Frederika. Džordžeta Heiere

Читать онлайн.
Название Frederika
Автор произведения Džordžeta Heiere
Жанр Исторические любовные романы
Серия
Издательство Исторические любовные романы
Год выпуска 2016
isbn 978-9984-35-818-5



Скачать книгу

kāda man pieejama? – Viņa uz mirkli apklusa, it kā piepeši būtu kaut ko iedomājusies. – Vai arī Luīza šajā sezonā grasās izvest meitu sabiedrībā? Nabaga meitene! Tie vasarraibumi, un vēl tik nožēlojams augums! Un jūs varat būt drošs, ka Luīza to izdarīs ar visu iespējamo spožumu, lai gan ir tāda sīkstule, ka apraudās vai katru peniju, kuru nāksies izdot šajā saistībā. Patiesi, – viņa piebilda, klusi iesmējusies, – baumo, ka jūs rīkosiet balli Džeinai par godu.

      – Jā? – pārvaicāja lords. – “Ir tenkas – taure, ko aizdomas un minējumi pūš”… Es esmu aizmirsis, kā tur bija tālāk. Atļaušos jums apliecināt, dārgā Lukrēcij, ka Hlojas vārds noteikti netiks aizmirsts, kad tiks izsūtīti ielūgumi uz balli. Un tagad ļaujiet pavadīt jūs līdz karietei, kur jūsu padevīgā Herieta pacietīgi gaida. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pārmēru raizētos.

      – Apstājieties! – iesaucās misis Dontrija, kurai prātā bija ienākusi vēl kāda doma. – Kā būtu, ja mēs ar Luīzu apvienotu spēkus un sarīkotu vienu balli abām meitenēm par godu? Baidos gan, ka mana dārgā Hloja pilnībā aizēnotu nabaga Džeinu, taču uzdrošinos apgalvot, ka Luīzai tas būtu vienaldzīgi, ja vien viņa varētu kaut mazliet ietaupīt. – Dāma pacēla rokas kā lūgšanā un balsī, kurā jaucās gan asprātība, gan glaimi, piebilda: – Dārgais Vērnon, ja Luīza piekristu šādam plānam, vai jūs atļautu viesības rīkot šeit, jūsu brīnišķīgajā balles zālē?

      – Nē, mana visudārgā Lukrēcij, es to neļautu gan! – atbildēja lords. – Bet nav iemesla gausties. Tas vienalga nebūs iespējams, jo Luīza šādam plānam nekādā ziņā nepiekritīs, varat man ticēt! Jā, es zinu, ka esmu bezdievīgi nelaipns… baidos, ka tikai jūs nenoģībstat! Vai man vajadzētu pasaukt jūsu uzticamo Herietu?

      Tas bija mazliet par daudz pat misis Dontrijai. Uzmetusi lordam dziļa nosodījuma pilnu skatienu, viņa devās projām.

      Marķīza trešā viešņa bija lēdija Dževingtone, kura nebija ieradusies izlūgties Olverstoka laipnību, bet gan nozvērināt viņu nepakļauties lēdijas Bakstedas uzmācībai. Viņas izteiksmes veids bija savaldīgs un majestātisks. Viņa pavēstīja, ka nemaz negaida, lai Olverstoks palīdzētu viņas Annu izvest sabiedrībā, un to pat nemēģina lūgt, bet uztvertu par apzinātu necieņas izrādīšanu lorda piedāvājumu atvēlēt savas telpas mis Bakstedai, kura nav (un šos vārdus lēdija Dževingtone izrunāja ar biedējošu uzsvaru), atšķirībā no savas māsīcas, Olverstoka krustmeita. Un vēl viņa piebilda, ka gadījumā, ja viņš palīdzēšot izvest sabiedrībā Tās Sievietes meitu Hloju, viņa pārtraukšot jebkādas attiecības ar Olverstoku.

      – Dārgā Augusta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt! – noteica lords.

      Šos maigā balsī vēstītos vārdus pavadīja viens no jaukākajiem smaidiem; taču lēdija Dževingtone, nikni pietraukusies kājās, izgāja no istabas, vairs nesacījusi ne vārda.

      – Un tagad, – marķīzs vērsās pie sava sekretāra, – vēl atliek tikai tava protežē, kura pieprasītu, lai sarīkoju viņai balli!

      TREŠĀ NODAĻA

      Ņemot vērā šādu pieredzi, nelikās visai ticami, ka marķīzs, kurš reti izjuta tieksmi iepriecināt kādu citu, izņemot pats sevi, atsauktos uz mis Merivilas aicinājumu. Un misters Trevors nebija gatavs atsvaidzināt sava darba devēja atmiņu. Tomēr lords izlēma iegriezties pie šās dāmas – iespējams, ziņkārības vadīts, vai arī tāpēc, ka viņš kādu dienu attapās Augšvimpolstrītas apkaimē.

      Mājā Olverstoku ielaida padzīvojis virssulainis, kurš pavadīja viņu augšup pa šaurām kāpnēm uz dzīvojamo istabu otrajā stāvā; šā cilvēka soļi liecināja par gadu nastu un savārgumu. Virssulainis arī pieteica Olverstoku.

