Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

ir jauki no viņa puses. – Džekai patika viss, ko viņa uzzināja par Rīdu Oldridžu.

      – Viņi ir ne tikai brālēni, bet arī draugi, un Triss līdzīgā situācijā noteikti palīdzētu Rīdam. Turklāt manam brālim ir jābeidz skumt pēc Lauras Čonlijas un jāatgriežas savā īstajā vietā.

      – Vai tu pieļauj domu, ka Rīds apmetīsies Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi?

      – Es tā ceru! – Kima atbildēja. – Mēs nemitīgi uztraucamies par to, vai Rīds neaizies bojā kārtējā glābšanas operācijā. Vai atceries to reizi…

      – Kad viņš nolaidās lejup pa helikopteram piestiprinātu trosi, lai palīdzētu bērnam? Atceros, jā!

      – Es nespēju izteikt vārdos, cik ļoti priecājos par tavu ierašanos. – Kima pasmaidīja, un viņas acīs sariesās asaras. – Pēdējo gadu laikā visas manas draudzenes ir apprecējušās. Pēc kāzām intereses mainās. Ja es ierosinu aiziet uz bāru, uz mani lūkojas kā uz jukušu. Viņas grib runāt tikai par to, kuras autiņbiksītes ir labākas.

      Džeka pasmaidīja, apskāva draudzeni un atkāpās. – Tagad Edilīnā esmu es un gribu runāt tikai par mākslu. Es pieņemu, ka tava kaklarota ir paštaisīta.

      Kima plati pasmaidīja.

      – Olīvkoka zari. Vai tev patīk?

      – Ļoti!

      – Paņemsim tavas ceļasomas un aiznesīsim uz istabu. Džeka?

      – Jā? – Viņa apstājās un gaidīja, kas tik nopietns Kimai sakāms.

      – Pirms vairākām nedēļām man radās ideja. Es nezinu, vai tev tā patiks. Tev allaž tuvākas bijušas savas idejas, tāpēc droši atsakies, ja vēlies.

      – Kas tev padomā?

      – Tu varētu uzgleznot ziedus, piemēram, Trisa stādītās orhidejas, un es varētu fotografēt savas rotaslietas uz gleznu fona. Es plānoju uzsākt starptautisku reklāmas kampaņu, kurā norādīšu gleznu autori Džeku Leitoni. “Lai saņemtu vairāk informācijas, sazinieties…” Tālāk sekos telefona numurs. Ko tu par to domā? Vai tevi tas interesē?

      Džeka vērās draudzenē ar apbrīnas pilnu skatienu. – Jā, – viņa atbildēja. – Tas būtu liels gods. Cik gleznu tev vajadzīgs? Līdz kuram datumam?

      Kima pasmaidīja.

      – Es cerēju, ka tev patiks šī ideja. Man vajadzīgs ducis gleznu. Būtu godīgi, ja tu pielāgotu sešas gleznas manām rotaslietām, bet es pielāgošu sešu rotaslietu dizainu tavām idejām. Vai norunāts?

      Visu Džekas gleznu pamatā bija iedvesma. Nepieciešamība un mērķis bija pamatā mākslinieku, rakstnieku, pavāru, celtnieku darbiem. Mākslu radīja lietas, kas atstājušas iespaidu uz visām maņām. Džeka pasmaidīja no visas sirds. “Kimas rotaslietas iedvesmos mani, un manas gleznas rosinās idejas rotaslietu dizainam.” Tagad Džekai acīs sariesās asaras.

      – Man ļoti patīk tavs plāns, – viņa aizgrābti atbildēja.

      – Nāc, paņemsim tavas ceļasomas un pēc tam dārzā dzersim “Margaritas”.

      – Ko izcilais doktors Tristans ir paveicis dārzā?

      – Uztaisīja lapeni.

      – Viņš ir arī galdnieks?

      Kima iesmējās.

      – Nē. Ar galdniecību nodarbojas cits brālēns. Bet Triss izstrādāja lapenes dizainu un to uzstādīja.

      Džeka atvēra savas automašīnas bagāžas nodalījumu. Tas bija pilns ar mākslas piederumu kastēm, vairākām plānām otu kastēm, kā arī Džekas sirdij tuvo ūdenskrāsu tūbiņām. Nodalījumā bija arī viņas lielā fotoaparāta soma un projektors. Apakšā vīdēja rasēšanas galda virsma, ko Džeka pati projektēja un ar tēva palīdzību uztaisīja. Ar salocītām kājām galds ietilpa automašīnas bagāžas nodalījumā.

