Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

bet viņas karjerā notika pagrieziens – veikals Viljamsburgā piekrita izstādīt vairākus viņas darbus. Pircējiem tie patika, un Kima saņēma citus piedāvājumus. Pirms diviem gadiem viņa atvēra veikaliņu Edilīnā un vēlāk sāka tirgot darbus internetā. Tagad viņas ienesīgajā veikalā strādāja četri cilvēki.

      Džekas pieredze bija citāda. Trīs gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas viņa vakaros strādāja par viesmīli un dienā piedāvāja savus darbus Ņujorkas galerijām.

      Neviens tos nevēlējās.

      – Pārāk vispārīgi, – apgalvoja galeriju kuratori. Kāds sevišķi nejauks vīrietis teica: – Džordžijas O’Kīfas un Geinsboro apvienojums!

      Tie bija grūtākie gadi Džekas dzīvē, bet Kima viņu nemitīgi atbalstīja. Tikai mākslinieks spēja saprast viņas ciešanas. Gleznās Džeka ielika sevi pašu. Ikreiz, kad kurators noniecināja gleznu, tika noniecināta pati Džeka, viņas sirds un dvēsele.

      Tolaik Kima divreiz ieradās Ņujorkā, apmetās Džekas dzīvoklītī un uzklausīja viņas bēdas.

      Vienvakar Džekai bija norunāta tikšanās ar galerijas īpašnieku, un Kima aizvietoja draudzeni viesmīles darbā. Džekai neizdevās pārdot gleznas, bet Kima vakara gaitā pārdeva trīs kaklarotas. Pēc divām stundām un diviem “Margaritas” kokteiļiem Džeka beidzot atguvās un spēja pasmieties par šo notikumu. Ar laiku tas kļuva par vienu no viņas iecienītākajiem stāstiem.

      Kad Džeka apmeklēja Andreas Melkolmas galeriju, tā bija darbojusies tikai sešus mēnešus. Iedomīgais galerijas vadītājs lika Džekai gaidīt pusotru stundu un tikai pēc tam piekrita aplūkot viņas akvareļus.

      Gaidot Džeka klusi sēdēja un vēroja. Galerijā ienāca divi jauni mākslinieki, nesdami savus darbus, un abi pasniedza simtdolāru banknoti augstprātīgajam galerijas vadītājam. Kādam māksliniekam, kurš ieradās, lai saņemtu honorāru, vadītājs ieturēja komisijas maksu četrdesmit piecu procentu apmērā.

      Džeka skatījās un klusēja. Viņa bija gatava maksāt jebkādu naudu, lai izstādītu savus darbus publiskā vietā.

      Bet galerijas vadītājs par gleznām izteica visindīgāko kritiku, kādu viņa jebkad bija dzirdējusi.

      – Tehnika ir ciešama, – viņš sacīja, – tomēr tev vispār nav talanta.

      Vadītājs nometa pēdējo akvareli uz galda tik nekaunīgi, ka ielocīja vienu stūri. Džeka saprata, ka darbu nāksies pārstrādāt.

      Viņa bija izsalkusi un nogurusi no piecdesmit kvartālu apstaigāšanas vienas dienas laikā un noniecinošas attieksmes. Džeka pavēra muti, lai pateiktu nepatīkamajam vīrelim, ko par viņu domā, bet pirms tam pacēla skatienu. Aiz vīreļa muguras bija šaurs logs, aiz kura vīdēja kabinets. Pie galda sēdēja jauna sieviete, kuras apģērbs izskatījās dārgāks par daudzdzīvokļu namu, kurā Džeka dzīvoja. Piepeši viņa saprata, kas notiek, – garlaikota bagāta sieviete atver galeriju, lai izliktos, ka nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un atstātu iespaidu uz draugiem, taču viņai nav ne jausmas, kā to vadīt, un tāpēc viņa to uztic kādam cilvēkam no malas.

      Džeka vairs neteica vīrelim ne vārda, paķēra savas gleznas, atvēra kabineta durvis un iegāja iekšā. Galerijas vadītājs steidzās viņai pakaļ, tomēr Džeka atspiedās pret durvīm un turēja tās aizvērtas.

      – Tas nekrietnelis jūs apzog!

      Uz sievieti neatstāja iespaidu ne Džekas apgalvojums, ne galerijas vadītāja klauvējieni pie durvīm.

      – Zinu, – viņa atbildēja. – Es viņu atlaidīšu, līdzko atradīšu citu darbinieku, bet man nav laika. – Viņa piecēlās kājās un paņēma vairākus tūkstošus dolāru vērtu rokassomiņu.

