Frederika. Džordžeta Heiere

vai jūs no tiesas sakāt, ka vēlaties iziet sabiedrībā tieši manā aizgādībā? Jums taču nepieciešama kāda matrona, kas jūs pavadītu, nevis vecpuisis!

      – Es zinu, – viņa attrauca. – Tieši tālab jau es jutos vīlusies, kad uzzināju par jūsu vecpuisību. Taču es jau esmu izprātojusi, kā mēs varētu pārvarēt šo šķērsli! Vai jums būtu iebildumi, ja mēs izliktos, ka mūsu tēvs ir atstājis trīs jaunākos bērnus jūsu aizbildniecībā? Harijs jau ir pietiekami pieaudzis, un man ir divdesmit četri gadi.

      – Man vajadzētu… nekādā gadījumā!

      – Bet kālab tad ne? – viņa neatkāpās. – Jums mūsu labā nebūs jādara nekas vairāk, kā vien jāpalīdz debitēt Haritai un varbūt arī man. Pats par sevi saprotams, es pat nemēģinātu iztēloties jūs interesējamies par vēl kaut ko, kas būtu saistīts ar mums. Patiesību sakot, es nemaz tik ļoti nepriecātos par jūsu uzmanības apliecinājumiem, – meitene atklāti piebilda.

      – Nē, jūs to nespējat aptvert! Izskatās, ka jūs nesaprotat, kundze, ka mana palīdzība jums nebūs ieejas biļete augstākajā sabiedrībā.

      – Kāpēc? – viņa noprasīja. – Es biju domājusi, ka marķīzu pieņem it visur.

      – Tas, mis Merivila, ir ļoti atkarīgs no marķīza!

      – O! – viņa noteica, pūlēdamās aptvert tikko dzirdēto. – Tētis sacīja, ka jūs esat “neglābjams cīņu gailis”… Vai tas būtu jāsaprot tādējādi, ka jūs tiekat uzskatīts par nepiedienīgu personu?

      – Tāls no ideāla, – lords nekavējoties apstiprināja.

      Viņa sāka smieties. – Kāda krāpšana! Es nespēju tam noticēt. Pat mans nabaga tētis netika uzskatīts par tik sliktu!

      – Pat nabaga tētis… – Olverstoks atkārtoja, tad paņēma savu monokli un pielika pie acs, sākdams cieši pētīt mis Merivilu kā cilvēks, kurš tikko pamanījis kādu retu eksemplāru.

      Nelikdamās ne zinis par šādu rūpīgu aplūkošanu, viņa sacīja: – Nē, patiesi, man šķiet, ka pirms iepazīšanās ar manu mammu viņš bija satriecoši nevaldāms… un ir jāatzīst, ka viņu abu aizbēgšana nebūt netika uzskatīta par atbilstīgu soli. Man allaž ir licies visai savādi, ka mamma tam piekrita, jo viņa bija ļoti cienījama, jūs saprotat, viņa bija ļoti, ļoti laba… Un tomēr es ticu, ka cilvēki, kas ir kaislīgas mīlas varā, nepārtraukti mēdz darīt visdīvainākās lietas, un reizēm es iedomājos, ka mamma noteikti ļāvās pierunāties. Nevaru sacīt, ka es viņu pazinu pārāk labi, jo viņa nomira drīz pēc Feliksa piedzimšanas, bet Harita ir īsta mātes kopija un ir viegli pierunājama. Un, tas nav noliedzams, vecāki tolaik bija tik ļoti jauni! Jūs tikai padomājiet! Tētis sasniedza pilngadību tikai nedēļu pirms manas piedzimšanas! Es pat nespēju iztēloties, kā viņam izdevās uzturēt ģimeni, ja reiz viņa paša tēvs bija padzinis viņu no ģimenes un atstājis bez graša kabatā. Un man nav pamata domāt, ka viņam bija arī kāda ienesīga nodarbošanās. Pēc laulībām ar manu mammu tētis aizmirsa par visām savām pārgalvībām; var saprast, kāpēc mani vecvecāki bija uz viņiem ļoti sadusmojušies un jutās apkaunoti, tomēr uzskatu par ļaunu netaisnību to, ka viņi manu mammu neuzņēma ģimenē.

      Marķīzs izvēlējās taktiski paklusēt. Olverstoka atmiņas par nelaiķi misteru Merivilu, kuru viņš bija sastapis pirms nedaudziem gadiem, bija grūti sasaistāmas ar cilvēku, kurš krasi mainījis savu iedabu.

