Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

uz priekšējo labējo riepu, kurā bija tik maz gaisa, ka tā balstījās uz diska.

      Nolāpītā riepa!

      Nolāpītais darba nodošanas termiņš!

      Pēdējā laikā Hloja pie visām problēmām vainoja darba nodošanas termiņu, iekavēto romāna rakstīšanu un “otrās grāmatas” sindromu. Ja viņas domas nebūtu aizņemtas ar pusuzrakstītā romāna sižetu, kas šķita lēns, neveikls un pārāk lielu cerību svara nomākts, viņa nebūtu uzbraukusi naglai. Hlojas pirmā romāna rakstīšanas process bija viegls un aizraujošs. Kad romāns iekļuva bestselleru sarakstos, viņa saprata, ka rakstnieces karjeru izdosies izveidot tikai tad, ja viņa rakstīs vēl. Un vēl.

      Jā. Pie visām problēmām pavisam noteikti bija vainīgs darba nodošanas termiņš.

      Un Eli di Luka. Arī viņš bija vainīgs.

      Hloja nopūtās.

      Vainīga bija arī viņa pati. Kāpēc viņa rīkojās tik neapdomīgi: nostājās tēva priekšā un paziņoja, ka grāmatas pabeigšanai viņai nepieciešama klusa vieta, kur rakstīt?

      Hloja izvilka ceļasomas no automašīnas bagāžas nodalījuma, sakrāva tās kaudzē pie ceļa un atrada rezerves riteni, domkratu un riteņu atslēgu.

      Apgalvojums, ka Hloja vēlas rakstīt klusā vietā, bija tikai atruna, turklāt muļķīga. Viņa negaidīja, ka tēvs uztvers to nopietni.

      Bet tēvs kā apaļš itāļu virpuļviesulis atgriezās ar Eli di Lukas izteiktu piedāvājumu apmesties viesu namiņā savā Kalifornijas īpašumā un pabeigt grāmatas rakstīšanu tur.

      Tētis apgalvoja, ka di Luka esot Hlojas talanta cienītājs.

      Tētis acīmredzot uzskatīja savu meitu par lētticīgu muļķi.

      Viņa izcēla rezerves riteni no bagāžas nodalījuma un nolika to uz putekļainās ceļa malas.

      Pēc dažām internetā pavadītām minūtēm Hloja apstiprināja savas aizdomas: Eli di Luka bija turīgs, pievilcīgs itālis jeb tieši tāds vīrietis, kādus tēvs viņai nemitīgi piespēlēja.

      Kāda automašīna uz ceļa palēnināja braukšanas ātrumu un apstājās.

      Hloja saspringa, piecēlās kājās un izslējās, cenzdamās izskatīties stalta un nopietna.

      Vīrietis, kurš nemaz neizskatījās stalts un nopietns, iesaucās:

      – Rādās, ka tu ar visu tiec galā pati!

      – Tā ir. – Pirms astoņiem gadiem, kad Hloja mācījās braukt ar automašīnu, viņas instruktors lika nomainīt riepu. Kopš tās laika viņa to ne reizi nebija darījusi. Hloja nezināja, vai jāatskrūvē diska skrūves vai jāizmanto domkrats. Tomēr tikai muļķe prasītu palīdzību nepazīstamam vīrietim…

      Turklāt viņš nepiedāvāja palīdzēt.

      – Vai gribi, lai es pasaucu kādu palīgā?

      – Nē, es to jau izdarīju pati. – Hloja neveikli pasmaidīja.

      Autoservisa darbinieks telefonsarunā apgalvoja, ka ir aizņemts un varēs ierasties ne agrāk par divām stundām. Nelietis!

      Hloja turpināja:

      – Es nospriedu, ka tikmēr varu mēģināt kaut ko salabot pati.

      – Tā tik turpināt! – Vīrietis aizvēra automašīnas logu un aiztraucās projām.

      – Jā, paldies. – Hloja izlasīja domkrata salikšanas instrukciju, un ar trešo mēģinājumu viņai tas veiksmīgi izdevās.

      Hloja vēlējās, kaut atrastos Teksasā, kur kāds vīrietis apstātos, plātīgi pienāktu klāt un pavēlētu skaistulītei atpūsties, kamēr viņš izdara visu smago darbu. Viņa nedomājot piekristu.

      Nu labi, es meloju. Ja Hloja būtu saplēsusi automašīnas riepu, braucot pa Teksasas rietumiem – tarantulu un putekļu mākoņu zemi –, viņai nāktos gaidīt vīrieša palīdzību ilgi. Tomēr arī Kalifornijā viņu nebija daudz, izņemot tā-tikturpināt vīriņu.

