Frederika. Džordžeta Heiere

laimīga sagadīšanās, neko neteiksi! – lords secināja, saglabājot īpaši nopietnu sejas izteiksmi.

      – Jā, vai ne? Lai gan tēvs lielā mērā izārstējās, tomēr ne smadzenes, ne locekļi vairs viņam neklausīja tik labi kā senāk. Es nevēlējos sacīt, ka viņš bija zaudējis saprātu, nē, viņš tikai kļuva ļoti izklaidīgs un… pavisam citāds! Viņš nebija ne mežonīgs, ne kūtrs, ne arī nelaimīgs. Nē, nudien, pirms tam man viņš nepatika ne pustik labi! Viņš nodeva manā pārziņā īpašuma pārvaldīšanu un visus savus darījumus, ko es uzņēmos ar prieku, un ar lielu advokāta mistera Solkoma palīdzību man izdevās paglābt mūsu īpašumu no sabrukuma. Tas notika pirms pieciem gadiem. Manuprāt, Harijs noturēs saimniecību kaut dažus gadus, tad atradīsies visai komfortablā situācijā, turklāt varēs pat nodrošināt Džesamiju un Feliksu, un to viņš ir apņēmies darīt, jo uzskata par netaisnību to, ka viss vēlāk pāries viņa īpašumā. Saprotiet, tētis nebija atstājis testamentu.

      – Augstais Dievs! Kas pienāksies jums un jūsu māsai?

      – O, mēs esam ideāli nodrošinātas! – mis Merivila paskaidroja Olverstokam. – Mammas īpašums tika sadalīts meitām, un mēs katra saņēmām piecus tūkstošus mārciņu. Pieļauju, ka jums šī summa nešķiet pārmēru liela, tomēr mums tā dod zināmu neatkarību, turklāt tas nozīmē arī to, ka Harita nebūs līgava bez pūra.

      – Tātad viņa ir saderināta?

      – Nē, pagaidām vēl ne. Tieši tālab, kad mūsu tēvs pirms gada nomira, es apņēmos aizvest māsu uz Londonu. Jūs taču saprotat, ka atstāt viņu Greinārdā nozīmētu aprakt viņu dzīvu! Mūsu māju tuvumā nav pat neviena kūrorta; kā gan Harita varētu nodibināt jelkādas pieņemamas pazīšanās? Viņa… viņa būtu vienkārši zudusi, lord Olverstok! Kad jūs viņu ieraudzīsiet, jūs sapratīsiet, kālab es uzskatīju par savu pienākumu māsu atvest uz Londonu. Viņa ir vispiemīlīgākā meitene! Un viņai ir tik gaišs raksturs! Viņa nemēdz būt untumaina vai dusmoties bez iemesla. Un viņa ir patiešām pelnījusi pašu izcilāko laulību.

      – Mans sekretārs arī ziņoja, ka viņa esot īsts dārgakmens, – lords neizteiksmīgi pavēstīja. – Tomēr izcilas laulības galvenokārt nosaka izcils pūrs.

      – Taču ne vienmēr! – Frederika spēji iebilda. – Atcerieties māsas Ganingas! Viena no viņām izgāja par sievu pat pie diviem hercogiem. Un es labi zinu, ka viņa nebija nekāda bagātā mantiniece, jo tētis man stāstīja par viņām un apgalvoja, ka Harita viņas pārspētu, pat īpaši nepūlēdamās. Ar to es nevēlējos sacīt, ka alkstu, lai Harita apprecētos ar hercogu… vai vispār ar kādu augstmani… protams, ja kāds viņu bildinātu… Taču es nudien sagaidu, ka viņa varētu atrast ļoti labu partiju un apprecēties, ja vien man izdotos viņu pienācīgi ievest sabiedrībā. Par to es esmu ļoti daudz domājusi, bet diemžēl nesaprotu, kā to labāk izdarīt. Un piepeši, kad es jau jutos gluži vai iestrēgusi bezizejā, misters Solkoms ieradās pie manis un jautāja, vai es būtu gatava apsvērt iespēju uz gadu noīrēt jau mēbelētu ēku. Viņu bija uzrunājis kāds nesen pensionējies kungs, kurš vēlējās iegādāties īpašumu Herefordšīrā, bet pagaidām vēl nebija atradis neko sev pa prātam; lai labāk pakalpotu šim kungam un ik reizi, kad parādītos kāds apskates vērts īpašums, viņam nenāktos braukt visu tālo ceļu no Londonas, kas allaž izrādās visai neparocīgi, viņš bija iedomājies, ka varētu izīrēt mitekli laukos. Jūs varat iedomāties, cik labprāt es devu viņam pajumti!

      – Jā, gan. To es patiesi varu iztēloties. Gluži tāpat kā to, ka jūsu brālim šajā jautājumā nekas nebija sakāms!

