Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

Tiem nav iemesla būt noturīgākiem. Masimo slepkavas noplēsa žaketes oderi. Ja viņa kabatās kaut kas bija, tas ir pazudis.

      – Tātad meklētais bija pietiekami mazs, lai to noslēptu kabatā.

      No apakšas atskanēja Djūpeja balss:

      – Ei, jūs tur, augšā!

      – Tā varētu būt atslēga, kas atdara kaut ko nozīmīgu. – Eli izliecās laukā un kliedza: – Paceliet platformu! – Viņš pievērsās Hlojai. – Tiesu mediķis ir Meisons Votsons. Nesaki viņam, ka pieskāries līķim. Viņš pieprasa neskartu nozieguma vietu.

      – Neteikšu, – viņa apsolīja. – Esmu runājusi ar tiesu mediķi par līķiem un iespaidu, kādu uz tiem atstāj ārējie apstākļi. Viņa man piekodināja, lai vienmēr, vienmēr turos no mirušajiem pa gabalu.

      – Tu neesi piedalījusies līķa sekcijas veikšanā?

      – Ja es pārāk vēlu vakarā skatos seriālu NCIS, man rādās murgi. – Hloja izmocīja smaidu. Ar sodrējiem nosmērētais vaigs, netīrie pirksti un koši baltie, izspūrušie mati padarīja viņu līdzīgu puišelim no Dikensa romāna.

      Bija savādi redzēt Hloju kā sievieti, kura alka atrisināt mīklu un gribēja atlīdzināt jau sen nomirušam cilvēkam; kā nemierīgu un dzīvi baudošu cilvēku, nevis līdzekli vīnogulāju dārza saglābšanai.

      Ja Eli ignorēja faktu, ka viņš bija spiests Hloju apprecēt… viņam sieviete patika. Turklāt viņa raisīja Eliā iekāri. Viņš nejuta vis ierasto fizisko vajadzību, bet gan privātīpašnieciskumu un neskaidras bailes.