      – Vai tu paņēmi līdzi arī apģērbu? – Kima jautāja.

      – Tas ir priekšpusē, zem krāsām.

      – Tur ir vieta visam mazsvarīgajam, – Kima atzina un paņēma trīs mākslas piederumu kastes. Džeka pacēla kartona kasti un sekoja Kimai mājā, gar milzīgo dzīvojamo istabu un pa kāpnēm uz otro stāvu, kur bija liela, atvērta telpa ar tumšu dēļu grīdu, ko daļēji sedza glīts paklājs. Pie sienām bija pielikti vairāki galdi un lampas. Telpa atstāja mierpilnu un ļoti elegantu iespaidu.

      – Skaisti, – Džeka ierunājās un pa kreisi izdzirdēja troksni. – Kas tur?

      – Šujmašīna, – Kima paskaidroja un norādīja uz aizvērtajām durvīm gaiteņa galā. Viņa atvēra durvis pretējā pusē un kopā ar Džeku iegāja dzīvoklī.

      Skatam pavērās guļamistaba ar glītu divguļamo gultu, kurā bija salikti lieli spilveni, kā arī liela viesistaba ar brīnišķīgu erkera logu.

      Džeka piegāja pie loga un aplūkoja dārzu. Tas pletās vismaz četru akru platumā – zālājs, koki un vairāki krūmu iekauti atpūtas soliņi. Aiz Kimas pieminētās lapenes atradās rožu dārzs.

      – Vai šī vieta ir īsta?

      – Dārzs ir saglabāts tieši tāds, kādu to izveidoja ļoti bagāts vīrs tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā. Viņa vienīgais pēcnācējs apprecējās ar Vingeitas kundzi.

      – Kāds bija viņas uzvārds pirms kāzām?

      – Nav ne jausmas.

      – Tātad viņa nav no Edilīnas?

      – Pretējā gadījumā mēs par viņu zinātu visu, – Kima paskaidroja.

      – Par viņu un par viņas priekštečiem. – Džeka aplūkoja istabu. Tāpat kā apakšstāva dzīvojamā istabā, arī te mēbeles, dīvāns un krēsli pārstāvēja dažādus stilus un laika posmus. – Vai Vingeitas kundze iebilstu, ja es visas mēbeles pavirzītu malā un iekārtotu darba vietu pie gaismas avota?

      – Domāju, ka viņa neiebilstu. Viņa apbrīno māksliniekus un dievina Lūsijas darinātos apģērbus.

      – Ja Lūsija nekad neiziet no mājas, kur viņa dabū nepieciešamos materiālus?

      Kima paraustīja plecus.

      – Nav ne jausmas. Kad uzzināsi, pastāstīsi arī man! – Ar lielāko prieku, – Džeka atbildēja un aizgāja aplūkot lielo vannas istabu. Tajā bija ar raujamo ķēdi aprīkots tualetes pods un liela vanna ar kājiņām. Sienas bija klātas ar spoži baltām flīzēm.

      – Vingeitas kundze teica, ka šī agrāk bijusi mājas īpašnieka vanna, – Kima paskaidroja. – Acīmredzot vecais Vingeita kungs šeit skuvās.

      – Izlietne ir pietiekami liela, lai tajā skalotu otas, – teica Džeka. – Pārējam nav nozīmes. Kur dzīvo pati Vingeitas kundze?

      – Pa visu trešo stāvu. Es tur nekad neesmu bijusi.

      Pēc pusstundas Džekas darba piederumi bija uznesti dzīvoklī. Abas sievietes izkrāva no somām lielāko daļu priekšmetu un runāja. Katrs apģērba gabals tika novērtēts un tikai pēc tam pakārts lielajā guļamistabas drēbju skapī. Viņas apsprieda drēbju izcelsmi un Džekas veiktos uzlabojumus. Viņai patika iegādāties un pārveidot senus apģērbus – noņemt volānus, papildināt piedurknes. Viņa gribēja tādas drēbes, kādu nebija citām.

      Pēdējā tika atvērta mākslas piederumu kaste. Kima nojauta, ka tajā būs Džekas nesenākie mākslas darbi, un viņai izrādījās taisnība.

      – Ņujorkā man trūkst laika gleznošanai, – Džeka atzina un citu pēc citas pasniedza draudzenei savas gleznas.

      Kima