Frederika. Džordžeta Heiere

savā, gan savu atvašu labā. Diemžēl misis Dontrijas atraitnes daļa (vismaz tā ar zinātāju pārliecību vēstīja lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda) nebija pietiekami liela, lai atļautos dzīvot bez saprātīgas rēķināšanas un ekonomijas – tā, kā viņa, pēc pašas vārdiem, bija radusi. Ņemot vērā to, ka šī sieviete allaž jutās pārmēru vārga, lai mēģinātu apgūt šādas gudrības, viņa vienmēr dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Jau gadiem ilgi misis Dontrija iztika no Olverstoka piešķirtās pensijas; lai gan viņa no sirds gribētu nejusties atkarīga no lorda žēlsirdības un dāsnuma, tomēr no tā nekādi nevarēja izvairīties, jo viņas pievilcīgais dēls bija Olverstoka mantinieks un tādējādi lorda pienākums bija parūpēties arī par viņas divām meitām.

      Misis Dontrijas vecākā meita mis Hloja Dontrija bija gandrīz septiņpadsmit gadus veca, pēc dažām nedēļām bija gaidāma viņas dzimšanas diena, un doma par meitenes ievešanu sabiedrībā misis Dontrijas prātu nenomāca, jo viņa no dažādiem, gan ne visai uzticamiem avotiem bija dzirdējusi, ka Olverstoks rīkošot pasakainu balli par godu mis Džeinai Bakstedai. Lai cik vārga arī justos, misis Dontrija varēja kļūt par īstu lauveni, kad runa bija par viņas bērnu interesēm. (Tā vismaz viņa pati bija paziņojusi.) Šādi maskējusies, viņa ieradās pie Olverstoka un bruņojās ar savu visiedarbīgāko ieroci – ožamās sāls pudelīti.

      Viņa neko nepieprasīja, jo tas neatbilda viņas izturēšanās manierei. Kad lords ienāca salonā, viņa devās Olverstokam pretī, plīvojot šallēm un kleitas audumam; viņa pastiepa uz lorda pusi savas trauslās rokas, kas bija ieģērbtas smalkas kazādas cimdos lavandas krāsā.

      – Dārgais Olverstok! – sieviete sacīja un pacēla milzīgās, iekritušās acis pret viņu. – Mans dāsnais labdari!

      Kā lai jums pateicos?

      Izlikdamies neredzam misis Dontrijas kreiso roku, lords paspieda viņas labo roku un vaicāja: – Par ko jūs vēlaties man pateikties?

      – Ak, tas ir jums tik raksturīgi, – viņa klusi ierunājās. – Bet es nespēju aizmirst jūsu dāsnumu, ja arī jums pašam tas būtu pagaisis no prāta. Tāds kauns un negods, ka man ar nabaga Herietu un meitenēm vajadzēja doties ārā no mājām tik saltā laikā, taču man likās, ka tas ir mazākais, ko varu darīt. Jūs esat pārāk labs.

      – Oho, tas nu reiz ir kaut kas jauns! – lords attrauca. – Apsēdieties, Lukrēcij! Un neiejaucoties ļaujiet man bilst kādu vārdu! Ko gan es gluži netīši esmu paveicis, lai izraisītu jūsu pateicību?

      Nekas nespēja dzēst sirsnību no misis Dontrijas balss un izturēšanās; viņa graciozi apsēdās krēslā un atbildēja:

      – Jūs nu gan protat izlikties! Es jūs pārāk labi pazīstu, lai noticētu. Jūs nevēlaties, lai jums pateicas. Un nudien, ja es visu laiku pateiktos jums par man un maniem tuvajiem izrādīto dāsnumu un laipnību, es noteikti kļūtu par tādu, ko jūs mēdzat dēvēt par “nāvējoši garlaicīgu”. Hloja, mans dārgais bērns, dēvē jūs par mūsu labo burvi.

      – Viņa noteikti dziļi maldās, – lords atbildēja.

      – Nē, viņa nudien domā, ka neviens nespēj līdzināties lieliskajam brālēnam Olverstokam, – paskaidroja misis Dontrija un viegli iesmējās. – Viņa jūs ļoti augstu vērtē, varat man droši ticēt!

      – Tālab jau nav vērts raizēties, – viņš teica. – Gan jau pavisam drīz viņai tas pāries.

      – Jūs nudien esat īsts nebēdnis! – misis Dontrija rotaļīgi attrauca. – Jūs vēlaties mani maldināt, taču tas neizdosies, to es varu jums droši apsolīt. Vai jūs zināt, ka esmu ieradusies jums pateikties, jā, un arī jūs norāt par… ak, es diemžēl to nespēju… atbalsta sniegšanu Endimionam. Tas skaistais zirgs! “Īsta pilnība,” tā viņš man sacīja. Tas nudien ir pārāk dāsni no jums.

