Frederika. Džordžeta Heiere

naudu iekrāt. Lai arī šis ieguldījums nenestu dividendes.

      – To es zinu un par to nemaz nedomāju.

      – Par ko tad?

      Viņa saņēma kopā klēpī saliktās rokas un, mazliet aizturējusi elpu, sacīja: – Par iekļūšanu Olmaka klubā!

      – Mis Merivila, jūs mērķējat pārmēru augstu. Neviena mana rekomendācija nebūs pietiekama, lai jūs varētu pārkāpt šo svētīto slieksni. Ja vien jūsu paziņu vidū neatradīsies kāda matrona, kam ir iespēja tur iekļūt un kas būtu gatava jūs atbalstīt…

      – Nē, tādu man nav. Ja būtu, man nenāktos vaicāt pēc jūsu palīdzības. Tomēr es negrasos padoties! Kaut kā es tomēr panākšu… Jums atliks vien noskatīties.

      Marķīzs pieklājīgi piecēlās un sacīja: – Es ceru, ka jūs to spēsiet. Ja jūs kaut nedaudz uzskatāt manu padomu par vērā ņemamu, tad atļaušos piebilst, ka jums noteikti būs labāki panākumi, ja dosieties uz kādu no kūrortiem. Piemēram, uz Bātu vai Tanbridžvelsu, kur varēsiet piedalīties sarīkojumos un neapšaubāmi sastapsiet piemērotus cilvēkus.

      Piecēlās arī mis Merivila, taču viņa nepaguva atbildēt, jo uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi. Jau nākamajā mirklī telpā ieskrēja spēcīgas miesasbūves puisis skolas vecumā un iesaucās: – Tas bija vistīrākais izdomājums! Mēs visur izmeklējāmies, un es izvaicāju cilvēkus, bet neviens par to neko nezināja!

      CETURTĀ NODAĻA

      Mis Merivila ne mazākajā mērā nesatraucās par to, ka viņas istabā iebrāzies jauns džentlmenis, kuru viņa iepriekš bija redzējusi pirms trijām stundām; viņa apkaklīte bija saburzīta un netīra, nankina bikses notraipītas ar dubļiem. Jaunā dāma ar labi saklausāmu līdzjūtību balsī sacīja: – Ak, nē! Cik žēl! Tomēr tā nevarētu būt tikai izdoma, Feliks. Tev to teica misters Rašberijs, un viņš taču nebūtu tevi mānījis!

      Tobrīd māsters Felikss Merivils jau bija paguvis veltīt marķīzam paviršu skatienu un neapšaubāmi grasījās māsai pavēstīt vairāk par savu rīta odiseju, taču tas neizdevās, jo ieradās vēl viens, mazliet vecāks jauneklis, kurš bija sekojis viņam pa pēdām un noteikti grasījās atgādināt, kā pieklātos uzvesties. Liels, pinkains suns, par kura izcelsmi nebija īstas skaidrības, skrēja puisim aiz muguras. Kad brālis atvainojās māsai par šādu ielaušanos, kamēr viņa sarunājas ar viesi, suns arī bija nolēmis izrādīt visaugstākā līmeņa pieklājību un apsveicināties ar marķīzu. Dzīvnieka spalvainās astes kūļāšanās norādīja, ka nolūki ir visai draudzīgi; suns neapšaubāmi grasījās lēkt viesim klēpī. Olverstoks diezgan labi zināja, kā apieties ar suņiem, un pasargāja seju no dāsnas apglāstīšanas ar slapju suņa mēli un savu dārgo mēteli no dubļainu ķepu nospiedumiem. Viņš gluži vienkārši satvēra suni aiz priekšķepām un turēja izstieptas rokas attālumā. – Jā, labs suns! – viņš teica: – Man prieks, ka es tev patīku, bet tomēr es negribu, lai tu laizītu manu seju!

      – Zemē, Lufra! – nokomandēja māsters Džesamijs Merivils stingrā balsī. Neizrādīdams nekādas neveiklības pazīmes, gluži tāpat kā viņa māsa, jauneklis piebilda: – Izlūdzos piedošanu, ser! Es nebūtu ņēmis suni līdzi, ja zinātu, ka pie manas māsas ir viesis.

      – Tas nav nekas ļauns. Man suņi patīk, – atbildēja lords, pilnīgi pakļaudams dzīvnieku, jo bija sācis ar pirkstiem kasīt tam muguru vietā, kurai viņš pats nespēja piekļūt. – Kā jūs viņu nosaucāt?

      – Lufra, ser, – Džesamijs atbildēja, un pie viņa matu saknēm parādījās tumšs pietvīkums. – Lai gan es šādu vārdu neesmu devis. Tā bija manas māsas muļķīgā iedoma. Es viņu saucu par Vilku, kad viņš bija pavisam maziņš. Bet viņi uzstāja, un galu galā suns vairs neatsaucās uz savu īsto vārdu. Un tā taču nemaz nav kuce!

