Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

atzīmēt kartē ceļu līdz Floridas smailei – vietas nosaukumu viņa izrunāja čukstus –, uzvilka parastus džinsus un T kreklu, paņēma ūdenskrāsu kasti un Kimas automašīnā devās ārpus pilsētas. Smailē Džeka pavadīja divas dienas un nemitīgi strādāja. Kimai bija taisnība – tā bija brīnišķīga vieta. Smaile bija augsta akmens klints, kuras vienā pusē pavērās plaša ainava, bet otrā pusē bija dziļa, skaidra ūdenskrātuve. Vispirms Džeka fotografēja ainavu, neatlaizdama pirkstu no digitālās kameras pogas. Viņai nepadevās gleznošana no fotogrāfijas, tomēr viņa cerēja šo tehniku apgūt.

      Džeka pūlējās iemūžināt gleznā zilgano miglu, kas pacēlās virs Virdžīnijas pavalsts ielejām un pakāpeniski izgaisa pie koku galotnēm. Viņa rotaļājās ar ēnām, zīmējot tās citu virs citas un mēģinot attēlot gaismu, kas vispirms pagaist un tad kļūst spilgtāka.

      Viņa eksperimentēja, gleznojot vispirms lēni un rūpīgi un pēc tam strauji.

      Otrajā dienā Džeka nekāpa smailē, bet izpētīja ziedus, sēklotnes, koku mizu, lapas. Viņa nepūlējās sakārtot redzēto kompozīcijā, bet gluži vienkārši gleznoja. Lapas dabiski pārklāja cita citu, veidojot ideālu gaismas, krāsu un formas kopumu.

      Vairākas reizes Džeka nogūlās uz vēdera, lai aplūkotu sīkus ziediņus, un zīmēja tos ar ūdenskrāsām. Viņa izmantoja ar tēva dāvātu fotoaparātu uzņemtos tuvplānus, lai uzgleznotu putekšņlapas un auglenīcas, ziedlapu dzīslojumu un sīkās lapiņas. Visbeidzot uz smagās akvareļpapīra loksnes bija gatavs astoņas collas plats un desmit collas garš zieda zīmējums.

      Džeka bija tiktāl iegrimusi darbā, ka neko nedzirdēja. Piepeši atskanēja kliedziens, un viņa sarāvās. Viņa pagriezās, palūkojās uz krūmiem un aptvēra, ka nav redzama no ūdenskrātuves puses.

      Tad viņa uz klints smailes ieraudzīja vīrieti. Viņam aiz muguras spīdēja saule, tāpēc seja nebija redzama, tomēr Džeka noprata, ka skaistais augums ir kails. Izskatījās, ka viņš grasās veikt slaveno lēcienu no klints.

      – Tevis dēļ, Laura Čonlija! – vīrietis kliedza. – Ardievu – uz visiem laikiem!

      Tātad uz klints stāvēja Rīds Oldridžs. Ārkārtīgi nomāktais jaunietis grasījās lēkt no klints nezināmā dziļumā. Džeka ievilka elpu, nometa gleznu un aizsteidzās uz klints pusi, paklupdama pār ūdenskrāsu kasti.

      – Nē! – viņa kliedza. – Rīd, nē!

      Tomēr puisis viņu nedzirdēja. Džeka šausmās skatījās, kā viņš laižas perfektā lēcienā no augstās klints, līgani iegrimst ūdenī un neuzpeld.

      Džeka gaidīja ilgi, bet Rīds neparādījās virs ūdens. Viņa nedomāja, bet rīkojās – ielēca aukstajā ūdenī, nenovilkusi ne apģērbu, ne apavus. Viņa nebija prasmīga peldētāja, tomēr mācēja peldēt pietiekami labi, lai meklētu cilvēku zem ūdens.

      Viņa ienira ar atvērtām acīm, bet neko neredzēja, tad uzpeldēja, ievilka plaušās gaisu un atkal ienira, aizturēdama elpu tik ilgi, cik spēja. Rīda nebija. Trešajā ieniršanas reizē Džeka pamanīja pēdu. Viņa peldēja, cik ātri vien spēja, un pēdu satvēra.

      Rīds apsviedās tik strauji, ka Džekas galva atsitās pret ūdenskrātuves klinšaino malu. Un tad viņa grima arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk…

      Tad Rīds satvēra sievietes augumu zem padusēm un uzpeldēja augšpusē. Viņa bija gandrīz bez samaņas. Rīds noguldīja izglābto uz klints un noliecās, lai sāktu elpināšanu, bet viņa sāka atklepot ūdeni.

