Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

izmantot virtuvi.

      – Lieliski. Tu jau zini, cik labi es gatavoju ēst.

      – Vai tu joprojām visu apber ar kartupeļu čipsiem? – Kima jautāja.

      – Es dzīvoju Ņujorkā. Tagad es visus ēdienus apberu ar smalkmaizīšu drupačām.

      Džeka braucot pasmaidīja, atsaukdama atmiņā sarunu. Pa kreisi aiz koku zariem vīdēja māja. Tā bija diezgan tālu no ceļa, un pie nama bija dīķis vai ezers. Piebraucamā ceļa beigās bija redzams uzraksts: “Doktors Tristans Oldridžs.”

      Viņa apstājās un ielūkojās Kimas nosūtītajos ceļa norādījumos. “Dodies garām Trisa mājai līdz ceļa galam, un tu ieraudzīsi Vingeitas kundzes māju. Novieto automašīnu pie mājas, un es tevi sagaidīšu.”

      Pavisam drīz Džeka sāka šaubīties par Kimas sniegtajiem norādījumiem, jo koku audze kļuva arvien blīvāka. Viņa nebrīnītos, ja Oldridžroudas galā atrastos pasaules mala. Piepeši aiz asa pagrieziena pa kreisi viņa ieraudzīja lielu baltu divstāvu namu ar tumši brūniem aizvirtņiem, zaļu jumtu un mansarda logiem. Māju ieskāva nevainojami nopļauts zālājs un milzīgi koki, kas bija botāniskā dārza eksponātu cienīgi.

      Viņa lēni brauca pa grants ceļu un apturēja automašīnu mājas priekšā.

      – Sveiki! – Džeka iesaucās, bet atbildes nebija. Viņa lūkojās apkārt un sajuta mūžsenās aizdomas, ka viņu kāds vēro, kaut gan apkaimē nevienu nemanīja. Tas droši vien bija iztēles auglis. Izstaipījusies viņa dziļi ieelpoja svaigo gaisu. “Te ir pavisam citādi nekā Ņujorkā!”

      Lielā nama ieejas durvis izrādījās atvērtas. Džeka piesardzīgi iegāja iekšā un nokļuva milzīgā dzīvojamā istabā, kuras kreisajā pusē bija kamīns. Telpā bija brīnišķīgas mēbeles. Dažādo stilu sajaukums – no mēbelēm ar koka rāmi līdz grezniem karaļa Edvarda laikmeta izstrādājumiem –, kurā manīja arī Art Deco stila mēbeles, atstāja vairāku paaudžu gaitā vāktas kolekcijas iespaidu. Mēbeļu audums bija labā stāvoklī – ne pārāk jauns, bet pietiekami nolietots, lai ikviens jutos omulīgi. Lielais dīvāns ar apaļiem roku balstiem izskatījās vilinošs.

      Džeka istabu apbrīnoja ar mākslinieces aci. Izskatījās, ka mēbeles kolekcionētas astoņdesmit gadu gaitā vai arī tās savācis izcili talantīgs dekorators.

      Pie kamīna bija durvis. Pa tām Džeka nokļuva vismaz trīsdesmit pēdu garā ēdamzālē. Vienā galā bija garš galds, un telpā varētu organizēt arī banketus.

      – Šeit satilptu visi karaļa Artūra bruņinieki, – Džeka ierunājās skaļi.

      Pa kreisi kāds atvēra un aizvēra durvis. Džeka devās trokšņa virzienā caur dubultdurvīm un nokļuva garā, šaurā ziemas dārzā ar trim sienām un stikla griestiem. Telpu apēnoja logu aizsegi no šauriem bambusu zariem.

      Vienā ziemas dārza galā bija mājīgā aplī sakārtoti dažādu stilu krēsli, kas apvilkti ar atšķirīgiem audumiem. Tie bija prasmīgi izvēlēti tā, lai šķistu nesaderīgi, bet patiesībā bija nevainojami pieskaņoti cits citam.

      Mēbeles ieskāva dažādi augi, lielākoties vairāki simti orhideju. Tās auga griestos iestiprinātos kvadrātveida puķupodos, no kuriem ārā vīdēja augu baltās un zaļās saknes, lejup vijās garās, elegantās lapas, un augšup slējās eksotiski krāsaini ziedi. Visā telpas garumā stiepās soliņš, uz kura bija novietoti istabas augi. Kuplas papardes mijās ar eksotiskiem ziediem.

      Pirmo reizi mūžā Džeka redzēja tik plašu orhideju klāstu – lieli, plati augi, kas līdzinājās milzu tauriņiem dažādās krāsās, no spilgti violetas līdz spoži baltai;

      sīku, vietumis raibu ziediņu ķekari; lieli, spilgti ziedi, kādus prezidenta Eizenhauera dzīves laikā uz pleca valkāja precētas sievietes.