      – Tad par to jūs ieradāties man pateikties? Vai es jūs pareizi sapratu? – lords sacīja, uzzibinādams sardonisku skatienu. – Jums nudien nevajadzēja doties ārā no mājām tik sīka iemesla pēc. Kad viņš pievienojās armijai, es taču sacīju, ka parūpēšos par piedienīgu nodrošinājumu.

      – Cik dāsni! – misis Dontrija nopūtās. – Tas viņu ir dziļi aizkustinājis. Un, ja runājam par mani… Kas gan ar mani būtu noticis pēc mana vīra aiziešanas aizsaulē, ja nebijis jūsu nesavtīgā atbalsta, ko es jūtu katrā solī?

      – Es paļaujos uz to, mana dārgā, un pilnībā ticu tam, ka jūs pat nemēģinātu lieki tērēt laiku, meklējot palīdzību vēl arī pie kāda cita, – lords atbildēja tikpat saldā balsī, kādā runāja viņa. Olverstoks mazliet pasmaidīja, jo pamanīja, ka misis Dontrija iekož lūpā un atver savu ožamās sāls pudelīti. Viņš vaicāja: – Kas pašlaik jūs nomāc?

      Sieviete plaši iepleta acis, izdzirdējusi tādu jautājumu, un mulsi atteica: – Manu dārgo Olverstok, ko tieši jūs domājāt, šādi taujādams? Ja neņem vērā manu trauslo veselību, un jūs zināt, ka es par to nemēdzu daudz izteikties… mani nenomāc nekas. Es esmu paveikusi, ko vēlējos, un man jādodas projām, iekams mana nabaga Herieta nospriedusi, ka atkal esmu nonākusi kādas savas muļķīgās spazmas varā. Viņa gaida mani karietē, jo ne dzirdēt nevēlējās par to, ka es varētu braukt viena pati. Viņa tik ļoti rūpējas par mani! Jūs visi mani esat izlutinājuši! – Viņa piecēlās, ietinās šallē un pastiepa roku, tomēr lords nepaguva to paspiest, jo dāma ļāva tai noslīgt uz leju un izsaucās: – Ak, man ienāca prātā kaut kas tāds, ko biju vēlējusies ar jums apspriest! Dodiet man padomu, Olverstok! Mani ir pārņēmis apmulsums.

      – Jūs liekat mani kaunā, Lukrēcij! – viņš sacīja. – Es tik bieži esmu licis jums vilties, bet jūs man vilties neesat likusi vēl nekad.

      – Ak, jūs nudien mīlat ar mani pajokot! Bet tagad, lūdzu, esiet gan nopietns! Runa ir par Hloju.

      – Ak, šajā ziņā gan jums vajadzēs mani atvainot, – lords iebilda. – Es pilnīgi neko nezinu par skolas vecuma meitenēm, un mans padoms nebūtu nekā vērts.

      – Pat jūs uzskatāt viņu kā skolnieci! Patiesi, liekas teju neiespējami pieņemt, ka viņa varētu būt jau pieaugusi. Taču tā nu tas ir. Viņai ir jau septiņpadsmit gadu. Lai gan biju nodomājusi viņas izvešanu sabiedrībā atlikt uz nākamo gadu, visi man iesaka nevilcināties ar šo pasākumu. Runā, ka mūsu mīļās karalienes veselība ir visai svārstīga un kuru katru brīdi viņa varētu aiziet mūžībā; ja arī tā nenotiktu, varētu gadīties, ka nākamajā gadā viņa vairs nespētu sarīkot pieņemšanas pilī. Un tas liek man raizēties, jo, pats par sevi saprotams, es vēlētos stādīt viņai priekšā savu jauko bērnu. Nabaga Henrijs to noteikti būtu gribējis! Ja karaliene aizmigs mūža miegā, šādu pasākumu noteikti nebūs. Un par plašu balli Kārltonhausā es nekādā ziņā neatļautos domāt! Man nav saprotams, kā mēs to varētu paveikt. Ja arī Glosteras hercogiene ieņemtu karalienes vietu, un, pats par sevi saprotams, princis reģents to varētu vēlēties, jo viņa allaž ir bijusi viņa mīļākā māsa, tas tik un tā nebūtu viens un tas pats. Un kurš gan varētu zināt, vai arī derdzīgā lēdija Hārtforda neparādīsies karalienes pilī?

      Olverstoks spēja iztēloties vēl dažus netīkamus apstākļus, tomēr līdzjūtīgi noteica: – Nudien, kurš gan to varētu?

      – Tā nu es nospriedu, ka mans pienākums būtu Hloju izvest sabiedrībā jau šajā sezonā. Par katru cenu! – misis Dontrija sacīja. – Es cerēju, ka spēšu nojaust par to, kāda šī pasaule būs nākamajā gadā, un varēšu visu sarīkot pienācīgi, bet diemžēl tas laikam nebūs man pa spēkam. Dārgais bērns! Kad man nācās pavēstīt viņai par to, ka viņai uz šo pasākumu vajadzēs tērpties manā agrākajā galma tērpā, jo tāda kleita, kādu es vēlētos meitai sagādāt, maksā pārāk