Frederika. Džordžeta Heiere

par to pārliecināta. Viņa ir vecākā no manas mammas māsām un ne reizi mums nerakstīja neko citu, kā vien melsa niekus par to, cik moderns ir viņas dzīvesveids un cik ļoti viņa vēlētos ievest mani un manu māsu savās aprindās.

      – Visai droši es atļaujos ticēt, ka viņa ne reizi tā arī nemēģināja patiešām apliecināt savu vārdu patiesumu.

      – Tieši tā! – apstiprināja mis Merivila un dāvāja Olverstokam siltu smaidu. – Un es nemaz nebiju domājusi, ka viņai tas būtu jādara, jo mana tēvoča rocība ir ļoti atkarīga no tirdzniecības. Viņš ir Austrumindijas kompānijas tirgotājs un visai cienījams cilvēks, taču nekādā ziņā nav uzskatāms par ļoti modernu. Kad nu es atskārtu, ka esmu palikusi malā, man nācās pārvarēt savu kautrību un prātā pārcilāt tēva radus, kuri man varētu būt visnoderīgākie šādam mērķim.

      – Un kā savās pārdomās jūs nonācāt tieši pie manis? – lords vaicāja, savilcis lūpas ciniskā smīnā.

      Meitene bija gatava šādam jautājumam. – O, tās nebija manas pārdomas! Tas bija tikai veselais saprāts. Redziet, tēvs mēdza allaž sacīt, ka jūs esat pats labākais no viņa radiniekiem. Lai gan no tā, ko jelkad esmu dzirdējusi, – viņa piebilda, – nemaz neizklausījās, ka viņš celtu jūs vai debesīs. Es nekad neesmu satikusi ne savas māsīcas Merivilas, ne arī manas divas tēvamāsas Merivilas, jo tēvs… jums laikam tas ir zināms… tika izstumts no ģimenes, tāpēc ka izrādīja nepaklausību un neapprecēja bagātu mantinieci, kas bija viņam izraudzīta, bet par sievu izvēlējās manu mammu. Tāpēc es no visas sirds ticu, ka viņas nekad arī nesastapšu. Kas attiecas uz to, ka man vajadzētu pie viņām vērsties ar vienalga kādu lūgumu… Nu, nē! – Viņa uz mirkli apklusa un veltīja Olverstokam satumsušu skatienu, bet pēc tam piemetināja: – Turklāt neviena no viņām man nespētu sniegt palīdzību, kas man nepieciešama, jo izskatās, ka tie visi ir blāvi un vecmodīgi ļautiņi, kuri gandrīz nekad nebrauc uz Londonu, jo nespēj pieņemt moderno laiku uzvedības normas. Un tas bija otrs iemesls, lai izraudzītos tieši jūs.

      Olverstoks mazliet iepleta acis. – Un kas liek jums domāt, ka man nav iebildumu pret mūsdienu manierēm?

      – Nekas. Man jāteic, ka es vispār par jums neko nezināju, bet tas nebija galvenais! Tas, ko redzēju pati savām acīm, parādīja, ka esat pat ļoti mūsdienīgs. Vai varbūt man tas tikai būs izlicies? – viņa vaicāja.

      – Paldies! Es… hm… ceru, ka nelieku jums vilties.

      – Jā, un pats svarīgākais ir tas, ka jūs apgrozāties augstākajās aprindās. Tas bija vēl viens iemesls izvēlēties jūs, – mis Merivila pavēstīja un atkal draudzīgi pasmaidīja.

      – Ak tā, nudien? Un kādam nolūkam? Vai tas būtu uzminams?

      – Iespējams, jo nepavisam neizskatāties aprobežots. Lai gan ir jāatzīst, ka biju domājusi jūs esam vecāku. Patiešām žēl, ka tā nav. Lai kā arī būtu, tur nekas nav līdzams, un jūs esat pietiekami nobriedis, lai būtu izmantojams.

      – Man ir trīsdesmit septiņi gadi, kundze, – Olverstoks ar zināmu dzēlīgumu balsī pavēstīja. – Un laikam jau man būtu jāpavēsta, ka es nekad neesmu ļāvis, lai mani kāds izmanto.

      Viņa ar izbrīnu paraudzījās uz Olverstoku. – Nekad? Kāpēc tad ne?

      Marķīzs paraustīja plecus. – Vistīrākais egoisms, kundze, piedevām vēl arī tas, ka man netīk garlaicība.

      – Vai tas jūs pārlieku garlaikotu, ja jūs mani iepazīstinātu ar lēdiju Olverstoku? – Viņa mazliet nemierīgi pavērās uz sarunbiedru. – Un pavaicātu, vai viņa būtu tik laipna un ievestu mani sabiedrībā?

      – Laikam jau ne, taču tas vispār nav iespējams. Mana māte nomira pirms vairākiem gadiem.

      – Nē, nē, es biju domājusi jūsu sievu!

