Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

paņēma paplāti, salika uz tās traukus, un abas sievietes devās uz sēdvietu augu ielenkumā.

      Ēdot Džeka aplūkoja telpu. Logos spīdēja gaisma, kas rotaļājās ar ziedu krāsām. Viņa prātoja, kādās kārtās jāklāj ūdenskrāsas, lai iegūtu tieši tādu gaiši sārtu toni.

      – Šis ziemas dārzs ir lielāks par manu dzīvokli un arī daudz skaistāks.

      – Vingeitas kundzes vīrs to izveidoja uzreiz pēc tēva nāves. Bet augus šeit ieviesa un apkopj Triss. Viņš bērnībā šeit pavadīja daudz laika. Vingeitiem nebija bērnu, un Triss kopā ar māsu tos aizstāja.

      – Jauki, – Džeka atzina. – Ēdiens ir labs.

      – Labāks, nekā tu gaidīji mazajā, atpalikušajā Edilīnā? – Kima jautāja.

      – Es jau zinu, ka Edilīnas iedzīvotājiem patīk ēst. – Viņa norādīja uz ieeju mājā. – Pastāsti man par pārējiem nama iemītniekiem! Es ceru, ka divos naktī pie manām durvīm neklauvēs nelūgti viesi.

      – Patiesību sakot, – Kima iesāka un iedzēra lielu ūdens malku, – es neko daudz nezinu par viesiem. Kad sāku meklēt tev dzīvokli es namu apmeklēju pirmo reizi daudzu gadu laikā. Šobrīd Vingeitas kundze ir savā veikalā pilsētā, un…

      – Ko viņa tirgo?

      – Tērpus, kas šūti pēc senām metodēm.

      – Ko tas nozīmē? Vai tie ir senatnīgi apģērbi?

      – Nē, – Kima paskaidroja. – Tas ir šūšanas paveids.

      Es par to neko daudz nezinu, bet… – Viņa turpināja pieklusinātā balsī. – Gaiteņa galā dzīvo Lūsija, un viņa visu dienu šuj apģērbus, ko Vingeitas kundze pārdod.

      Džeka paliecās uz priekšu.

      – Kāpēc tu runā čukstus?

      – Lūsija ir ļoti noslēgta. Man ir aizdomas, ka viņa sirgst ar bailēm no sabiedrības, bet neviens par to nerunā.

      – Viņai ir bail iziet no mājām? – Džeka čukstus jautāja.

      – Tā man šķiet. Esmu šeit bijusi vairākas reizes pēdējo nedēļu laikā, tomēr ne reizi neesmu Lūsiju ne satikusi, ne redzējusi. Man ir aizdomas, ka viņa gandrīz visu laiku pavada dzīvoklī.

      – Izklausās labi. – Džeka atlaidās krēslā. – Es nevēlos šovasar veidot attiecības ar cilvēkiem. Ikdienas dzīvē man pietiek ar Andreu.

      – Starp citu, kā tavai priekšniecei sokas medusmēnesī?

      – Tu domā, ka viņa man to stāsta? – Džeka atbildēja. – Vai tad tas, ka es izvilku galeriju no parādiem un piesaistīju māksliniekus, kuru darbiem ir noiets, ir pietiekams iemesls, lai mani informētu par notiekošo? Turklāt viņa trīs reizes piespieda mani uzturēties galerijā līdz rītausmai, kamēr pati raudāja par kārtējo puisi, kurš viņu pametis. Vai tie ir pietiekami iemesli, lai nosūtītu man pastkarti?

      Kima iesmējās. Viņai patika dzirdēt stāstus par Andreu, un viņa zināja, ka šādā veidā Džeka atbrīvojas no iekrātajām dusmām uz priekšnieci.

      – Vai iespējams, ka viņa pilnībā slēgs galeriju?

      – Ceru, ka nē, bet Andreas tēvs zvērēja, ka tādā gadījumā sameklēs man darbu citā galerijā.

      – Man noderētu palīdzība, – Kima cerīgi ierunājās. – Divi mākslinieki vienā veikaliņā? Nedomāju vis. Pastāsti man par Vingeitas kundzi! Vai viņa ir jauka večiņa?

      – Viņa nav veca, turklāt ir ļoti jauka. Manuprāt, viņai ir ap piecdesmit un ir arī ķēriens uz naudas pelnīšanu. Šis nams ir pastāvīgi jāuztur. Triss apgalvo, ka Vingeitas kundzes vienīgie ienākumu avoti ir veikals un dzīvokļu izīrēšana. Tas nav viegls uzdevums.

