Frederika. Džordžeta Heiere

bija dzirdējis par Olverstoku, nevedināja viņu uz domām par to, ka norīkojums darbā pie šā cilvēka nozīmēs miesas šaustīšanu. Tā kā Čārlzs bija ne vien saprātīgs cilvēks, bet arī sirsnīgi mīlošs dēls un zināja, cik grūti garīdzniekam ar vidēju rocību nodrošināt savu sesto dēlu, viņš paturēja bažas pie sevis un centās pārliecināt tēvu, ka nepievils viņa cerības, ka gremdēsies pārdomās un gūs tajās mierinājumu, turklāt, Olverstoka namā strādājot, viņam būs daudz vieglāk atrast savu laimīgo iespēju, nekā deldējot zoles mācītājmājā.

      Čārlzu interesēja politika, bet laimīgā iespēja pagaidām vēl viņa ceļā nebija nostājusies. Marķīzs neatbalstīja viņa godkāri un ļoti reti parādījās Lordu palātā, tomēr Čārlzam bija ļauts uzrakstīt dažu īsu runu tekstus, kad darba devējs to uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu, un šad tad drīkstēja paust pats savu politisko pārliecību.

      Līdz šim Čārlzs nebija spējis saskatīt iemeslus, kālab vajadzētu just nepatiku pret Olverstoku. Lai arī nebija ne mazākā iemesla domāt, ka saimnieku interesē viņa bažas, Čārlzs tomēr uzskatīja viņu par vēlīgu un draudzīgu cilvēku, kurš uz pārējiem nenolūkojas tik vīzdegunīgi, it kā pats atrastos viņiem nesasniedzamos augstumos. Salīdzinot savu pieredzi un kāda sava koledžas drauga pieredzi, kurš strādāja līdzīgā amatā un kura darba devējs pret viņu izturējās kā pret melno vergu un sulaini vienā personā, Čārlzs sevi uzskatīja par veiksminieku.

      Olverstoks gan spēja asi aizvainot cilvēku, kas neaicināts ielauzās viņa teritorijā, taču, ja sekretārs pieļāva kādu kļūmi darbā, Olverstoks pie viņa vērsās nevainojamā manierē un nekad nepauda ne mazāko mājienu par sava sociālā statusa pārākumu. Čārlza draugam nācās uzklausīt asas pavēles; Čārlzs uzklausīja civilizētus lūgumus, kurus gandrīz vienmēr pavadīja lorda pievilcīgais smaids. Lai kā Čārlzs arī censtos, viņam nebija pa spēkam atvairīt Olverstoka šarmu, kā arī apvaldīt apbrīnu par sava daba devēja jātnieka prasmēm un viņa izveicību daudzās sportiskās aktivitātēs.

      – Vērojot tavu vilcināšanos, – ierunājās marķīzs, un viņa skatienā iedzirkstījās tikko manāms uzjautrinājums, – un tavu savādo izturēšanos, pieņemu, ka tu uzskati par savu uzdevumu atgādināt man vēl kaut ko, par vēl kādu pienākumu. Uzklausi manu padomu! Nedari to! Es to uzskatīšu par lielu nelaipnību no tavas puses, turklāt ļoti iespējams, ka es aizraušos.

      Smaids izkliedēja nopietnību mistera Trevora sejā.

      – Jūs tā nekad nedarāt, – viņš sacīja. – Un tas nav pienākums… vismaz es nedomāju, ka tas tāds būtu. Man vienkārši likās, ka jūs vēlētos par to zināt.

      – Vai patiesi? Mana pieredze liecina, ka šiem vārdiem allaž seko paziņojums par kaut ko tādu, ko es daudz labprātāk nemaz nezinātu.

      – Jā, – misters Trevors vaļsirdīgi piekrita, – tomēr es vēlētos, lai jūs izlasītu šo vēstuli. Patiesību sakot, es apsolīju mis Merivilai, ka jūs to izdarīsiet.

      – Un kas, – lords vēlējās zināt, – ir šī mis Merivila?

      – Viņa sacīja, ka jūs to zināšot, ser.

      – Nudien, Čārlz, tev jau nu vajadzēja zināt, ka es nemēdzu paturēt prātā visu savu… – Viņš apklusa un sarauca pieri. – Merivila, – viņš domīgi atkārtoja.

      – Ser, viņa noteikti ir kāda no jūsu paziņu loka.

