Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

Tristans apsvēra iespēju ar krēslu uzbraukt ārsta stetoskopam, kamēr tas ielikts viņam ausīs.

      Tēvs izturējās vēl sliktāk. Viņš ieradās no Sarasotas, kur dzīvoja kopš aiziešanas pensijā, iegāja Tristana kabinetā – tajā pašā, kas agrāk piederēja viņam, – un uzreiz sāka sūdzēties. Tēvs ieraudzīja Tristana veiktās pārmaiņas un paziņoja, ka viss bija jāatstāj kā iepriekš. Kad Tristans protestēja, tēvs viņam pavēlēja iet mājās un atpūsties.

      “Ko lai es tur daru?” Tristans aiziedams prātoja.

      Viņš apsvēra iespēju aizbraukt no Edilīnas, bet šī ideja viņam nepatika. Mājās bija vislabāk, turklāt viņam bija jārūpējas par augiem un jāpieņem pacienti, kurus tēvs nepazina.

      Tomēr vasara rādījās tumšās krāsās, un Tristans to gaidīja ar bailēm.

      Tad piezvanīja Kima un apvaicājās par viņa veselību. Tristans vairījās teikt patiesību, tomēr vairākas reizes nopūtās, un Kima viņu apbalvoja ar līdzjūtību. Pēc tam viņa pavēstīja lieliskos jaunumus – Kimas draudzene Džeka Leitona plāno pavadīt visu vasaru Edilīnā un gleznot. Pirmā lieliskā ziņa kopš brīža, kad Tristans attapās guļam sava īpašuma nomalē ar lauztu roku. Viņš atdzīvojās ikreiz, kad izdzirdēja Džekas vārdu. Abi satikās pirms vairākiem gadiem, kad Džeka ieradās Edilīnā. Tolaik viņa bija pusaudze un Triss bija jauns ārsts, kurš strādāja tēva pakļautībā.

      Kimas vecāki sarīkoja viesības un ielūdza daudzus radiniekus, kuri iepazinās ar Džeku. Māja izrādījās pilna ar cilvēkiem, kuri bija pazīstami visu mūžu un informēja cits citu par jaunumiem savā dzīvē. Triss vienīgais pamanīja, ka Džeka aizbēg pa pagalma puses durvīm. Viņš grasījās aiznest meitenei kokteili “Margarita”, bet atcerējās, ka viņai ir tikpat gadu, cik Kimai – deviņpadsmit. Tristans aiznesa Džekai limonādi.

      – Vai esi izslāpusi? – viņš jautāja un pasniedza meitenei glāzi.

      – Jā, – viņa atbildēja un paņēma dzērienu, bet tikpat kā neskatījās uz Tristanu.

      Tristanu izbrīnīja Džekas vienaldzība, jo visu dzīvi viņš bija saņēmis komplimentus par pievilcību. Attiecības ar meitenēm viņam nesagādāja grūtības – meitenes nāca pašas. Tomēr Džeka nenovērsa skatienu no mēness un nelikās ne zinis par viņa skaistumu. Agrāk viņa bija tikai “Kimas draudzene no augstskolas”, bet tovakar Triss viņu aplūkoja rūpīgāk. Augums bija garš un slaids, apveltīts ar izliekumiem pareizajās vietās. Viņai mugurā bija džinsi un krekls, kas neuzkrītoši piegūla perfektajām auguma formām, un Trisam tas patika. Džeka izskatījās izsmalcināta, pat eleganta. Seja bija ļoti glīta, un to ieskāva īsi apgriezti tumši mati. Zaļās acis atgādināja orhideju ziedlapiņas, un Trisam gribējās noskūpstīt viņas uzrauto deguntiņu. Lūpas šķita perfekti veidotas, bet tobrīd bija savilktas neparasti skumjā izteiksmē. Vairāk par visu pasaulē Triss gribēja atbrīvot viņu no skumjām.

      – Vai mēs esam pārāk uzmācīgi? – viņš jautāja.

      – Jā, – Džeka godīgi atzina. – Kimai ir tik daudz radinieku, ka es… – Viņa apklusa un paskatījās uz Tristanu. – Atvaino, ka esmu tik negatīvi noskaņota. Es esmu pateicīga Kimas ģimenei par ielūgumu uz viesībām, bet man ir grūti iepazīties ar tik daudziem cilvēkiem vienlaikus. Atvaino, bet es aizmirsu tavu vārdu.

      – Tristans.

      – Jā, rakstnieks.

      – Nē. – Tristans viņai ķircinoši uzsmaidīja.

      – Advokāts?

      – Tikai ne to! – Viņš nolika glāzi un atbalstīja elkoņus pret lieveņa zemo ķieģeļu sienu.

      – Vai tu esi viens no tiem… – Džeka savicināja roku.

