Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

Tā kā Džeka pēdējos pāris gadus bija pavadījusi Ņujorkā, Edilīnas centrālais biznesa rajons šķita smieklīgs. Tajā atradās skvērs, ko ieskāva mīlīgi veikaliņi, un vēl viens skvērs, kura vidū slējās sens ozols.

      Džeka apstājās pie vienīgā pilsētas luksofora un vēroja vietējos iedzīvotājus, kuri soļoja pa nevainojami tīrajām ielām. Neviens nesteidzās. Cilvēki smaidīja un māja ar roku, un uzrunāja cits citu vārdā. Visapkārt redzēja bērnu ratiņus, un sievietes apstājās, lai aplūkotu veselīgos mazuļus.

      “Mīļo pasaulīt!” Džeka nodomāja, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Viņa zināja, ka draudzene dievina Edilīnu teju līdz apsēstībai, bet Džekai bija nepieciešama lielpilsēta.

      Bet tobrīd viņa priecājās par iespēju pavadīt laiku šai mazpilsētā. Veselus trīs mēnešus viņa varēs tikai un vienīgi gleznot. Darbs lielpilsētas mākslas galerijā bija ienesīgs, tomēr neapmierināja Džekas alkas pašai radīt mākslas darbus. Nekas nelīdzinājās sajūtai, ko izraisīja rokā paņemts papīra gabals un tam piešķirta forma un krāsa vai uzrakstīti vārdi. Vai vaska gabals, kas izkausēts skaistā formā un izmantots dārglietas izveidošanai – tā darīja Kima. Vai māla gabals, kurā atveidots dzīvnieks vai cilvēks – tas bija viņu draudzenes Sofijas amats.

      Džekas dzīves mērķis bija radīt skaistumu no nekā. Vairāk par visu pasaulē viņa gribēja darīt to, ko darīja Kima, – atrast veidu, kā pelnīt naudu ar saviem mākslas darbiem. Iespējams, turpmāko triju mēnešu laikā viņa radīs gleznas, kuras izdosies pārdot.

      Iegrimusi domās par nākotni un laiku, ko varēs veltīt tikai radošām aktivitātēm, Džeka nevilšus pabrauca garām nelielajai ceļa zīmei, tāpēc steidzās atpakaļ un iegriezās Oldridžroudā. Sejā iezagās smaids ikreiz, kad viņa ieraudzīja ielas nosaukumu. Pirms vairākiem simtiem gadu ielai tika piešķirts Kimas priekšteča uzvārda nosaukums.

      – Mūsu ģimenes atzaram nepieder Oldridžu nams, un mēs nedzīvojam Oldridžroudā, – Kima pirms daudziem gadiem skaidroja Džekai.

      “Var jau būt,” viņa nodomāja, tomēr Oldridžu ģimene joprojām dzīvoja Edilīnā.

      Tūdaļ pēc kreisā pagrieziena Džeka sajutās kā nokļuvusi brīvā dabā – un tā arī bija. Kima stāstīja, ka divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados Amerikas Savienoto Valstu valdība nolēma pārveidot pilsētas apkārtni par dabas rezervātu un nevērīgi paziņoja Edilīnas iedzīvotājiem, ka viņiem jāaizvācas. Visas mājas, arī septiņpadsmitajā gadsimtā celtās, bija paredzēts nojaukt. Valdības pārstāvji bija izbrīnīti, kad iedzīvotāji skaļi, aizrautīgi un ļoti publiski atteicās pamest pilsētu un nojaukt ēkas.

      Džeka zināja stāstu par Edi jaunkundzi, kura daudzu gadu garumā cīnījās ar valdību un beidzot panāca to, ka pilsēta netiks nograuta. Turpmāk to ieskāva un no apkārtējās pasaules norobežoja dabas rezervāts. Džeka uzskatīja, ka pilsēta ir pārāk izolēta. Pateicoties cīņai tiesu zālēs, ģimenēm, kas dzīvoja Edilīnā jau gadsimtiem ilgi, joprojām piederēja zeme valsts nozīmes meža vidū.

      Braucot pa Oldridžroudu, Džekai uzmācās aizdomas, ka ielas galā nevar atrasties māja – vismaz ne māja, kas aprīkota ar kanalizāciju. Tomēr Kima apgalvoja, ka ir divas mājas. Pirmā bija Oldridžu nams, kur dzīvo pilsētas ārsts. Tas, protams, bija Kimas brālēns, un viņa apzvērēja, ka Džeka šo cilvēku ir satikusi savā pirmajā viesošanās reizē Edilīnā, tomēr viņa to neatcerējās. Tā gada vasara Džekai saistījās tikai ar Rīdu un gleznošanu. Aiz ārsta mājas atradās Vingeitas kundzes nams.

