Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

ir tava būtība, bet tu par mani smietos.

      – Taisnība, – Džeka piekrita. – Brauc, citādi nokavēsi! Kima piecēlās kājās un paņēma divas tukšas kokteiļu glāzes.

      – Šajā laikā Vingeitas kundzei jau būtu jāatgriežas no darba. – Viņa palūkojās uz augšstāva logu, kurā spīdēja gaisma. – Ja namā ir tikai Lūsija, tu paliksi viena pati.

      – Tas nekas, – Džeka viņu mierināja. – Es gribu tikai sēdēt, skatīties, ieklausīties un ieelpot rožu smaržu. Man jārada divpadsmit gleznas tavu rotaslietu fotogrāfijām. Tā kā pusi gleznu tu izmantosi iedvesmai, man jāizdomā kaut kas sevišķi skaists.

      Kima noskūpstīja draudzeni uz vaiga.

      – Tiksimies no rīta.

      Džeka palocīja galvu un atgūlās guļamkrēslā, kas bija novietots tuvāk dīķim. Dienas laikā tur spīdētu saule, bet jau krēsloja. Kļuva vēss, un Džeka priecājās, ka paņēmusi līdzi adīto jaku.

      Viņa nožāvājās. Ilgais brauciens bija nogurdinošs. Tas sākās iepriekšējās dienas vakarā, jo pirms galerijas slēgšanas bija jānokārto neskaitāmas lietas, tostarp arī jānomierina neapmierinātie mākslinieki.

      – Bet manus darbus šeit labi pērk, – viņa dzirdēja atkal un atkal. – Kāpēc Andrea savas prombūtnes laikā slēdz galeriju? Viņa taču šeit neko nedara!

      Džeka viņiem piekrita, tomēr bija spiesta smaidīt un apgalvot, ka Andrea dara vairāk, nekā šķiet no malas. Kopumā iepriekšējā nedēļa bija drudžaina. Tagad krēsla un dīķa varžu kurkstēšana ieaijāja Džeku miegā. Guļamkrēsls bija ļoti ērts. Viņa atbalstīja galvu pret polsterējumu, aizvēra acis un sāka sapņot par Rīdu helikopterā.

      Kad uz Džekas auguma uzvēlās kaut kas smags, viņa spēji pamodās. Sapratusi, ka tas ir cilvēks, Džeka īsi iekliedzās un grūda viņu nost. Nebija ne mēnessgaismas, ne mākslīgā apgaismojuma, un visapkārt valdīja piķa melna tumsa, tāpēc sieviete neredzēja, kas viņai uzkritis.

      – Piedod, – šis cilvēks ierunājās, celdamies augšā. – Es negribēju tev uzkrist virsū, bet krēsls ir pārvietots. Acumirklī Džeka secināja, ka tur plaukstas uz vīrieša pleciem. Sejas bija tuvu, jo viņa juta un saoda vīrieša elpu. “Tā ir jauka,” viņa nodomāja, bet tūdaļ atsāka cīniņu, lai dabūtu svešinieku malā.

      – Lūdzu, beidz grūstīties, – vīrietis ierunājās, un izklausījās, ka viņam sāp. – Es nevēlos sūdzēties, bet man ir lauzta roka, un apsējs ir ieķēries krēslā. Patlaban es nevaru pakustēties.

      Džeka saprata, ka runātājs ir Kimas brālēns Tristans – ārsts, kurš dzīvoja blakus mājā. Viņa nenoņēma plaukstas no vīrieša pleciem, bet pārstāja cīnīties pretī.

      Tristana augums daļēji uzgūla Džekai. Viņa juta, ka vīrietis ir slaids, ar plakanu vēderu, un zem plaukstām bija jūtami labi attīstīti muskuļi. Likās ļoti patīkami viņam pieskarties.

      – Nu re! – Tristans iesaucās un atbrīvoja Džekas augumu. Viņš mēģināja piecelties, bet paklupa.

      Viņa satvēra vīrieša roku, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru, un pati izslējās taisni.

      – Apsēdies, – Džeka aicināja un nolika pēdas uz zemes, neatlaizdama viņa roku.

      Tumsā nekas nebija redzams, tomēr vīrieša smagā elpa liecināja, ka viņš cieš sāpes.

      – Ja tev nav iebildumu, – viņš noteica, pagriezās un apsēdās blakus Džekai.