      – Tu teici, ka namā ir trīs dzīvokļi. Kas dzīvo trešajā?

      – Šobrīd neviens. Manuprāt, dzīvoklis ir rezervēts kādam viesim. Ja tu painteresēsies, Vingeitas kundze tev noteikti pastāstīs. Vispār es ceru…

      – Uz ko tu ceri?

      – Es ceru, ka dzīvoklī apmetīsies Rīds.

      – Ak tā! – Džeka iemeta mutē olīvu. – Vai tu kaut ko noklusēji?

      Kima plati pasmaidīja.

      – Es to apzināti slēpu veselas divdesmit četras stundas.

      – Tik ilgi? Tu esi pārkāpusi māsu likumu. Kāpēc Rīdam vajadzīgs dzīvoklis dzimtajā pilsētā? Protams, man ir tikai pieklājīga interese par tava piedzīvojumu kārā skaistā brāļa gaitām.

      Viņas viena otrai uzsmaidīja. Attiecībās valdīja absolūta saskaņa, pateicoties vēlām sarunām, kopīgai raudāšanai par vīriešu neuzticamo dabu un kopīgiem smiekliem daudzu gadu garumā. Turklāt Kima vairākas reizes norādīja, ka vēlas, kaut Džeka kļūtu par viņas svaini.

      Septiņu gadu laikā kopš vasaras, kad Džeka pūlējās piesaistīt Kimas brāļa uzmanību, viņas bieži bija runājušas par Rīdu. Kima nodeva tālāk visu informāciju par Rīdu, kas nonāca viņas ģimenē. Viņš ieguva mediķa diplomu, nebija precējies un klīda pa plašo pasauli, strādāja organizācijā “Ārsti bez robežām”, izveidoja klīniku nomaļā Āfrikas vietā un apmeklēja daudzas dabas katastrofu vietas. Kima apgalvoja, ka brālis ir pabijis gandrīz visos pasaules helikopteros. “Viņi aicina, un Rīds brauc,” viņa reiz paskaidroja.

      – Rīds pēc divām nedēļām atgriezīsies Edilīnā.

      Džeka nespēja apvaldīt platu smaidu. Pat pēc vairākām attiecībām ar citiem vīriešiem viņa joprojām mēdza domāt par Rīdu. Jāatzīst, Kima viņu pieminēja vismaz reizi vairākās nedēļās.

      – Kā tu to panāci? – Džeka jautāja.

      – Mamma iedvesa viņā vainas apziņu par to, ka viņš nav bijis mājās divus gadus. Vakar es uzzināju, ka mammai izdevies Rīdu pierunāt. Viņš atgriezīsies Edilīnā, lai palīdzētu Trisam.

      – Atkal jau Tristans! – Džeka iesaucās. – Kāpēc tavam brālēnam vajadzīga palīdzība?

      Kima izvairīgi pavicināja roku.

      – Garš stāsts. Es tev jau stāstīju par grūtībām, ko piedzīvojām pēdējā gada laikā.

      – Pasaulei ir zināms par gleznām, kas atrastas Edilīnā. Vai tava draudzene ļaus man tās izstādīt Andreas galerijā?

      – Sāra noteikti atļaus. Viņa ir pārdevusi tikai dažas gleznas un labprāt tās parādīs tev.

      – Brīnišķīgi! – Džeka teica. – Es tiešām gribu tās redzēt. Kāds tām sakars ar Rīdu?

      – Mūsu brālēns Tristans…

      – …kurš dzīvo blakus mājā, audzē orhidejas, ir ārsts un tiek pieminēts katrā otrajā teikumā…

      – Tieši tā. Kad tu viņu satiksi, tad sapratīsi, par ko es runāju. Viņam piemīt… kā lai to pasaka? Spēcīgs klātbūtnes efekts. Viņš patīk cilvēkiem.

      – Tā ir ārstam noderīga īpašība. Vai tu man beidzot stāstīsi par Rīdu?

      – Aiznesīsim traukus uz virtuvi, – Kima ierosināja un sāka likt traukus uz paplātes. Džeka viņai palīdzēja. Viņas neskaitāmas reizes bija kopīgi veikušas mājas darbus un lieliski sadalīja pienākumus.

      Kad paplāte bija pilna, Džeka aiznesa to atpakaļ uz virtuvi.

      Kima savietoja šķīvjus trauku mazgājamā mašīnā, un Džeka ielika olīvas ledusskapī.

      – Pirms