      Vīriešiem bija sava loma pasaulē.

      Viņi iznesa atkritumus.

      Atvēra burkas.

      Nomainīja automašīnu riteņus.

      Tas, ka automašīnas riepa saplīsa tikai divu jūdžu attālumā no galamērķa, Hlojai šķita ironiski.

      Protams, tieši tas – un vēl darba nodošanas termiņa kavēšana – bija neveiksmes iemesls.

      Darba nodošanas termiņš. “Otrās grāmatas” sindroms.

      Un viņas tēvs.

      Hloja tēvu patiešām mīlēja. Viņš bija lielisks cilvēks. Bet māte Hloju brīdināja: attiecībās ar sievietēm tēvs bija neandertālieša attīstības līmenī. Viņš uzskatīja, ka sievietei ir jāprecas un jārada bērni, un viņa meitas pienākums bija laist pasaulē mazbērnus.

      Tēvs ar Hloju lepojās. Viņš meitu dievināja. Tomēr viņu mērķi atšķīrās.

      Viņš gribēja mazbērnus, lai atlīdzinātu par nokavētajiem Hlojas bērnības gadiem.

      Viņa gribēja turpināt pašas sūri grūti izcīnīto dzīves ceļu. Hloja nealka precēties ar vīrieti, kuru tēvs piekukuļojis, šantažējis, vai kuram izlūdzies apprecēt viņa meitu.

      Hloja trīs reizes pārlasīja domkrata lietošanas instrukciju, nometās uz ceļiem un ievirzīja instrumentu vajadzīgajā vietā. Ievilkusi elpu, viņa sāka celt automašīnu uz augšu.

      Viņa baidījās, ka nolāpītā automašīna varētu paslīdēt uz grants, nokrist no domkrata un uzvelties uz viņas rokām vai vismaz uz vienas pēdas.

      Ja Hlojai būtu lauzts pirksts, viņai nevajadzētu pabeigt rakstīt nolāpīto grāmatu!

      Tā tik turpināt, Robinsone. Domā pozitīvi!

      Kad tēvs iedeva Hlojai biļeti lidojumam no Ostinas uz Santarosu, viņa apsvēra iespēju atteikties no brauciena. Tomēr viņai jau bija pieredze ar tēva centieniem atrast viņai līgavaini: viņš nekad nepadevās. Ja Hloja nedotos uz Kaliforniju, Eli di Luka pie viņas ierastos pats.

      Turklāt šobrīd Teksasā valdīja mokošs pavasara karstums, tāpēc Kalifornijā pavadīts laiks nāktu par labu. Tāpēc Hloja piekrita tēva piedāvājumam… bet izvirzīja zināmus noteikumus.

      Viņa salika savas mantas automašīnā un devās ceļojumā cauri visai valstij, meklēdama piedzīvojumus. Viņa šķērsoja Teksasas rietumus, visvientuļāko un tukšāko zemes gabalu pasaulē. Viņa devās cauri Ņūmeksikas un Arizonas tuksnešiem, apbrīnoja Lielo Kanjonu, brauca pa Losandželosas nebeidzami garo automaģistrāli un uz okeāna krastu, kur pastaigājās pludmales smiltīs, rotaļājās okeāna ūdenī un ieslēdza atslēgas automašīnā.

      Tas bija apkaunojoši.

      Pēc zvana atslēdzniekam un atslēgu atgūšanas Hloja piestāja Holivudā, iegriezās skaistumkopšanas salonā un izdarīja kaut ko… impulsīvu.

      Viņa piesardzīgi pieskārās matiem.

      Kaut ko ļoti impulsīvu un, iespējams, neapdomīgu.

      Hloja šķērsoja Sjerranevadas kalnus, kur redzēja varenās sekvojas, un aplūkoja Josemitu Nacionālo parku, kur raudāja majestātiskās ielejas priekšā. Viņa iegriezās Centrālajā ielejā un atrada vietas, kas bija tikpat karstas, gludas un kailas kā Teksasas zeme. Toties šeit nebija sastopami tarantuli un vībotnes. Visapkārt pletās neskaitāmas jūdzes lauksaimniecības zemes. Kad Hloja sasniedza vīnogulāju lauksaimniecības zemi, ainava izmainījās. Ielejas bija šauras un garas, lielceļš – pārpildīts. Visur auga vīnogulāji: ceļmalā, kalnos. Ik pēc piecsimt jardiem Hloja ieraudzīja kārtējās vīna darītavas reklāmas