      Klusēdama Džeka ļāva viņam atvilkt elpu. Viņš trīsēja. Šķita, ka atsišanās pret koka guļamkrēslu sagādājusi lielas sāpes.

      – Es pieņemu, ka tu esi doktors Oldridžs.

      Vīrietis ievilka elpu un atbildēja:

      – Un tu esi Džeka. Mēs esam tikušies. Lūdzu, sauc mani par Trisu. Kima jau vairākas nedēļas mums stāstīja par tavu ierašanos. Mēs… – Viņš apklusa. Elpa joprojām šķita smaga.

      – Viss, – Džeka apņēmīgi ierunājās un piecēlās kājās. – Tu esi ievainots, un es pasaukšu palīgus. Kima teica, ka pilsētā ir ieradies tavs tēvs.

      Tristans pastiepa roku, sataustīja un satvēra Džekas plaukstu.

      – Lūdzu, nesauc nevienu, jo sevišķi manu tēvu! Viņš uztrauksies, piespiedīs mani lietot pretsāpju zāles un atpūsties. Ja es vēl vairāk atpūtīšos, tad sajukšu prātā.

      Tāds arguments Džekai bija labi saprotams.

      – Tu laikam devies mājās. Vai es noliku guļamkrēslu tev ceļā?

      – Jā, bet tas nekas. – Tristans joprojām turēja viņas roku.

      – Vai gribi, lai pavadu tevi līdz mājām? Es varu ieiet mājā un sameklēt kabatas lukturi.

      – Es to nekad nelietoju.

      – Pat šādā tumsā?

      Džeka saprata, ka jāizņem plauksta no Tristana tvēriena, tomēr viņa to nedarīja. Satikšanās ar svešinieku dziļā tumsā bija jutekliska. Viņa zemā balss bija pavedinošāka par mēnesnīcu.

      – Divu gadu vecumā es nomaldījos mežā un biju sajūsmā, kad atradu šo māju, jo vienmēr esmu mīlējis Līvijas kundzi. Tomēr mani vecāki bija šausmās un domāja, ka esmu iekritis ezerā. Uzmeklējuši mani, viņi darīja visu iespējamo, lai es nekad vairs nenāktu uz šejieni, taču es viņus ikreiz piemuļķoju. Tētis beidzot padevās un izzāģēja ceļu šurp.

      – Tātad tu ej pa šo ceļu kopš divu gadu vecuma?

      – Jā. – Tristans satvēra Džekas plaukstu abās rokās.

      – Tev ir mākslinieces rokas.

      Šis vīrietis izturējās pārāk familiāri. Džeka atbrīvojās no viņa tvēriena.

      – Es pasaukšu Vingeitas kundzi vai kādu citu.

      – Nē, – viņš teica. – Es gribu šeit palikt un sēdēt nekustīgi tik ilgi, kamēr man pārstās sāpēt sāns. Es apsolu tev nepieskarties, ja tu paliksi un parunāsi ar mani.

      Džeka nodomāja, ka nedrīkst piekrist, tomēr nespēja turēties pretī. Īsā snauda bija padarījusi viņu mundru, un pēdējais, ko tobrīd gribējās, bija iet gulēt svešā namā. Džeka uztraucās, ka nemaz nevarēs atrast savu dzīvokli.

      – Es atnesīšu krēslu, – viņa teica, – ja atradīšu.

      – Es varu tev sniegt norādījumus. Tas man noderēs kā treniņš darbam ar akliem pacientiem.

      – Labi. Es esmu pa kreisi no guļamkrēsla.

      – Nāc uz šejieni, līdz varēsi aizsniegt manu roku.

      – Izskatās, ka tev patīk turēt manu roku.

      – Man patīk pieskarties jebkurām glītu meiteņu auguma daļām.

      – Tādā gadījumā tev nav paveicies. Es esmu kļuvusi atbaidoša. – Viņa taustījās pa guļamkrēsla atzveltni un pieskārās vīrieša pirkstu galiem.

      – Uzgriez man muguru un ej desmit soļus taisni.

      – Cik gari soļi man jāsper?

      – Parasti soļi. Nesper platus, pirāta cienīgus soļus, citādi ietrieksies koka solā.

      Džeka devās uz priekšu, bet neko nejuta un neredzēja. Viņa pieliecās un taustījās apkārt ar rokām.

      – Krēsla nav.

      – Tas labi. Tagad ej trīs soļus pa labi un lēni četrus soļus uz priekšu.

      Paklausījusi