Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

domāju, ka tev patīk rakstīt.

      – Tā ir. Rakstīšana ir daudz patīkamāka par “īstu” darbu, – viņa atbildēja.

      Vai viņa joko? Eli nosprieda, ka Hloja nerunā nopietni, jo viņas skatienā pagaisa uzjautrinājuma dzirksts, un tas satumsa izmisumā.

      Ļoti labi. Dzīve ir nopietna, un viņai tas bija jāiemācās.

      Eli uz atvadām pieskārās cepures malai un izgāja no mājas.

      Viņš devās lejup no kalna, lai turpinātu labot salūzušo ūdens izsmidzinātāju, un domāja par viņu. Par savu topošo līgavu.

      Hlojai bija interesants raksturs.

      Viņa bija pārāk atklāta, pārāk droši dalījās ar personiska rakstura informāciju. Viņa bija vieglprātīga. Viņu bija viegli sasmīdināt.

      Hloja neaptvēra, cik īsā mirklī dzīve var kļūt par bezcerības muklāju, kur mīlestība pastāv tikai atmiņās un priekšā ir tukša un vientuļa nākotne.

      Protams, Eli negribēja, lai viņa to uzzinātu. Viņš apņēmās sievieti no tā pasargāt.

      Eli uzmanību piesaistīja kaut kas starp nesen izplaukušajām, svaigajām vīnogulāju lapām: mazu, apaļu odziņu ķekars. Viņš apstājās, pietupās un piesardzīgi satvēra ogas – labas veiksmes zīmi – plaukstā. Viņš paskatījās uz viesu namiņu.

      Varbūt tikšanās ar Hloju tomēr bija veiksmīga.

      8. nodaļa

      Hloja uz muguras iekrita gultā, piespieda plaukstas sejai un ilgu brīdi nelikās ne zinis par apkārtējo pasauli.

      Tomēr viņa nespēja izdzēst atmiņas par Eli di Lukas šausmu pārņemto seju un zemā balsī dārdošo jautājumu: “Ko tu izdarīji ar saviem matiem?”

      Kad Hloja iebrauca Losandželosā un ieraudzīja skaistumkopšanas salona Alibi Spa izkārtni, viņa, pēkšņas iedomas vadīta, iegāja salonā un paziņoja, ka vēlas izskatīties pavisam citādi. Frizieris apbrīnoja Hlojas gaišos matus, kas stiepās pāri pleciem, un ierosināja nokrāsot šķipsnas spilgti sarkanā krāsā.

      Tomēr viņai ar to nebija gana. Kad viņa pieprasīja, lai frizieris nogrieztu matus pavisam, viņš sastinga kā briedis uz lielceļa.

      Vīriešiem – pat homoseksuāliem vīriešiem – ļoti patika gari mati. Tomēr Hloja palika pie sava, un frizieris negribīgi ķērās pie darba ar skuvekli. Viņa pirmo reizi dzīvē nodzina matus, un viņai tas patika.

      Hlojai bija apnicis matus kopt. Viņai bija apnicis būt tai Hlojai, kura nespēja pabeigt rakstīt savu otro grāmatu. Viņa gribēja kļūt par citu Hloju, mežonīgu un brīvu sievieti, kura ne no kā nebaidījās – arī no tukšas lapas.

      Ko tu izdarīji ar saviem matiem?

      Kad Hloja iznāca no skaistumkopšanas salona, viņa jutās kā paveikusi kaut ko drosmīgu.

      Neilgi pēc tam viņai uzmācās šaubas. Vai bēgšana no problēmām pāri visai valstij noveda pie nepārdomāta, impulsīvi pieņemta lēmuma? Viņas rīcība nebija briesmīga, tikai… nepārdomāta.

      Hlojai patika jaunā frizūra, un viņa neko nenožēloja. Cilvēki skaistumkopšanas salonā apgalvoja, ka viņa līdzinās fejai, un pašai Hlojai šķita, ka no masu skatu aktrises filmā “Gredzenu pavēlnieks” viņu šķir tikai spicas ausis.

      Un tā viņa svārstījās starp šausmām par neapdomīgi pieņemtu lēmumu un prieku par to, ka viņa spērusi tik drosmīgu un pārliecinātu soli… Līdz brīdim, kad viņu ieraudzīja šausmu pārņemtais Eli un uzdeva briesmīgo jautājumu.

