Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

tik izbrīnīta. Es mēdzu smieties… ja uzzinu kaut ko smiešanās vērtu.

      – Protams, – viņa pieklājīgi atbildēja, – es neapgalvoju, ka tev nav humora izjūtas.

      Hlojas teiktais mudināja domāt, ka Eli patiešām nav humora izjūtas. Tā nebija taisnība. Gluži vienkārši pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām būtu jāsmejas.

      – Kas ir Masimo Bruno? – Hloja rakņājās pa grāmatu kaudzi uz galda, līdz atrada noplukušu pierakstu kladi ar spirāli un pildspalvu.

      Pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām jāsmejas, bet fakts, ka Eli centās apburt glītu meiteni ar stāstiem par noslēpumainām slepkavībām, bija gana uzjautrinošs. Dievs, lūdzu, neļauj maniem brāļiem to uzzināt!

      – Masimo Bruno ražoja visslavenākos un dārgākos vīnus Kalifornijā. Tiem bija smalki niansēta garša ar mazliet dūmakainu noti, un tie labi nobrieda… Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Masimo nozuda bez vēsts. Vīni ir gluži kā briljanti: jo noslēpumaināka ir to vēsture, jo tie ir vērtīgāki.

      Hloja turēja kladi rokā un veica pierakstus.

      – Viņš pazuda? Kur? Kāpēc?

      – Viņš nozuda pirms manas vecmāmiņas dzimšanas, bet vecmāmiņa apgalvo, ka viņas māte neuzticējās Masimo. Viņa uzstāja, ka vīndaris bija noziedznieks.

      Sieviete samiedza acis. Eli redzēja, ka viņa saspringti domā.

      Labi. Viņa kāri tvēra katru vārdu.

      – Es nolēmu nojaukt veco, no ķieģeļiem būvēto ūdenstorni, pirms tas sabrūk pats. Es pavēlēju saviem strādniekiem to izārdīt ķieģeli pa ķieģelim…

      – Kāpēc ķieģeli pa ķieģelim?

      – Es tos pārdodu tālāk. Veci ķieģeļi ir ļoti vērtīgi.

      – Tu esi izmanīgs.

      – Es to uztveru kā atkārtotu materiālu izlietošanu.

      Pirmo reizi todien Hloja pasmaidīja un atslāba.

      – Tā ir izveicīga frāze.

      – Tev vajadzētu dzirdēt manu runu par to, ka itāļi ir vislabākie mīlnieki. Tā vienmēr izpelnās uzmanību.

      Hloja iesmējās un ieraudzīja, ka Eli viņu vēro – par spīti tam, ka Hloja bija tērpusies flaneļa biksēs un bija nogurusi, viņa izskatījās burvīgi. Viņa aprāvās.

      Viņš ielūkojās viņai acīs.

      Hloja piesarka un nodūra skatienu kladē.

      Beidzot viņa saprata, ka Eli ir ne tikai nama īpašnieks, ne tikai viņas tēva draugs, ne tikai pielūdzējs, bet arī vīrietis.

      Labi. Jo Eli jau sen vairs nelūkojās uz Hloju kā uz līgavu ar iekārojamu pūru, bet gan kā uz sievieti, kuru gribētos ieraudzīt savā gultā siltā, tumšā naktī. Izrādījās, ka viņam patīk flaneļa apģērbs zaļā krāsā.

      Viņš turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:

      – Mani vīri sāka darbu ūdenstorņa augšdaļā, lai noņemtu ķieģeļu apdari. Pēc tam, kad viņi bija noņēmuši apdari trīs pēdu augstumā, daļa sienas sabruka. Viņi domāja, ka ieraudzīs ūdens tvertni. Tā vietā viņi ieraudzīja ūdens tvertnes vāku, kā arī vairākas vara mucas un metāla caurules. Strādnieki pārtrauca darbu un sazinājās ar mani. Ūdenstornī atrodas destilators.

      – Kas? – Acīm mirdzot, Hloja paspēra soli uz priekšu un aizgrābti klausījās stāstu. – Kas? Ūdenstornī bija destilators? Tāds destilators, kas no vīna izgatavo brendiju?

      – Iztēlojies, ka ir tūkstoš deviņi simti trīsdesmitais gads un alkohola tirdzniecības aizliegums ir stājies spēkā. Policisti ar cirvjiem sadragā katru stiprā alkohola un vīna mucu, ko atrod. Vai vari iztēloties drošāku paslēptuvi destilatoram?