      – Tas ir jauns, – Kima paskaidroja telefonsarunā pirms Džekas došanās ceļā. – Māju tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā uzcēla Olīvijas Vingeitas nelaiķa vīratēvs. Viņš šeit ieradās no Čikāgas.

      – Tātad viņi ir jauniņie?

      – Protams. – Kima nosmīnēja. – Ja viņi neapmetās Edilīnā pirms Amerikas Neatkarības kara, viņi ir… – Draudzene apklusa un gaidīja atbildi.

      – Jaunienācēji! – abas iesaucās vienlaikus un smējās.

      – Nesaprotu, kā tu to paciet, – Džeka turpināja. – Mans tētis lepojas ar faktu, ka viņa vectēvs atvēra veikalu tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā. Viņaprāt, tas ir cienījami sen, bet jūs…

      – Jā, zinu, – Kima atbildēja. – Mēs esam nedaudz atpalikuši, toties iepriekšējā nedēļā saņēmām savu pirmo faksa aparātu.

      – Tu joko, – Džeka noteica.

      – Jā, es jokoju. Kad tu atbrauksi?

      – Parīt. Es būšu klāt apmēram pulksten vienos.

      – Lieliski. Paēdīsim kopā pusdienas! – Krekeram Berelam manis pietrūks.

      Viņas smiedamās beidza sarunu.

      Uzzinājusi, ka vasarā nebūs jāstrādā, Džeka bija šokēta. Priekšniece nolēma slēgt galeriju uz trim mēnešiem un kopā ar jaunlaulāto vīru apceļot Eiropu. Džeka saņēma pamatalgu, bet komisijas maksa un prēmijas viņai nepienācās. Tomēr ar nopelnīto pietika taupīgai dzīvošanai. Turklāt dzīvokli Gremersi parkā viņa izīrēja savas svaines brālēnam, un iekasētā nauda bija noderīga.

      Tūdaļ pēc sarunas ar priekšnieci Džeka piezvanīja Kimai un pavēstīja, ka pēc nieka divām nedēļām dosies trīs mēnešus ilgā atvaļinājumā.

      – Ko tu darīsi? – Kima jautāja.

      – Nezinu. Baidos to teikt tēvam, jo viņš gribēs, lai atgriežos mājās un strādāju veikalā.

      – Vai tēvs grib tevi iepazīstināt ar viņam pieņemamiem jauniešiem, kuri nēsā darbarīku jostas? – Kima vaicāja.

      – Tas man nebija ienācis prātā. Jāzvana tētim! Vai atceries puisi, kuram es atdevu nevainību? Viņš mēdza staigāt apkārt, tērpies tikai džinsos un darba zābakos. Varbūt es varēšu…

      – Brauc pie manis, – Kima viņu pārtrauca.

      – Uz Edilīnu?

      – Jā! Brauc uz šejieni un glezno. Vai zīmē. Vai metini tēraudu. Vienalga! Tikai atbrauc uz Edilīnu un paliec šeit visu vasaru.

      Džeka zināja, ka tik lielas pārmaiņas ir rūpīgi jāapsver, tomēr nemēdza ilgi pārdomāt nopietnus lēmumus.

      Kima priecīgi iesaucās:

      – Es par visu parūpēšos. Ak, Vingeitas kundze!

      – Kas viņa ir?

      – Viņai pieder brīnišķīgi dzīvokļi, un kāds man teica, ka viens dzīvoklis ir pieejams. Es aiziešu līdz Vingeitas kundzes veikalam un parunāšu ar viņu. Tūlīt pat. Es tev piezvanīšu. – Kima beidza sarunu.

      Smaidīdama Džeka nolika telefonu. Kimai patika kārtot lietas, un Džeka zināja, ka uz draudzeni var paļauties.

      Tovakar pulksten deviņos zvanīja Kima un paziņoja, ka viss ir nokārtots.

      – Vingeitas kundzei ir tikai trīs dzīvokļi… Teorētiski tie nemaz nav dzīvokļi, jo tajos nav virtuves, bet jebkurā gadījumā es vienu aizrunāju tev.

      Kima runāja tik triumfējošā tonī, it kā būtu uzvarējusi cīņā ar vairākiem pūķiem.

      – Vai tas bija grūti? – Džeka jautāja. Varēja nojaust, cik nepacietīgi Kima alkst visu izstāstīt.

      – Ļoti, bet mans brālēns Triss Vingeitas kundzi pierunāja.

      – Triss? – Džeka pārjautāja, pūlēdamās atcerēties šo cilvēku. Šķita, ka visi Edilīnas iedzīvotāji ir Kimas radinieki.

      – Viņš ir