Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

no vecmāmiņas mājas, bet no cita leņķa.

      Interjera dekoratoram bija ļauta zināma brīvība, tomēr viņam bija piekodināts cieši sadarboties ar Eli; viņš uzstāja, ka pirmajā vietā ir ērtības, nevis greznība. Viņš vēlējās, lai nams ir mājīgs, mierīgs un savs.

      Uzkāpis līdz ielejas malai, Eli ieraudzīja viesu namiņa priekšā novietoto automašīnu: Ford Focus zilā krāsā. Gaišmataina sieviete vienu pēc otras izcēla ceļa somas no bagāžas nodalījuma, bet no attāluma viņa nelīdzinājās Hlojai Robinsonei. Viņa bija īsāka auguma, nekā Eli gaidīja, aptuveni piecas pēdas un piecas collas. Viņa bija arī tievāka. Kaulaina.

      – Jēziņ, meitenīt, apēd kādu burgeru! – Eli nomurmināja.

      Viņas apģērbs bija klāts ar putekļiem.

      Sieviete bija bāla, un, pienācis tuvāk, Eli ievēroja, ka viņa nebija uzklājusi kosmētiku. Sievietes deguns bija kā nosēts ar vasaras raibumiem. Viņas lūpas bija gaiši sārtas, it kā viņa būtu tās kodījusi. Un viņas mati… Tie bija ļoti gaiši, taisni un īsi, un slējās visapkārt sievietes galvai kā pieneņu pūkas, kas šūpojas vējā. Kad sieviete pagriezās pret Eli, viņš ieraudzīja divas spilgti sarkanas matu šķipsnas, kas stiepās gar sievietes vaigiem, un viņas labās auss augšējā daļā bija pīrsings zilā krāsā.

      Bērnišķīga, viņa ir tik ļoti bērnišķīga! Šī sieviete nevarēja būt Hloja.

      Tomēr viņai bija Hlojas seja: mīlīgi, apaļi vaigi, lielas, brūnas acis un silts smaids. Viņas fotogrāfija nemeloja: Hloja bija ļoti pievilcīga.

      Viņa ieradās ar divu nedēļu nokavēšanos un neko nepaskaidroja. Hlojas tēvs pierunāja Eli apprecēt viņa meitu, un viņa izskatījās jaunāka, nekā Eli bija gaidījis. Tas lika viņam justies vēl sliktāk.

      Turklāt Hloja smaidīja. Tai meitenei gan ir drosme!

      Eli apstājās sešu pēdu attālumā no sievietes, izslējās taisni un ierunājās:

      – Ko tu izdarīji ar saviem matiem?

      No sievietes sejas pazuda smaids, un viņas skatiens aizsvilās.

      – Ko tu izdarīji ar savu seju?

      Hlojas runā bija jaušama dienvidnieciska izloksne. Viņa izskatījās pēc trauslas sievietes, kura izjuktu pa sastāvdaļām, ja izdzirdētu vienu nejauku vārdu.

      Eli bija izdarījis nepareizus secinājumus.

      Viņš paberzēja savu vaigu.

      – Kas kaiš manai sejai?

      Hloja paņēma viņu aiz rokas, pievilka pie savas automašīnas un norādīja uz vīrieša atspulgu sāna spogulī.

      Viņai bija taisnība. Eli bija tērpies džinsos, viņam kājās bija ar zemi aplipuši gumijas zābaki, mugurā – sviedros, sauļošanās krēmā un eļļā izmircis krekls, un galvā viņš bija uzlicis savu visvecāko cepuri. Eli deguns un piere bija nosmērēta ar eļļu; zem cepures malas vīdošajos matos bija salipuši biezi, melni dubļi.

      Eli pirmo tikšanos ar Hloju iztēlojās citādu. Viņš plānoja uzvilkt glītu apģērbu, izķemmēt matus un, protams, nomazgāties.

      Nolāpītā sieviete! Viņi vēl nebija precējušies, bet Hlojas dēļ Eli jau tagad uztraucās par savu izskatu.

      Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka Hloja nesa divas ceļasomas uz viesu namiņu. Viņa ielika atslēgu slēdzenē – to pašu atslēgu, ko Eli bija viņai nosūtījis kopā ar piebildi, ka tā paredzēta tikai un vienīgi viesu namiņa durvju slēdzenei – un atvēra durvis. Ielūkojusies iekšpusē, Hloja izbrīnā un priekā iespiedzās… un Eli gandrīz pasmaidīja.

      Viesu namiņa iekārtošanai Eli netaupīja līdzekļus un izmantoja Beltēras kūrorta studio tipa plānu. Eli gribēja dzīvot vienatnē, bet nodrošināt saviem viesiem ērtības. Viņš gan nemēdza aicināt viesus, bet zināja, ka kādudien saņems lūgumu uzņemt ciemos ģimenes svētku viesus – piemēram, savās un Hlojas kāzās.