      – Tobrīd viņš vēl nebija pilngadīgs, bet, pats par sevi saprotams, bez viņa piekrišanas es neko neizlēmu. Iesākumā viņam tāds risinājums nepatika, man liekas, bija aizskarts viņa lepnums. Patiesības labad jāteic, ka arī man pašai tas nemaz nešķita tik brīnišķīgs darījums, bet kas gan varētu būt vēl muļķīgāks par turēšanos pie sava lepnuma, ja nākas dzīvot no rokas mutē? Joprojām, tikai pateicoties visstingrākajai taupībai, mēs varam izvairīties no iekrišanas parādos. Kamēr misters Ports nebija uzsācis pārrunas par mājas iegādi, man pilnībā nebija iespējams uzņemties šo izaicinājumu un doties uz Londonu. Man nebija vēlēšanās palikt atkarīgai no nabaga Harija. – Viņa nopietni paraudzījās uz lordu. – Tā nedrīkstētu būt, jūs taču saprotat. Viņam es to nesacīju, jo viņš vēl ir ļoti jauns un uzskata, ka mums visiem nekas nevarētu būt vēl dabiskāks kā palikšana Greinārdā. Taču tas nebūtu liels pārsteigums, ja pēc gadiem diviem viņš vēlētos apņemt sievu. Jau tikai doma par to, cik ļoti jaunajai sievai varētu nepatikt Harija māsas, kuras gluži vai iesakņojušās Greinārdā… Mums visiem tā būtu ārkārtīgi neērta situācija.

      – Svēta patiesība! – marķīzs piekrita. – Ja vispār kāda sieviete šādos apstākļos vēlētos iziet par sievu pie viņa, un par to es ļoti šaubos.

      Mis Merivilas nopietnība pagaisa, un viņa atkal iesmējās. – Viņa baidītos, ka vadības groži vienmēr būtu manās rokās, vai ne? Un acīmredzot tā arī būtu, jo es tur visu esmu pārraudzījusi jau tik ilgi… Senus ieradumus ir grūti mainīt. Nē. Haritai pats piemērotākais risinājums būtu laba laulība. Un zēniem, mūsu mātesmāsai un arī man pašai vajadzētu domāt par to, kā iekārtoties, tiklīdz Harijs būs saderinājies. To es esmu izlēmusi jau sen. Tomēr visspiedīgākā vajadzība pašlaik ir Haritas dzīves nokārtošana. Man šķiet ļoti netaisni, ja kādai tik daiļai būtnei jānīkst vecmeitās. Un tieši tas taču ar viņu notiktu, ja vien viņa neapprecētos ar kādu no tiem biedējoši trulajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu apvidū un jau bija sākuši mest kārus skatienus uz viņu; vai pat vēl ļaunāk… kāds pilnīgi nepiemērots radījums, kurš vispār nav nekā vērts. Tādi apsvērumi lika man uzskatīt mistera Porta piedāvājumu par laimīgu likteņa pavērsienu. Jūs tikai padomājiet, ser! Viņš īrē tikai māju, bet piemājas saimniecība, ko es neuzdrošinājos viņam piedāvāt, un pārējā īpašuma daļa, kas jau atkal pamazām sāk jukt un brukt, paliek Harija ziņā, jo, pats par sevi saprotams, misteram Portam nav ne mazākās intereses sevi apgrūtināt ar tās pārvaldīšanu. Svarīgi ir tas, ka misters Ports bija ieinteresēts paturēt kalpotājus, izņemot virssulaini un saimniecības vadītāju. Tas bija vēl viens laimīgs likteņa pavērsiens, jo misis Hērlija un dārgais, vecais Badls nekad nepiekristu palikt Greinārdā, ja saimnieki nebūtu Merivili. Tā nu mums bija iespējams paņemt viņus uz Londonu. Lai arī viņi nicina galvaspilsētu, nemitējas man sacīt, ka šī ir viena briesmīga māja ar biedējoši noplukušām mēbelēm, un žēlojas, ka šejienes kalpotāji ir īsti dīkdieņi, viņu klātbūtne man sniedz lielu mierinājumu. Man ir jāteic, – Frederika atklāti piebilda, – šī nudien ir briesmīga māja un, kā esmu atklājusi, neatrodas pilsētas modernajā daļā. Tā kā nekad agrāk nebiju Londonā uzturējusies, es palūdzu krustmāti Skrebsteri sameklēt mums jau mēbelētu māju. Un tā bija kļūda. Viņa pati dzīvo Hārlijstrītā, un es sapratu, ka šajā rajonā galvenokārt apmetušies tie, kas nodarbojas ar tirdzniecību. Lai kā arī būtu, man ir stāstīts, ka visnesamērīgākās īres maksas tiek pieprasītas par namiem Meifērā, turklāt ir jāmaksā par iebraukšanu. Tā nu es nežēlojos. Un tomēr mana lielākā kļūda bija gluži cita. Es diemžēl noticēju, ka mūsu krustmāte ir gana ietekmīga un ka viņai būs arī vēlēšanās mūs ievest augstākajā sabiedrībā! – Frederika pasmaidīja. – Mana mēle gan šaudās kā adata, vai ne? Īsumā stāsts ir šāds. Tā kā Skrebsteriem nav bērnu, viņi nekad nebija pat mēģinājuši dzīvot moderni; un nabaga krustmāte Amēlija izrādījās gluži pārbiedēta, kad es viņu informēju par savu lēmumu ierasties Londonā, lai te pavadītu sezonu. Lūk, ser, tieši tālab es biju spiesta vērsties pie jums.

      Lords bija domīgi bungojis ar pirkstu galiem pa šņaucamās tabakdozes