      Eli bija izskatīgs un nemaz nelīdzinājās augstskolas studentiem, ar kuriem Hloja iepriekš sagājās. Šis vīrietis bija nobriedis, nopietns; viņš bija notraipījies ar dubļiem un izstaroja vīrišķību.

      Protams, Hlojai bija vienalga.

      Ko tu izdarīji ar saviem matiem?

      Kad Eli uzdeva jautājumu apsūdzošā tonī, it kā viņam būtu neapšaubāmas tiesības uzdot Hlojai tādus jautājumus… Viņam paveicās, jo Hlojai pie rokas nebija cirvja: citādi viņam nāktos ņemt kājas pār pleciem.

      Viņa izrāpās no gultas, paņēma mobilo telefonu un izgāja uz balkona.

      Par laimi, Hloja un Eli bija vienisprātis par to, ka nav viens otram piemēroti.

      Eli nebūs uz viņu jāskatās.

      Hlojai nebūs viņš jāosta.

      Riebeklis.

      Viņa sastādīja mātes numuru.

      Ārpusē sejā iesitās vēja pūsma, un, ieraugot ainavu, Hlojai atkal aizrāvās elpa. Viņa aplūkoja ieleju, līkumaino upi, zāli, kokus un vīnogulājus. Ainava viņai atgādināja tēva īpašumu Itālijā… bet tikai daļēji. Pēc brauciena Kalifornijā, kas sastāvēja no nebeidzamas šosejas, šī vieta šķita jaunāka, svaigāka, plašāka, atsvaidzinoši laucinieciska, bet ne pārāk tāla no pilsētas.

      Hloja nosprieda, ka varētu dzīvot šeit visu atlikušo dzīvi, kaut gan bija pārliecināta, ka Eli di Luka nebūtu ar mieru izmitināt viņu savā viesu namiņā mūžīgi.

      Telefonā skanēja zvana signāls. Māte atbildēja.

      – Čau, mammu! Es beidzot esmu galā.

      Atskanēja atvieglota nopūta.

      – Ceļš bija tāls, vai ne?

      – Jā, un kā vēl!

      – Vai nekas slikts nenotika?

      – Nē, līdz pat brīdim, kad ierados šeit un satiku Eli di Luku. Tavi secinājumi par viņu bija kļūdaini.

      – Viņš nav tava tēva nākamais znota kandidāts? – mātes balsī atskanēja uzjautrinājums.

      – Manuprāt, nē. Viņš ir izskatīgs un labs līgavaiņa titula kandidāts, bet arī ļoti untumains. – Tā tomēr nebija taisnība. Eli labprāt kritizēja, kā jau cilvēks, kurš uzskata sevi par pārāku tikai tāpēc vien, ka viņam ir dzimumloceklis un piemīt spēja netraucēti pačurāt piknika laikā. Hloja viņam pavisam noteikti nepatika. – Es viņam visbeidzot atklāju, ka zinu par tēta plānu savest mūs kopā, un ka tam nav nozīmes, jo tētis tā dara visu laiku un es neesmu izmisusi. Pēc tam viņš nedaudz atslāba.

      Lorēnas smiekli lika viņai justies labāk.

      – Varu derēt, ka viņš bija šokā.

      – Manuprāt, jā. Bet viņam izdevās pārsteigt arī mani. Tēta teiktais radīja iespaidu, ka Eli di Luka ir milzu auguma vīndaris. Sākumā es viņu pat nepazinu. Viņš iznāca no vīnogulāju dārza un izskatījās kā izvārtījies dubļos. Es to negaidīju un nospriedu, ka tas ir kāds strādnieks vai tamlīdzīgi. Vai vīndari vienmēr strādā dārzā?

      – Dārgā, es par vīna darīšanu nezinu pilnīgi neko. Toties par vīna dzeršanu…

      Hloja iesmējās.

      Mamma turpināja:

      – Kāds ir viesu nams? Vai tev ir ērti? Vai tu tur varēsi strādāt?

      – Šī ir brīnišķīga vieta, mammu, daudz labāka, nekā es gaidīju. Es uzņemšu ainavas fotogrāfiju un nosūtīšu tev.

      – Vai tu tur varēsi strādāt?

      Hloja mātes balsī sadzirdēja uztraukumu.

      Patiesību sakot, arī pati Hloja uztraucās par sevi.

      Tomēr viņa saņēma dūšu.

      – Es varēšu šeit strādāt. Žēl, ka tu neredzēji di Lukas seju brīdī, kad izņēmu no somas galvaskausu.

      – Es