      – No ļoti tālu paziņu! Un ko, sasodīts, viņa no manis gribēja? – Misters Trevors sniedza lordam aizzīmogotu aploksni. Viņš to paņēma, bet strikti sacīja: – Tu būtu pelnījis, lai es šo vēstuli iemestu ugunī un tev nāktos paskaidrot, kā gan tas bijis iespējams, ka tu galu galā nemaz neredzēji mani to lasām! – Lords salauza zīmogu un atvēra vēstuli. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš iepazītos ar tās saturu. Ticis līdz vēstules beigām, viņš pievērsa misteram Trevoram sāpju pilnu skatienu. – Vai tu, Čārlz, būtu mazliet sasirdzis? Varbūt tev kļuva slikti pēc tam, kad mēs vakar atvadījāmies, un tagad tu nespēj skaidri domāt?

      – Nē! Protams, nē, kungs! – Misteru Trevoru šāds jautājums bija satriecis.

      – Labi, bet kāpēc tad piepeši tavs prāts ir apmiglojies?

      – Tā nav! Es gribēju sacīt…

      – Tā ir jābūt. Mūsu sadarbība ir ilgusi trīs gadus, un visā šajā laikā tu allaž prati atrast piemērotas atrunas, kā apvaldīt manus uzmācīgos radiniekus. Bet iedrošināt tās piedauzīgās izspiedējas…

      – Esmu pārliecināts, ka viņas nemaz tā neuzskata. Es iedomājos, ka varbūt viņas nav īpaši bagātas, bet…

      – Piedauzīgās izspiedējas, – lords strikti atkārtoja. – Ja mana māsa uzskata, ka dzīvošana Grosvenorpleisā nozīmē atrašanos tālā pasaules malā, ko gan var domāt par cilvēkiem, kam pieder īpašumi Augšvimpolstrītā? Un ja… – Viņš atkal paraudzījās uz vēstuli. – …ja šī F. Merivila ir meita tādam manas ģimenes loceklim, ar kuru man ir bijusi vismazākā saskare, tev vajadzētu paļauties uz to, ka viņai nav ne plika graša pie dvēseles, un es nebūšu tik pakalpīgs, lai šo situāciju labotu.

      – Nē, nē! – misters Trevors sacīja. – Man gribas cerēt, ka es šādu personu neiedrošinātu.

      – Man tāpat, – piekrita lords un mazliet iepleta acis, ziņkārīgi paraudzīdamies uz misteru Trevoru. – Tavi draugi, Čārlz?

      – Nekad agrāk nebiju viņas redzējis, ser, – viņš stīvi atbildēja. – Laikam man vajadzētu apliecināt jūsu gaišībai, ka mēģinājumu iepazīstināt kādu no saviem draugiem ar jums es uzskatītu par rupju un nepiedienīgu rīcību.

      – Šajā ziņā gan nevajadzētu būt tik ļoti jūtīgam! Es nudien nebiju nodomājis tevi apvainot, – Olverstoks labvēlīgi noteica.

      – Nē, ser! Protams, ka ne. – Misters Trevors redzami nomierinājās. – Es izlūdzos jūsu piedošanu! Lieta tāda, ka… Būs labāk, ja es jums paskaidrošu, kā tieši sastapos ar mis Merivilu.

      – Dari tā! – Olverstoks aicināja.

      – To vēstuli viņa atnesa pati, – Čārlzs stāstīja. – Kariete piebrauca brīdī, kad es tieši grasījos ieiet ēkā. Šai dienai jūs man bijāt uzdevis diezgan maz darba, un es nospriedu, ka neiebildīsiet, ja es aiziešu un iegādāšos sev dažus jaunus kaklautus.

      – Kurš gan tevi pamudināja iedomāties par kaut ko tādu?

      – Jūs, ser. – Nosvērtais sekretārs atkal pasmaidīja. – Īsumā stāsts ir šāds. Mis Merivila izkāpa no karietes, un viņai rokā bija vēstule, bet es tajā brīdī devos augšup pa kāpnēm. Un…

      – Ahā! – iesaucās Olverstoks. – Nebija sulaiņa! Tad jau laikam šī kariete nepiederēja viņai.

      – To es nezinu, ser. Es tikai pavaicāju viņai, kā varu pakalpot, pastāstīju, ka esmu jūsu sekretārs… mēs sākām sarunāties. Es pateicu viņai, ka nodošu jums viņas vēstuli un… nu jā, un…

      – Un sacīji, ka parūpēsies, lai es to izlasītu, – Olverstoks izpalīdzīgi piebilda. – Apraksti, kāda izskatījās šī apburošā būtne, Čārlz!

      – Mis Merivila? – pārvaicāja sekretārs, un bija skaidri manāms, ka viņš īsti nezina, ko sacīt. – Man jāteic, ser, ka es tā kārtīgi viņu nemaz neapskatīju. Viņa bija ļoti pieklājīga un nemākslota, un… nepavisam ne no tām, ko jūs nosaucāt par piedauzīgām izspiedējām. Es vēlējos sacīt, ka… – Viņš apklusa un