      Viņa nozuda viesu namiņā.

      Eli paņēma viņas lielo ceļasomu.

      Viņš noelsās.

      Ceļasoma bija smaga. Ļoti smaga. Aviolīnija par šādas ceļasomas pārvadāšanu varētu prasīt papildu samaksu. Par laimi, Hloja brauca ar automašīnu. Eli uzvilka ceļasomu uz lieveņa kāpnēm. Viņš noāva zābakus, iegāja namiņā un ieraudzīja Hloju, kura aplūkoja plašo, krāšņi iekārtoto telpu, kurā bija ierīkota atpūtas vieta, kamīns un divguļamā gulta. Eli bija pasūtījis lakotu franču provinces tipa galdu melnā krāsā ar zelta krāsas apdari galda augšpusē, priekšgalā, uz atvilktnēm un krāšņi izgrebtajām galda kājām. Galds bija apsegts ar vecmāmiņai piederošu antīku mežģīņu lakatu, un, gaidot Hlojas ierašanos, Eli to katru dienu apbēra ar rožu ziedlapiņām. Tagad viņš par to priecājās, jo ar rožu ziedlapiņām nobārstītais galds kopā ar antīko lampu un Tiffany kristāla vāzē sakārtotajām rozēm ar sārtiem ziediem veidoja romantisku un rakstnieku iedvesmojošu kopskatu.

      Apbruņojies ar pacietību, Eli atbalstīja ceļasomu pret sienu.

      – Kas te ir?

      – Grāmatas izpētei. – Hloja izpētīja mazo virtuvi, atvēra pilnībā aprīkotās virtuves piederumu atvilktnes, aplūkoja mikroviļņu krāsni, cepeškrāsni, ledusskapi un izlietni. – Mēs ar mammu dēvējam to par “nāvējošo ceļasomu”.

      – Es izdzīvoju.

      – Tu izskaties gana veselīgs.

      Tas neizklausījās pēc komplimenta.

      Hloja iegāja siltos krāsu toņos iekārtotajā vannas istabā, kurā bija duša, vanna un apsildāms dvieļu turētājs. Viņa bija sajūsmā.

      – Šī ir brīnišķīga vieta! Te ir ērti. Te ir daudz telpas. Ak, Dievs! Te ir labāk, nekā es spēju iztēloties. Paldies, ka atļauj man šeit apmesties. Paldies! – Hloja piegāja pie iestiklotajām durvīm, atvēra tās un izgāja uz balkona.

      Eli sekoja, jo zināja, ko sieviete tūlīt ieraudzīs.

      Viņa piegāja pie margām, ieķērās tajās, paliecās uz priekšu, ļaudama saules stariem apspīdēt seju, maigi pavēra lūpas un iepleta acis.

      Šī viesu namiņa puse atradās stāvas ielejas malā, tāpēc radās iespaids, ka balkons karājas gaisā. No tā pavērās skats pār Belaveli, nevis lejup ielejā pāri lielajiem upes lokiem, kas vijās caur augļu dārziem un vīnogulāju dārziem. Šur un tur ainavā manīja kādu fermu, bet, no šī balkona raugoties, šķita, ka pilsēta neeksistē. Otrpus ielejai slējās ar vīnogulājiem nosētie pakalni, un aiz tiem vīdēja vēsi un ēnaini kalni, kuru pakājē auga biezs mežs.

      – Fantastiski, – Hloja čukstēja. Viņa ievilka nāsīs gaisu, pagriezās pret Eli un plati pasmaidīja. – Šī ainava ir tik nevainojama, ka līdzinās lētai gleznai. Tev noteikti patīk šeit dzīvot!

      – Tā ir. – Eli patika arī tas, ka Hloja novērtēja viņa īpašumu un nekautrējās to paust skaļi.

      Viņa atkal pievērsās ainavai.

      – Cik liela daļa no šīs zemes pieder tev?

      – Viss, ko tu redzi. Viņa klusi iesmējās.

      Eli nolēma būt atklāts. Viņa bija topošā di Lukas līgava, un viņai bija tiesības zināt patiesību.

      – Pateicoties laulībām un īpašumu apvienošanai, di Luku ģimenei pieder liela daļa ielejas. Mums pieder Beltēras kūrorts un vietas pilsētas centrā, kā arī septiņdesmit akri zemes ar vīnogulājiem, kas stiepjas aiz pilsētas pakalnā. Atlikušie lauksaimniecības zemes gabali ir izkaisīti visā ainavā un kalnos. Kopumā es pārvaldu aptuveni četrsimt divdesmit