassvētku lina galdautu uz apbružātā valriekstu koka galda virsmas. Aiz stikla durvīm tika glabāti trausli šķīvji no balta stikla, un tie tika likti galdā katru gadu Ziemassvētkos, pa vienam katra viesa priekšā. Vecmāmiņa stāstīja, kā Eli vecvecmāmiņa Adele Lielās depresijas laikā savākusi veļas pulveru iepakojumiem pievienotos traukus.

      Eli nenobriedušais prāts to nemaz nesaprata, bet tam nebija nozīmes, jo Ziemassvētkos visa ģimene sanāca kopā: vecaistēvs un vecāmāte, viņa vecvecāku māsas un brāļi, un brālēni, un viņa tētis un mamma nestrīdējās, un Eli pasaulē viss bija labi.

      Šīs atmiņas visdrīzāk bija no laika, kad Eli bija trīs gadi, jo vēlāk… Vēlāk viņa māte sēdēja cietumā, un viņam bija mazs brālis un jauna pamāte, un tēvs joprojām nepievērsa Eli uzmanību. Gavino pievērsa uzmanību savai ģimenei tikai tad, kad guva no tā kādu labumu.

      Tagad Eli izvilka atvilktnes skapīšos, kas bija novietoti pie vienas sienas visā tās garumā – šie skapīši bija viņa vecvectēva roku darbs, kas tapis divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados, – un atrada zilo lina galdautu, kura malas rotāja tīteņi dzeltenā un sarkanā krāsā. To Eli atveda vecmāmiņai no pēdējā ceļojuma uz Itāliju, zinādams, ka viņai patiks galdauta krāsa un no mazdēla saņemtā dāvana.

      Tāda bija Eli vecmāmiņa: viņa novērtēja katru sīkumu, ko viņas labā kāds paveica. Tieši tāpēc mājā bija papilnam dāvanu, sākot no nenovērtējamas akvareļa gleznas, ko uzgleznoja savulaik nabadzīgais mākslinieks, ar kuru vecmāmiņa sadraudzējās, līdz viņas dedzīgo mazdēlu uzdāvinātai gludu akmeņu kaudzei.

      Tomēr šeit kaut kā trūka: ārkārtīgi vērtīgas vecas vīna pudeles. No visiem ģimenes locekļiem Eli gribēja šo vīnu visvairāk. Viņš bija vīna mantinieks, turklāt tas sevī glabāja pagātnes garšu un nākotnes noslēpumus… Pastāvēja arī iespēja, ka pudelē ir etiķis.

      Ja Eli piederētu šī pudele, Tamoso Kontem nebūtu pār viņu varas.

      Eli paberzēja pieri ar abām plaukstām.

      Tās bija muļķīgas iedomas. Pudele bija pazudusi. Turklāt tā nepiederēja viņam. Ar to naudu, ko par pudeli varētu saņemt izsolē, Eli nepietiktu.

      Nepatikšanas, kurās viņš bija iekūlies… bija tikai viņējās. Tikai viņējās.

      4. nodaļa

      – Kas tev lēcies, dārgais? – Vecmāmiņa stāvēja durvīs. Viņas elkonī bija ieķērusies Olivija, un aiz abu mugurām stāvēja pārējās sievietes.

      Austrālijas futbola spēle bija beigusies, un sievietes skatījās uz Eli.

      Izmisumā Eli padevās veiklas atbildes.

      – Es mēģināju izlemt, kurus šķīvjus likt galdā: vecvecmāmiņas Adeles American Sweetheart šķīvjus vai veikalā pirktos.

      Vecmāmiņa bija šausmās un atbildēja:

      – Protams, ka galdā jāliek labie šķīvji! Mēs atzīmējam Rafes un Brūkas kāzas!

      – Bet mums būs tie jāmazgā ar rokām. – Eli gribēja novērst vecmāmiņas uzmanību, bet viņa izmisums bija neviltots. Šķīvju mazgāšana ar rokām aizņēma vairākas stundas.

      – Es to izdarīšu, Eli, – vecmāmiņa pārmetoši izmeta.

      – Nē, nedarīsi vis. – Brūka uzmeta Eli sadusmotu skatienu. – Tu samērcēsi savu ģipsi. Mēs nomazgāsim šķīvjus.

      – Tu stāvi kājās pārāk ilgu laiku. – Frančeska satvēra vecmāmiņas elkoni.

      – Es nevarēju apsēsties. Spēle bija pārāk aizraujoša! – Vecmāmiņas skatiens atmiņu uzplūdā iemirdzējās.

      – Es arī nevarēju, un es esmu nokausēta. – Ketija stūma savu staigāšanas rāmi pa gaiteni virtuves virzienā. – Nāc un apsēdies kopā ar mani!

      Lieliski. Tagad Eli jutās tā, it kā būtu netīšām devis mājienu, ka trauki būtu jāmazgā viņa vecmāmiņai.

      Istabā ienāca Brūka un pagrūda viņu aiz pleca.

      – Vīrieša vieta ir virtuvē. Ļauj meitenēm uzklāt galdu.

      Viņai pievienojās Bao.

      Eli vilcinājās, bet Brūka labi orientējās vecmāmiņas namā – viņa to apmeklēja