      – Es neesmu precējies.

      – Neesat! – viņa izsaucās. – Ak, tas nu gan ir apgrūtinoši!

      – Ļoti neiejūtīgi no manas puses, vai ne? – lords noteica.

      – Ne jau nu gluži neiejūtīgi, jo jūs taču nevarējāt zināt, ka es vēlēšos, lai jūs būtu precējies, – mis Merivila attrauca, ļoti laipni attaisnodama viņu.

      Olverstoks sardoniski atbildēja: – Tad nu es pieņemu, ka gadījumā, ja es to būtu zinājis, jūs sagaidītu no manis šās kļūdas labošanu.

      Viņa koši pietvīka un satraukti paraudzījās uz lordu.

      – Ak, lūdzu! Neuztveriet to kā apvainojumu, – mis Merivila sacīja. – Man nebija ne mazākā nodoma kļūt nekaunīgai, un es uzdrošinos domāt, ka mēs itin labi varēsim iztikt arī bez jūsu sievas, ja vien visu kārtīgi pārdomāsim.

      – Mēs? – Olverstoks to pateica, tikko slēpdams vīzdegunību, taču viņa lūpas savilkās smīnā it kā pašas no sevis un acis dusmīgi iezalgojās.

      Šīs pazīmes mis Merivila neatstāja nepamanītas. Viņa atviegloti nopūtās un atbruņojoši sacīja: – Paldies Dievam! Es jau baidījos, ka esmu izvedusi jūs no pacietības. Nav iespējams vainot jūs par to, ja jūtaties izprovocēts, jo es jums pierunāju pilnu galvu. Patiesībā es biju domājusi, ka satiekoties būs vieglāk jums paskaidrot visus apstākļus.

      – Kādi tad ir tie apstākļi, kundze?

      Viņa mazliet vilcinājās un klusēja. Šādu pauzi noteica nevis viņas domīgums vai mulsums, bet gan pūliņi izsvērt, kā labāk lordam Olverstokam visu izskaidrot. – Varētu sacīt, ka šie apstākļi cēlās pēc mana tēva nāves. Tas notika pirms gada. Nevarētu apgalvot, ka par šo jautājumu es nekad nebūtu domājusi, jo es par to mēdzu prātot, arī viņam dzīvam esot, bet tobrīd es lietas labā neko nevarēju iesākt.

      – Man nudien ir skumji dzirdēt par jūsu tēva nāvi, – Olverstoks iestarpināja, – taču man ir jāizmanto izdevība, lai jums pavēstītu, ka mēs ar viņu gandrīz nemaz nebijām pazīstami. Un par radniecības saitēm man drīzāk jāteic, ka mēs vienkārši zinājām viens par otra eksistenci. Viņš bija cēlies no manas vecmāmiņas dzimtas un, ja atmiņa neviļ, no tik attāliem radiem, ka grūti pat nosaukt pakāpi.

      – Bet tētis mēdza par jums runāt kā par brālēnu! – mis Merivila iebilda. Olverstoks nekomentēja šo piezīmi, un viņa pēc mirkļa turpināja: – Jā, un es zinu, ka mēs esam kaut kur tikušies, jo jūsu vārdu es ieraudzīju arī lielajā dzimtas kokā, ko mēs glabājam mājās, Bībelē.

      – Tikai divu laulību pēc, – viņš vienaldzīgi piebilda.

      – Es saprotu. Jūs nevēlaties mūs atzīt. Vai ne? Tādā gadījumā nav ne mazākās nozīmes jums izskaidrot, kādā situācijā mēs esam nonākuši. Izlūdzos piedošanu par to, ka sagādāju jums neērtības ar šo apmeklējumu.

      Pēc šiem vārdiem marķīzs, kurš bija ļoti cieši nolēmis šo sarunu beigt pēc iespējas ātrāk, gluži iracionālu iemeslu mudināts, piepeši izvēlējās to turpināt. Varbūt viņš kļuva pieļāvīgāks, jo mis Merivila viņam šķita uzjautrinoša, bet varbūt pievilcīgs likās tas, ka viņa Olverstoka atraidījumu pieņēma bez iebildumiem – un tas viņa pieredzē bija kaut kas pilnīgi jauns, tādējādi radot intrigu. Lai kāds arī būtu iemesls, viņš piepeši iesmējās un, samulsinot mis Merivilu, sacīja: – O, cik skaļi vārdi! Nē, nē, neslieniet uzreiz degunu gaisā, tas jums nemaz nepiestāv. Man nav nekādu iebildumu būt pazīstamam ar jums, es pat negrasos noliegt mūsu radniecību, tomēr es neesmu gatavs jums apsolīt nekādu palīdzību, lai kādas ieceres arī rosītos jūsu prātā. Un, starp citu, ko tieši jūs gribējāt man lūgt?

      Meitene nomierinājās un pateicīgi uzsmaidīja