      Marķīzs nesteidzās pārkāpt slieksni, viņš ātri pārlaida skatienu telpai un pamanīja, ka viņa aizdomas bijušas pamatotas. Nekas neliecināja par turību, drīzāk skaidri pauda nelielas rocības apliecinājumu. Telpas iekārtojumā neredzēja eleganci, tā bija pat mazliet noplukusi. Pieredzes trūkuma dēļ viņš neievēroja pazīmes, kas ne tik veiksmīgam cilvēkam būtu pavēstījušas par to, ka šis nams piederēja pie tiem daudzajiem, kas tiek izīrēti uz sezonu un apmēbelēti pēc iespējas lētāk.

      Telpā atradās tikai viena sieviete, kura sēdēja pie neliela rakstāmgalda loga labajā pusē un rakstīja. Viņa spēji pagriezās. Skatienā bija redzams gan pārsteigums, gan tas, ka viņa ātri novērtēja Olverstoku. Viņš pamanīja, ka sieviete ir vēl diezgan jauna, viņai varēja būt divdesmit trīs vai divdesmit četri gadi, bija glītas auguma aprises un sejā īpaši izcēlās lielās, pelēkās acis. Viņai bija stingras mutes līnijas un zods, deguns – neliels, bet visnotaļ izteikts. Mati bija gaiši brūni un saveidoti valdnieces Dīdo stilā, un viņas kleita zem svītrotā spensera bija šūta no smalka batista. Tai bija augsta apkaklīte, kas cieši piekļāvās kaklam un bija rotāta ar dubultu volānu kārtām. Olverstokam nebija sveši sieviešu drānu jaukumi, un viņš jau ar vienu skatienu noteica, ka tērps gan ir samērā moderns, tomēr ne uzkrītošs vai īpaši dārgs. Neatrastos neviens, kurš šo ietērpu novērtētu kā ideālu, taču, no otras puses, neviens arī neņemtos nonievāt šo dāmu un nosaukt par nevīžu. Viņa savu vienkāršo ģērbu valkāja ar pašapziņu, turklāt izskatījās ļoti rūpīgi saposusies.

      Sieviete bija arī ļoti savaldīga, un šis apstāklis lika Olverstokam nodomāt, ka varbūt viņa ir vecāka, nekā viņš sākumā nospriedis. Tā kā nebija pieņemts, ka jaunas un neprecētas lēdijas pieņemtu savās telpās vīrieškārtas viesus, dāmai vajadzētu nosarkt, kad ienāca viņai nepazīstams džentlmenis, taču viņa izskatījās pilnīgi nesatricināma un ļoti mierīgi izturēja arī viesa ciešo un auksti vērtējošo skatienu. Viņa nepietvīka un nenolaida plakstus, tādējādi neizrādīdama ne mazākās jaunas meitenes mulsuma pazīmes, toties domīgi nopētīja Olverstoku (to viņš secināja ar zināmu uzjatrinājumu), turklāt ļoti kritiski.

      Viņš savā ierastajā nesteidzīgi cēlajā manierē pagāja uz priekšu. – Vai man ir tas gods vērsties pie mis Merivilas? – lords vaicāja.

      – Jā, es esmu mis Merivila. Esiet sveicināts! Ak, piedodiet! Šī vizīte man ir visai negaidīta.

      – Tad izlūdzos piedošanu! Man bija radies iespaids, ka jūs alkstat mana apciemojuma.

      – Jā, gan, tomēr es jau biju zaudējusi cerības, ka jūs atsauksieties manam aicinājumam. Un tas mani nepavisam nepārsteigtu, jo man likās, ka uzskatīsiet to par uzbāzību un apgrūtinājumu.

      – Nepavisam ne! – viņš nočukstēja savā visapātiskākajā balsī.

      – Nu, diemžēl izskatās, ka tieši tā arī bijis. Es visu mūžu esmu dzīvojusi Herefordšīrā un joprojām neesmu īsti iepazinusi londoniešu paradumus. – Acīm draiski iemirdzoties, viņa, kā lielu noslēpumu izpauzdama, piebilda: – Jums noteikti nav ne mazākā priekšstata par to, cik grūti nākas pielāgoties, ja daudzus gadus esi bijusi… varētu sacīt… noteicēja itin visā!

      – Ak, nē! Gluži pretēji, – lords nekavējoties atbildēja. – Man ir visskaidrākais priekšstats par to.

      Meitene iesmējās. – Nudien, tā ir? Tad jau varbūt nebūs tik sarežģīti jums izskaidrot, kālab es… kālab es uzdrošinājos lūgt no jums šo pakalpojumu mani apmeklēt.

      – Cik apbrīnojama frāze! – viņš sacīja. – Vai jūs to bijāt jau iepriekš iemācījusies no galvas? Manuprāt, jūsu uzaicinājums vairāk līdzinājās pieprasījumam, nevis lūgumam.

      – Mans Dievs! – izsaucās mis Merivila. – Un es tik ļoti nopūlējos, lai neizskatītos pēc valdonīgas sievietes.

      – Vai