      – Kaut kas saistībā ar automašīnām?

      – No Freizeru ģimenes? Nē, es esmu Oldridžs.

      Džeka pagriezās un aplūkoja Tristanu, savilkusi glīto seju domīgā izteiksmē, tad pasmaidīja. Kad Triss to ieraudzīja, viņa sirds salēcās. Viņa bija patiešām skaista. Mēnessgaisma rotaļājās uz meitenes ādas, kas likās balta kā alabastrs.

      – Tu esi ārsts! Tāpat kā Rīds.

      Tristana smaids spēja savaldzināt jebkuru sievieti, tomēr Džeku tas atstāja vienaldzīgu. Viņa jautājoši lūkojās Tristanam acīs.

      – Jā, es esmu ārsts un strādāju Edilīnā.

      Džeka pielieca galvu.

      – Tev patīk būt ārstam vai arī tu to dari, jo visi Oldridži ir ārsti?

      Atrasties mēnesnīcā kopā ar glītu sievieti, kura uzdod personiskus jautājumus, Tristans nebija pieradis. Sievietes mēdza viņam rādīt aizdomīgas dzimumzīmes vai koķetēt, bet Džeka bija pirmā, kura interesējās par viņa dzīvi.

      – Es…

      – Ja tu teiksi, ka gribi palīdzēt cilvēkiem, tas neskaitīsies, – Džeka piekodināja.

      Tristans gribēja sekot Džekas piemēram un runāt nopietni, tomēr iesmējās. Tieši to viņš grasījās teikt. Kādu mirkli viņš apdomāja uzdoto jautājumu.

      – Varētu apgalvot, ka man nebija izvēles. Kopš sevi atceros, es gribēju kādu izārstēt. Bērni nesa man ievainotus dzīvniekus, un es apsaitēju viņu brūces.

      – Arī tavs tēvs ir ārsts. Vai viņš tev palīdzēja?

      – Nē, – Triss atbildēja un pasmaidīja. – Viņš bija pārāk aizņemts darbā ar cilvēkiem. Tomēr viņš mani saprata. Teica, ka bērnībā darījis to pašu. Man palīdzēja māte. Viņa no bēniņiem izvilka tēva vecās mācību grāmatas, un mēs kopā iemācījāmies izgatavot šinas un sašūt brūces. Mamma droši vien lūdza padomu tēvam, bet bija jauki mācīties kopā ar viņu.

      – Man patīk šis stāsts, – Džeka atzina un pievērsa skatienu mauriņam. – Mana māte nomira, kad biju ļoti jauna, un es viņu neatceros. Par mani vienmēr rūpējās tēvs. Viņš ir lielisks cilvēks un ir daudz man iemācījis.

      – Izklausās, ka tev pietrūkst tēva, – Triss piebilda klusā balsī. Viņš nespēja pretoties kārdinājumam un piegāja tuvāk. Nekad iepriekš viņš nebija juties tik tuvs sievietei, kura nav viņa radiniece. Viņš gribēja paņemt Džeku aiz rokas un ievest tumsā, apsēsties un runāt visu nakti. – Vai tu… – viņš iesāka, bet apklusa, jo kāds atvēra mājas slīdošās durvis.

      – Lūk, kur tu esi! – Kima uzrunāja Džeku. – Visi tevi meklē. – Viņa jautājoši lūkojās pārmaiņus uz Trisu un Džeku un prātoja, kas notiek.

      Džeka paspēra soli uz priekšu un atskatījās uz Tristanu.

      – Bija jauki ar tevi iepazīties. Ceru, ka neradīsies vajadzība apmeklēt tavu kabinetu, – viņa piebilda un devās līdzi Kimai atpakaļ mājā.

      Tā bija pēdējā reize, kad Tristans redzēja Džeku. Viņš gribēja uzaicināt Džeku un Kimu ciemos, bet pacientes kājā iemetās trombs, un viņa bija jātransportē uz Ričmondu. Tristans devās līdzi. Vēlāk izrādījās, ka Džeka jau atgriezusies Ņūdžersijā. Viņš nešaubījās, ka meitenes atmiņās ir palicis tikai kā viens no Kimas radiniekiem.

      Tristans sev iegalvoja, ka nav noticis nekas slikts. Džekai bija tikai deviņpadsmit, bet viņam – divdesmit septiņi gadi. Vajadzēja samierināties ar centieniem izvilkt no Kimas informāciju. Tristans ikreiz izlikās vienaldzīgs, tomēr bieži apjautājās par Džeku.

      – Kā klājas tavai draudzenei… kā viņu sauca? Pareizi, Džeka! Kā viņai tagad klājas? Vai kādai no jums ir jauns draudziņš? Vai kādai no jums ir nopietnas attiecības?

      Visi