      – Pie velna, ko tu darīji? – Rīds kliedza, atsēdies uz papēžiem. – Tu būtu nomirusi, ja es tevi neizglābtu!

      – Es nebūtu lēkusi ūdenī, – Džeka ieklepojās, – ja nevajadzētu glābt tevi!

      – Mani? Mani nevajadzēja glābt, bet tevi gan!

      – To es nevarēju zināt, – Džeka atcirta un apsēdās. Piepeši viņa attapās, ka Rīds ir kails, bet apņēmās izturēties pieklājīgi un to nepieminēt. Viņa cieši skatījās Rīdam acīs. – Es domāju, ka tu gribi… gribi… atbrīvoties no ciešanām. – Viņai bija grūti koncentrēties un runāt.

      Rīds nelikās ne zinis par savu kailumu.

      – Tu domāji, ka es gribu izdarīt pašnāvību? – Viņš likās izbrīnīts, piecēlās kājās un pagāja sānis.

      Džeka zināja, ka jāaizgriežas, tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam. No mugurpuses Rīds bija patiešām skaists – slaids viduklis, daiļš dibens un spēcīgas kājas. Tādu augumu nevarēja iegūt, sēžot augstskolas solā.

      Uz akmens bija drēbju kaudzīte, ko Džeka nebija ievērojusi iepriekš.

      – Iespējams, ka es pēdējā laikā esmu mazliet nomākts, – Rīds prātoja, vilkdams bikses.

      “Mazliet nomākts?” Džeka nodomāja. “Bēdas tevi gandrīz pieplacinājušas zemei!” Parunāt viņa tomēr nespēja, jo ieraudzīja, ka Rīds nevalkā apakšveļu. Tas bija labi – tāds skaistums nebūtu jāpiesedz.

      – Patiesību sakot, man šķiet, ka es notikušo pārdzīvoju diezgan veiksmīgi, – Rīds turpināja. – Man tika nodarīts pāri.

      – Tevi nodeva, – Džeka piekrita.

      – Jā, – Rīds atbildēja.

      – Briesmīgi.

      – Taisnība. – Viņš uzvilka bikses, bet neaiztaisīja rāvējslēdzēju.

      Džeka aptvēra, ka vēlas aizskriet pēc fotoaparāta.

      – Šaušalīgi.

      – Pilnībā, – Rīds piebalsoja un uzvilka vecas, novalkātas sporta kurpes un T kreklu, kas nosedza glītos krūšu un vēdera muskuļus.

      – Nepieņemami, – Džeka turpināja, bet vairs nerunāja par Rīdu un viņa bijušo draudzeni. Viņa atgūlās, atbalstīdamās uz rokām, un pētīja vīrieti. Šis skats bija labāks par jebkuru redzēto filmu.

      Viņš pasniedza Džekai dvieli, notupās viņas priekšā un pajautāja:

      – Vai tev nekas nekaiš?

      – Viss ir absolūtā kārtībā.

      – Vai drīkstu tevi izmeklēt?

      Džeka atgūlās.

      – Esmu tavā rīcībā, – viņa atbildēja un piebilda:

      – Doktor.

      Rīds aptaustīja viņas galvu, meklēdams punus.

      – Laura var darīt, ko vēlas. Skaties uz manu pirkstu! – Džeka sekoja pirksta kustībām sāņus, bet puisis turpināja: – Ja viņa vēlas būt kopā ar citu vīrieti, viņai ir tiesības to darīt. Vai tev kaut kur sāp?

      Viņa atvēra muti, lai jautātu, vai iekāres drudzis ir sāpes, tomēr apvaldījās un teica:

      – Es nejūtu neko tādu, ko neesmu jutusi iepriekš.

      – Tas ir labi, – Rīds teica. – Izskatās, ka tu esi vesela.

      – Paldies, – Džeka nedzīvi atbildēja. – Tātad tu negribēji nomirt?

      – Protams, ka ne! Es lecu no tās klints kopš bērnības. Tikai nesaki to mammai, citādi viņa izvirzīs prasību slēgt smaili apmeklētājiem vai uzspridzināt to ar dinamītu. – Viņš apklusa. – Ko tu šeit dari?

      – Gleznoju, – Džeka paskaidroja.

      Rīds palūkojās apkārt, bet neko neredzēja. Džeka piecēlās, nozuda krūmos un atgriezās ar akvareļiem, kurus izklāja uz akmeņiem.

      – Nav slikti, – Rīds paziņoja. – Es neprotu kritizēt mākslu, bet…