      – Tā ir brīnišķīga ideja! – Hloja piesteidzās pie galda un ielika klēpjdatora somā kladi, piecas dažādu krāsu pildspalvas un savu MacBook Air klēpjdatoru. – Vai aizvedīsi mani uz turieni?

      – Jā, pēc pusdienām.

      – Labi, esmu gatava. Eli apspieda smaidu.

      – Es neesmu modes eksperts, bet, manuprāt, tev mugurā ir pidžama.

      Hloja palūkojās lejup un nolamājās. Viņa izņēma apģērbu no skapja un iesteidzās vannas istabā.

      Izdzirdējis ūdens šalkoņu dušā, Eli izgāja uz balkona. Viņš gaidīja un plānoja.

      10. nodaļa

      Hloja iznāca no vannas istabas, uzvilkusi tādu apģērbu, ko uzskatīja par piemērotu pastaigai lauku apvidū: izbalojušus džinsus un melnu īspiedurkņu kreklu ar sārtu jaciņu. Apsēdusies krēslā, viņa uzāva nesen nopirktos pastaigu zābakus un klusībā cerēja, ka tie nepievils. Visbeidzot viņa vēlreiz pārbaudīja klēpjdatora somas saturu.

      – Tev noderēs cepure, – Eli ierunājās. – Tev ir atlicis maz matu, un tie nepasargās tavu sniegbalto kaklu no saules.

      Vīrieša teiktais par īsajiem matiem un sniegbalto kaklu nebija kompliments, bet Hlojai bija vienalga. Pēc divām mokošām darba nedēļām, kuru laikā viņa nemitīgi nokļuva strupceļā, viņa bija nolēmusi beidzot iziet no mājas. Svaigajā gaisā, kas ieplūda namiņa telpās, Hloja atspirga, un Eli di Lukas tumšais siluets uz gaismas fona šķita neparasti draudīgs. Vai kritisks. Vai tamlīdzīgi. Hloja zināja tikai to, ka viņas sirds pukstēja straujāk, jo vīrietis stāvēja netālu.

      Tas bija savādi, jo brīdī, kad Hloja ieradās namiņā un ķērās pie darba ar grāmatu, viņa Eli uzreiz aizmirsa.

      – Gatava? – Viņš aizslēdza iestiklotās durvis, piegāja pie Hlojas un pacēla viņas klēpjdatora somu. – Paēdīsim kūrortā un pēc tam aizbrauksim līdz ūdenstornim.

      – Es varu panest somu pati, – viņa ierosināja un nedroši paraustīja somas lenci. Hloja bija dzimusi Teksasā un tāpēc zināja, ka jāļauj vīrietim būt pieklājīgam pret sievieti. Tomēr šādas attiecības starp viņu un Eli lika justies neērti, jo liecināja par pieaugošu intimitātes līmeni. Tas bija muļķīgi, jo Eli bija pacēlis nieka desmit mārciņas smagu somu.

      – Ļoti smieklīgi. Mana vecmodīgā vecmāmiņa iemācīja man pareizi uzvesties. – Eli devās projām. – Vai tu proti ieslēgt signalizāciju? – Pēc tam, kad Hloja piekrītoši pamāja, viņš izgāja laukā pa durvīm un nokāpa lejā pa kāpnēm.

      Kad Hloja nostājās viņam blakus uz iebraucamā celiņa, Eli teica:

      – Mums būs jābrauc ar kravas automašīnu. Tavai mazajai mašīnītei ceļš nebūs pa spēkam.

      – Labi.

      Eli izskatījās izbrīnīts. Vīrieša pašsaprotamais uzskats, ka pie automašīnas stūres jāsēž tieši viņam, visdrīzāk bija politiski nekorekts, un Kalifornijā politkorektums bija ļoti svarīgs. Par laimi, Hloja nelika vienādības zīmi starp savu sievišķību un auto vadīšanu.

      Viņa F–250 pikapam tumši zaļā krāsā bija lieli, izturīgi riteņi un riepas, kā arī amortizatori, kas pacēla automašīnu tik augstu virs zemes, ka Hlojai bija nepieciešama palīdzība, lai tajā iekāptu.

      – Kolosāls kravinieks.

      Eli izbrīnā sarauca pieri.

      – Es esmu no Teksasas, – Hloja paskaidroja, – kravas auto nav mums sveši.

      – Protams. – Eli pastiepa roku, lai palīdzētu sievietei iekāpt mašīnā. Kad Hloja bija iekārtojusies sēdeklī, viņš viņai pasniedza klēpjdatora somu, apgāja apkārt automašīnai