      Redzēdama, ka lordam ir nepieciešami paskaidrojumi, Frederika sacīja: – Tas vārds ir ņemts no Valtera Skota poēmas “Ezera jaunava”. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs atceraties to fragmentu, kurā runāts par monarhu un drosmīgo suni Lufru, kas metās briedim pie rīkles.

      – Un dzēra viņa asinis… – ar baudu iestarpināja Felikss.

      – Ak, izbeidz! – dusmīgi ieteicās vecākais brālis. – Tas nemaz nebija briedis, ser. Tikai jauns vērsēns, kuru viņš neuzskatīja par bīstamu. Un, ja runājam par to asiņu dzeršanu… nieki.

      – Nu jā, bet tu taču nevarēsi noliegt, ka Lufs tevi paglāba no sabadīšanas! – atgādināja Frederika. Viņa paraudzījās uz Olverstoku. – Jūs tikai padomājiet! Viņš tik tikko bija izaudzis no kucēna vecuma, bet tomēr metās uz priekšu un pieķērās vērsim pie rīkles, bet Džesamijs tostarp paguva pārrāpties pāri žogam un nokļūt drošībā! Un es esmu dziļi pārliecināta, ka pat smadzeņu kauls nespētu aizvilināt viņu projām no Džesamija. Vai ne, dārgo Luf?

      Laimīgs par šādu cieņas izrādīšanu, uzticamais suns pieglauda ausis, paluncināja asti un, mazliet iesmilkstēdamies un smagi elsodams, apsēdās viņai pie kājām.

      Suņa saimnieks pēc šādiem vārdiem jutās visai neomulīgi un labprāt būtu devies projām kopā ar Lufru un brāli, ja vien Frederika nebūtu viņu aizkavējusi un sacījusi: – Nē, lūdzu, neskrien projām! Es vēlos iepazīstināt tevi ar lordu Olverstoku. Ser, šie ir mani brāļi Džesamijs un Felikss.

      Lords, pieņemdams viņu paklanīšanos, pamanīja, ka tiek novērots. Džesamijs, kuram bija apmēram sešpadsmit gadu, vērtējoši viņu nopētīja, un to darīja arī Felikss, trīs vai četrus gadus jaunāks par savu brāli; viņa skatienā vēl jautās zināms bērnišķīgums. Marķīzs nebija radis pie tā, ka tiek vērtēts, un viņa skatienā uzzibsnīja jautrība.

      Olverstoks nosprieda, ka Felikss ir ļoti līdzīgs savai māsai, tikai viss viņā ir vairāk akcentēts – mati tumšāki nekā Frederikai, deguns vēl izteiktāk līdzinājās ērgļa knābim, mutes un zoda forma liecināja par ietiepību, skatiens likās tikpat ciešs kā vecākajai māsai un brālim, turklāt kautrība piemita vēl mazākā mērā. Tieši viņš pārtrauca klusumu ar vārdiem: – Ser, vai jūs kaut ko zināt par “Noķeriet mani, kas to spēj”?

      – Protams, ka viņš to nezina! Nezaudē taču pieklājību! – brālis viņam aizrādīja. – Izlūdzos jūsu piedošanu, ser! Viņš ir tik vieglprātīgs, gatavs ķert vējdzirnavas.

      – Te ir runa nevis par vējdzirnavām, bet gan par dzelzceļa lokomotīvēm, – iejaucās Olverstoks un paraudzījās uz Feliksu. – Vai man ir taisnība? Par tādu kā tvaika lokomotīvi?

      – Jā, tieši tā! – Felikss kaismīgi apliecināja. – Trevitika izgudrojums. Es nerunāju par “Šņācošo velnu”, kas pārvietojās pa ceļiem; tas sadega.

      – O, tas arī ir visai labs izgudrojums! – iesaucās Džesamijs. – Tvaika dzinēji uz mūsu ceļiem. Ak, tie taču visus zirgus iedzīs pilnīgās šausmās!

      – Nu nezinu gan, uzdrošinos sacīt, ka zirgi visai drīz pie tiem pieradīs. Turklāt es nemaz nerunāju par to. Es biju domājis to, kas skrien pa sliedēm ar ātrumu piecpadsmit jūdžu stundā. Ļoti iespējams, pat vēl vairāk. – Viņš atkal pievērsās Olverstokam. – Es zinu, ka tā ir atvesta uz Londonu, jo misters Rašberijs, mans krusttēvs, man to pateica. Turklāt, samaksājot šiliņu, ar lokomotīvi var doties izbraucienā. Viņš teica, ka tas esot Ņūrodas ziemeļos, netālu no Montagjū nama.

      – Esmu pārliecināts, ka tieši tā arī bija, – sacīja Olverstoks. – Tādu vai citādu iemeslu pēc es ne reizi tur neesmu bijis, bet man atmiņā palicis, ka tas izgudrotājs… kāds bija viņa vārds?

      – Trevitiks! Pirmajai viņa