      Uz grīdas bija salikti milzīgi puķupodi – arī tādi, kuru pārvietošanai nepieciešams ceļamkrāns. Tajos auga tūkstošiem skaistu ziedu. Zem plaukta ēnā atradās savāda izskata augi.

      Džeka nesteidzīgi aplūkoja telpu.

      – Fantastiski! Elpa aizraujas, – viņa izgrūda, jo trūka vārdu.

      – Es nodošu Trisam komplimentu.

      No ziedu aizsega iznira Kima, un abas sievietes ilgu laiku spiedza un apskāvās.

      – Tu izskaties brīnišķīgi!

      – Tu arī.

      – Vai tu esi nometusi svaru?

      – Tev šī krāsa ļoti piestāv!

      Viņas bija pārņēmis atkalredzēšanās prieks. Abas satikās pirmajā augstskolas dienā kopmītņu telpā un kļuva nešķiramas. Vēlāk viņas kopīgi īrēja dzīvokli, un tajā pievienojās arī Sofija. Trīs meitenes bija lieliska komanda, katrai bija tuvs savs mākslas novirziens un savas personības iezīmes.

      Kima dievināja tikai rotaslietas, Džeka gribēja tikai radīt, piemēram, ar mātes veco šujmašīnu sašuva aizkarus. Turklāt Džeka zināja, pie kāda stieņa tie jāpiekar. “Ar Leitonu veikala laipnu atļauju” – tas bija biežs izteiciens meiteņu tukšajā dzīvoklī. Sofija mēdza apgalvot, ka Džeka ar darbarīkiem no savas kastes spēj salabot jebko.

      Tagad abas sievietes stāvēja apķērušās un vērās viena otrā.

      – Visa vasara! – Kima iesaucās. – Nespēju noticēt! Vai tu paņēmi līdzi pietiekami daudz papīra un krāsu?

      – Es tā ceru. Vai tad jāmēro tāls ceļš, lai tos nopirktu vēl?

      Kima nolaida rokas un savilka seju nopietnā izteiksmē.

      – Tev ar divplāksni jādodas uz lielo lidostu, kur jāsēžas kārtīgā…

      – Labi, es atzīstu savu kļūdu, – Džeka smiedamās viņu pārtrauca. Abas sievietes bija gandrīz vienādā augumā un ļoti glītas, tomēr viņu personības ievērojami atšķīrās. Džekas tumšie mati bija īsi, Kimas kastaņbrūnās cirtas – garākas. Džeka vienmēr izskatījās gatava izplūst smieklos, Kima likās nopietnāka. Džeka piesaistīja vīriešu uzmanību, bet Kima viņus reizēm atbaidīja. Ja kāds ierosinātu rāpties stabā, Džeka piekristu pamēģināt, turpretī Kima vēlētos veikt aprēķinus, lai noskaidrotu, vai uzrāpties ir iespējams. Džekai patika piedzīvojumi, savukārt Kimai svarīgi bija panākumi.

      – Vai es izsalkusi? – Kima jautāja.

      – Kā vilks!

      – Nekas nav mainījies. – Kima nespēja apvaldīt smaidu no sajūsmas par draudzenes ierašanos. Viņa devās ēdamzāles virzienā.

      – Negribas iziet no šīs telpas, – Džeka atzina, pametusi skatienu uz ziemas dārzu un orhidejām. – Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu šeit gleznot. Es esmu apguvusi jaunas metodes gaismas gleznošanai un plānoju veltīt tām visu savu uzmanību. Kurš iekārtoja šo telpu?

      – Tristans.

      – Pareizi, ārsts no blakus mājas.

      Viņas šķērsoja dzīvojamo istabu, pagāja garām kāpnēm un iegāja plašā baltā virtuvē. Tās vidū atradās smags ozolkoka galds, kas izskatījās tikpat vecs kā māja. Sienas bija klātas ar spilgti baltām flīzēm. Virtuves iekārtas bija modernas… pirms aptuveni četrdesmit gadiem.

      – Esmu atgriezusies pagātnē, – Džeka konstatēja.

      – Kā tev ir paveicies!

      – Taisnība, – viņa piekrita. – Un tagad es gribu uzzināt visus jaunumus tavā dzīvē.

      – Savukārt es gribu uzzināt to pašu par tevi, – Kima atbildēja, atvēra ledusskapi un izcēla no tā sacepumu, salātus, olīvas, sparģeļus mērcē un vairākas pudeles