      Džeka nokaunējās par to, ka bāž degunu svešās darīšanās.

      – Jebkurš ir labāks par viņu, – Džeka nomurmināja.

      Sieviete paskatījās uz viņu.

      – Vai tu varētu vadīt galeriju?

      Džeka neuztvēra piedāvājumu nopietni.

      – Bez problēmām, – viņa atbildēja.

      – Tādā gadījumā tu esi pieņemta darbā. – Sieviete norādīja uz durvīm, un Džeka pakāpās malā.

      Vīrelis ieskrēja telpā, un viņa apaļā sārtā seja bija piesarkusi no dusmām.

      – Šī… niecība nogāza mani zemē, pirms es paguvu viņu apturēt. Andrea, piedod! Tev nekavējoties jāizsauc policija.

      – Ja tu to izdarīsi, es policistiem parādīšu grāmatvedības žurnālu. Finč, tu esi atlaists! Ej mājās. – Viņa pievērsās Džekai. – Darbs ir tavs. Un tagad jums abiem jāpavācas malā! – Viņa izgāja no galerijas.

      Sekoja neganta vārdu apmaiņa, tomēr vīrelis nometa uz galda atslēgas un devās prom. Piepeši Džeka aptvēra, ka ir dabūjusi darbu un turpmāk viņas rīcībā būs vesela galerija. Viņai nebija ne jausmas, kā to vadīt. Par laimi, Džeka tikpat kā uzauga ģimenes veikalā, un pārdošana visur notika vienādi.

      Ienāca divi klienti, un Džeka tik labi aprakstīja pie sienas piekārtās gleznas, ka pārdeva divas no tām.

      Diemžēl savas gleznas viņai pārdot neizdevās.

      – Ļoti jaukas, – teica kāds vīrs.

      – Manai vecmāmiņai tās patiktu, – bija labdabīgākais komentārs, kādu Džeka dzirdēja.

      Tovakar viņa palika darbā ilgi un cerēja, ka Andrea atgriezīsies un pastāstīs par algu un komisijas maksu, tomēr tas nenotika.

      Džeka nobijās, ka notikušais ir joks, tāpēc vakarā turpināja viesmīles darbu un atvēra galeriju nākamajā dienā pulksten desmitos. Trešajā darba dienā Džeka pusaizmigusi gulēja uz galda, kad galerijā ienāca Bosvela kungs, viens no Andreas tēva juristiem. Pēc paša vārdiem, viņam neveiksmīgā kārtā iedalītas rūpes par Andreu.

      – Es uzraugu viņas darbības ar tēva naudu, bet nevaru viņu kontrolēt.

      Ar Bosvela kungu Džeka sapratās labi. Viņa parādīja trīs dienu laikā paveikto – pārdošanas rādītājus, pārkārtotās mēbeles un gleznas, kā arī uzskicēto vēlamo galerijas izkārtojumu. Bosvela kungs atzina:

      – Izskatās, ka Andrea ir neapzināti izdarījusi kaut ko pareizu, proti, pieņēmusi tevi darbā.

      Kopā ar Bosvela kungu tika izstrādāts Džekas darba līgums. Tajā bija norādīts viss, sākot no algas apmēra un beidzot ar savu gleznu skaitu, ko viņai atļauts izstādīt galerijā.

      Par spīti tam, ka Džeka vadīja labi apmeklētu galeriju un uzturēja kontaktu ar Andreas turīgajiem draugiem, vairāku gadu gaitā viņa pārdeva tikai astoņas savas gleznas. Viņa nevarēja sevi materiāli nodrošināt ar mākslu, un tas bija viņas dzīves vienīgais skumjais aspekts.

      Kima ieskatījās Džekai acīs un teica:

      – Domāju, ka mums jāķeras pie kokteiļu dzeršanas.

      – Lieliska doma, – Džeka atzina, un viņas devās lejup pa kāpnēm.

      Trešā nodaļa

      Džeka izstiepās guļamkrēslā un pāri dīķītim lūkojās uz rožu dārzu. Tā bija patiešām skaista vieta, un viņa jutās pateicīga Kimai par tās atrašanu. Pagaidām Džeka vēl nebija satikusi abas pārējās sievietes, kuras dzīvoja namā, un mazliet nervozēja, bet citādi viss ritēja nevainojami.

      Kima aizgāja pirms stundas, jo viņai bija jāpārbauda veikals un kaut kur jāaizved mazā māsa. Viņa Džekai norādīja, ka ledusskapī ir brīvi pieejams ēdiens, un solīja nākamajā dienā aizvest viņu uz pilsētu.

      – Un