      – Un, pēc manām domām, – turpināja mis Merivila, – viņiem par šādu nelaipnību tika pienācīgi atdarīts, kad abus manus vecvecākus un manu tēvoci Džeimsu, kurš bija mantinieks, aiznesa tīfs. Citu pēc cita, dažu dienu laikā. Tā mans tētis tika pie īpašuma. Un tieši laikā, lai Harijs piedzimtu Greinārdā! Un pēc viņa, protams, bija Harita, Džesamijs un Felikss… – Mis Merivila apklusa, jo pamanīja, ka marķīzs samirkšķina plakstus. Viņa pasmaidīja. – Zinu, ko jūs domājat! Un jums ir pilnīga taisnība. Mums visiem, izņemot Hariju, ir gaužām jocīgi vārdi! Atļaušos jums apliecināt, ka mums tie ir kā milzu pārbaudījums. Kad piedzimu es, nekas nekavēja manu mammu dot man vārdu Frederika. Tētim par godu, jūs jau saprotat. Tad nāca Harijs, par godu mammai pašai, jo viņu sauca par Harietu. Un manai māsai vārdu izraudzījās tētis, jo viņš sacīja, ka pievilcīgāku bērnu mūžam nav redzējis. Džesamijs tika nosaukts tādā vārdā par godu savam krusttēvam; un vārds “Felikss” bija mammas ierosinājums, jo mēs bijām tik laimīga ģimene!

      Un tā tas nudien arī bija… līdz mammas aiziešanai mūžībā. – Viņa atkal apklusa, bet gandrīz tūdaļ pat saņēmās, mazliet pašūpoja galvu, it kā vēlēdamās aizgainīt sliktās atmiņas, un gaišākā tonī piebilda: – Tāpēc mums jāizmanto labākais, ko mums sniedz mūsu absurdie vārdi. Mēs ar Džesamiju nozvērējāmies, ka nekad nesauksim viens otru par Džesiju un Frediju, kā arī nepieļausim, lai to dara kāds cits.

      – Vai pārējie paklausa?

      – Jā… gandrīz vienmēr. Man ir jāatzīst, ka Felikss reizumis pasaka “Džesijs”, bet tikai tad, ja Džesamijs viņu ir īpaši nokaitinājis. Un privātās sarunās Harijs mani reizumis sauc par Frediju, taču ne jau tālab, lai sāpinātu. Viņš nekad nesauc Džesamiju par Džesiju, lai cik provocējoši arī brālis izturētos, jo Harijs ir četrus gadus vecāks, turklāt arī ģimenes galva. Viņš uzskatītu, ka ir pārāk nekrietni izaicināt Džesamiju uz strīdu, ja spēj viņu pieveikt vienā mirklī. Bet Džesamijam drosmes gan netrūkst. Harijs apgalvo… Ak, mans Dievs! Es tikai runāju un runāju, turklāt nepasaku neko, kas būtu saistīts ar jūsu vizītes mērķi. Tātad, par ko es sāku stāstīt?

      – Manuprāt, jūs bijāt sākusi runāt par laiku, kad nomira jūsu māte.

      – Jā, nudien. Lūk, tas mūs ietekmēja visai ļauni. Man ir pamats domāt… nē, patiesībā es to zinu… mans tētis bija tik ļoti satriekts, ka radās nopietnas aizdomas par viņa spēju saglabāt veselo saprātu. Es biju pārāk jauna, lai to aptvertu, taču saprotu, ka viņš ilgu laiku bija sasirdzis… vai arī man tā šķiet. Atlabis viņš vairs nebija tāds kā iepriekš. Jāteic, viņš bija kļuvis par tādu kā svešinieku un tikpat kā neuzturējās mājās. Tētis nespēja tur atrasties, ja blakus nebija mammas. Pat ja mums tas tolaik nemaz īpaši nepatiktu, es šad un tad iedomājos, ka viņam vajadzēja apprecēties vēlreiz, tas nāktu viņam par labu. Es apzinos, ka man nav piedienīgi tā runāt, taču viņš bija visai nepastāvīgs, jūs jau saprotat.

      – Jā, – attrauca Olverstoks. – Es saprotu. Vai viņš patiešām jūs atstāja pašus savā ziņā? Tam ir visai grūti noticēt.

      – Nē, nē, protams, tā viņš nerīkojās. Manas mammas neprecētā māsa Serafīna pārcēlās dzīvot pie mums un kopš mammas nāves ir bijusi ar mums kopā.

      – Viņa joprojām ir pie jums?

      – Jā. Mīļais Dievs, kā gan mēs bez viņas atbalsta būtu varējušas atbraukt uz Londonu!

      – Jums nāksies mani atvainot. Tā kā es neredzēju un… līdz šim brīdim neko arī nebiju dzirdējis par jūsu mātesmāsu, tad man radās priekšstats, ka esat nolēmušas iztikt bez pavadones.

      – Es neesmu tik neapdomīga! Kālab gan jūs apgalvojat… Ak! Jūs uzskatāt, ka nav piedienīgi, ja es pieņemu jūs, klāt neesot manai pavadonei! Mana krustmāte Skrebstere brīdināja, ka tā tas varētu būt, bet ziniet, es jau neesmu tik viegli ietekmējama meitene. Lai gan mēs esam jau diezgan pieraduši pie Serafīnas, man būtu grūti noticēt, ka jums viņa varētu patikt. Pirmām kārtām, viņa ir gluži kurla, otrkārt, viņa ir mazliet ekscentriska. Ja viņa ienāk, lūdzu, tikai neiesaistieties ķildā ar viņu!

      – Es jums varu pilnīgi droši apsolīt, ka to nekādā ziņā nedarīšu! – Olverstoks