Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

to nopratu. – Tas ir maigi teikts.

      – Viņš ir ļoti bagāts. Tēvs vienmēr strādā, visos viņa īpašumos ir norīkoti sargi, un, ja kāds uzzinātu, ka esmu Kontes meita, mani nolaupītu – labākajā gadījumā. Tā kā tēvs ir precējies daudzas reizes un viņam ir bijuši neskaitāmi publiski sakari, visi nodomāja, ka esmu viņa mīļākā. Mēs to nenoliedzām. Tas bija vienkāršāk. Un drošāk. – Eli Hloju nopētīja, un viņa piebilda: – Es nelīdzinos tēvam.

      – Taisnība. – Eli nebija augstās domās par vecākiem, turklāt viņa paša tēvs un māte bija neģēļi. Tomēr viņš zināja, ka vairumam cilvēku ir pamatots iemesls mīlēt savus vecākus, un viņš joprojām pilnībā neizprata Hlojas situāciju. – Kāpēc pēc ilgajiem klusuma gadiem tava māte piepeši nolēma tev atklāt patiesību par tēvu?

      – Es par to interesējos.

      – Kāpēc tu par to neinteresējies ātrāk? Vai tevi nemocīja ziņkāre pirms…

      – Man bija divdesmit viens gads. Es uzdevu mātei jautājumus, bet viņa vienmēr izturējās tā… – Hloja pārlaida plaukstu pār matiem un paskatījās uz to, it kā matu garums viņu izbrīnītu, – it kā runas par tēvu viņu sāpinātu. Dažas pirmās pāris reizes es pārtraucu viņu iztaujāt, bet pēdējā reizē es nerimos. Manuprāt, māte viņu mīlēja, bet neuzticējās viņam. Tas droši vien bija skumji.

      – Jā. – Eli atsauca atmiņā savu māti un sāpes, kas nemitīgi dzina viņu izmisumā.

      Tad viņš atcerējās, kā plānoja izrīkoties ar Hloju: pierunāt viņu stāties aprēķina laulībā.

      Tomēr Hloja Eli uzticētos un nemūžam neuzzinātu, ka vīrs viņu nemīl. Tā būtu labāk abiem.

      – Šīs rozes izskatās kā grieztas nesen. Kāpēc tām nobira ziedlapiņas? – Hloja pacēla mežģīņu lakatu un pakratīja to virs atkritumu tvertnes melnā un zelta krāsā.

      Eli izbrīnīti noraudzījās, kā rožu ziedlapiņas nokrita un pazuda skatienam. Viņš pats saplūca ziedlapiņas, un Hloja tās izmeta miskastē!

      Viņa salocīja lakatu un ielika to skapja plauktā.

      Viņai nepatīk mežģīņu lakats? Eli nekad iepriekš nebija saticis sievieti, kurai nepatika mežģīnes.

      Hloja atvēra savu sporta somu un sāka tajā rakņāties.

      – Tāds nu ir stāsts par maniem vecākiem. Es pārtraucu studijas, devos uz Itāliju, satiku tēti, laikā, kad dzīvoju viņa īpašumā, pabeidzu savu grāmatu, absolvēju universitāti… Līdzko tas notika, tēvs nosprieda, ka mana dzīve ir beigusies, un pienācis laiks precēties. Viņš grib mazbērnus.

      Eli to visu ļoti labi zināja.

      – Vai tev nepatīk bērni?

      Hloja pagriezās, turēdama rokā cilvēka galvaskausu.

      – Tas nav noteicošais, Eli di Luka. Galvenais ir tas, ka man ir divdesmit trīs gadi un ne mazākās vēlēšanās precēties, jo sevišķi precēties tikai tādēļ, lai saņemtu daļu tēva bagātības. Es saprotu, ka tas ir savādi, bet es vēlos iemīlēties.

      – Vai tev ir padomā kandidāti? – Eli nebija par to iedomājies, bet Hlojas tēva piedāvājums apprecēt viņa meitu nenozīmēja, ka viņa ir brīva un pieejama.

      – Nē.

      – Vai tas galvaskauss ir īsts?

      – Jā. – Viņa ar mīlošām kustībām nolika galvaskausu uz galda kreisā stūra, pavērsusi tā seju pret krēslu.

      Galvaskauss no saviem tukšajiem acu dobumiem vērsies Hlojā, un tā mūžīgā smaidā savilktais vieplis viņu uzmundrinās. Vai tamlīdzīgi.

      – Tev nav drauga? – Eli painteresējās.

      – Protams, man ir bijušas attiecības ar vīriešiem. Bet šobrīd viss ir sarežģīti, ja saproti, ko ar to gribu teikt. – Viņa norādīja uz atvērtajām iestiklotajām durvīm. – Tu esi turīgs. Esmu pārliecināta, ka sievietes nemitīgi pin intrigas ar mērķi tikt pie tavas naudas.

      – Ir gadījies, – Eli atzina. – Ja vīrieši nezina, ka tavs tēvs ir Konte, viņi nevar dzīties pēc tēva naudas.

      – Tu esi šovinists! – Hloja pieslāja pie savas somas, izvilka divus bronzas svečturus un piegāja atpakaļ pie galda. – Pirmkārt, vīrieši grib manu bagātību. Es sapelnīju diezgan daudz naudas ar grāmatu.

      Eli sarāvās.

      – Tev taisnība. Es esmu šovinists, un man nevajadzētu tā izturēties. Vecmāmiņa man sadotu pa ausi par to, ka esmu dumjš un pieņemu, ka vīrieši tevi aplido tikai tēva bagātības dēļ.

      – Paldies! – Hloja nolika svečturus abās galvaskausa pusēs.

      Svečturi bija desmit collas augsti, bronzā atveidoti notupušies pūķi, kuru atvērtajās mutēs bija vieta svecēm.

      Eli nebija ienācis prātā pavaicāt Kontem, vai viņa meita ir ragana. Nez kāpēc viņš nebija par to iedomājies.

      – Vai tu veiksi maģisku rituālu? – viņš pieklājīgi apvaicājās.

      – Nē, bet, kad rakstu par slepkavībām, palīgmateriāliem jāatrodas tuvu. – Hloja paņēma kristāla vāzi, kurā bija saliktas rozes, un nolika to pie gultas. Viņa atgriezās pie galda, nesdama divas sveces asinssarkanā krāsā un klēpjdatoru. Viņa salika priekšmetus uz galda, atkāpās, aplūkoja savu veikumu un apmierināti palocīja galvu. Hloja pievērsās Eli un teica: – Pirms tētis man uzsūta pielūdzējus, viņš tiem pavēsta, ka esmu viņa bijusī mīļākā un ka es viņam ļoti patīku. Viņš vēlas, lai man būtu ģimene, un grasās atstāt man mantojumā vienu procentu no savas bagātības.

      – Žēlīgais Dievs! Viens procents ir… – Eli veiktā izpēte liecināja, ka Kontem pieder no pieciem līdz desmit miljardiem dolāru.

      – Ar vienu procentu pietiek, lai vīrieši bijīgi kristu ceļos manā priekšā. – Hloja iesmējās un izklausījās uzjautrināta. – Man nepietiek drosmes pateikt tēvam, ka liela daļa manu pielūdzēju ir nosprieduši, ka šo vienu procentu esmu nopelnījusi ar pasakainām prasmēm gultā.

      – Tev ir paveicies, ja neesi nolaupīta. – Tā bija briesmīga doma.

      Hloja apdomāja dzirdēto un palocīja galvu.

      – Tas man nebija ienācis prātā. Tev ir taisnība.

      – Viesu namiņā ir elektroniskā apsardze. – Eli viņai parādīja blakus durvīm esošo ciparu klaviatūru, pateica paroli un parādīja trauksmes pogu pie gultas. – Iedarbini signalizāciju ikreiz, kad esi iekšā.

      – Labi.

      – Neaizmirsti to izdarīt.

      – Apsolu, ka neaizmirsīšu. – Hloja iesmējās. – Man ir divdesmit trīs, nevis divpadsmit gadu, un tev ir piecdesmit, nevis simts!

      – Man ir trīsdesmit četri gadi! – Eli aptvēra, ka ir apvests ap stūri.

      – Tu izturies kā večuks, – Hloja par viņu zobojās.

      Viņš nezināja, ko atbildēt un kā reaģēt. Protams, Eli brāļi mēdz par viņu zoboties, bet sievietes… nekad.

      Dažreiz sievietes Eli analizēja.

      Viena no viņa mīļākajām – sieviete ar psiholoģijas bakalaura izglītību – apgalvoja, ka Eli piemīt “komunikācijas problēmas”, “kontroles traucējumi” un “emocionāla nepieejamība”. Viņš neiebilda. Emocionāla nepieejamība viņam aiztaupīja laiku un sirdssāpes.

      Tomēr visas sievietes vecumā no desmit līdz simt gadiem, kuras nebija Eli radinieces,