Frederika. Džordžeta Heiere

patiešām bija, Feliks, taču diemžēl man laikam jānorāda, ka tā jau ir pagātne. Sliecos domāt, ka Trevitiks iznomāja zemi pie Ficroja laukuma, aplika tam apkārt žogu un izvietoja apļveida sliedes. Cik atceros, tas izraisīja īstu furoru; lai gan daudz cilvēku devās to apskatīt, tikai daži ļāvās pierunāšanai ar to braukt. Un drīzumā tādu vairs nebija vispār, jo sliedes salūza, bet lokomotīve apgāzās! Tāpēc par to nācās aizmirst. Tas bija apmēram pirms desmit gadiem. – Viņš pasmaidīja, ieraudzījis vilšanos Feliksa sejā. – Es atvainojos, vai jūs esat tik ļoti ieinteresēts šajā lokomotīvju lietā?

      – Jā… nē… mani interesē dzinēji! – viņš izstomīja. – Saspiests gaiss! Ser, vai esat redzējis to pneimatisko pacēlāju Soho lietuvē?

      – Nē, – atbildēja lords. – Un jūs?

      – Viņi jau man neatļautu, – skumīgi noteica Felikss, un piepeši viņam prātā iešāvās kāda doma. Acīm dedzīgi kvēlojot, zēns paraudzījās uz Olverstoku un vienā elpā izgrūda: – Ja jūs vēlētos to redzēt… vai jūs varētu?

      Frederika jau atkal bija apsēdusies un sacīja: – Nē, nē, Feliks! Lords Olverstoks to nevēlas. Tu nedrīksti uzmākties viņam ar lūgumiem tevi turp aizvest.

      Viņai bija taisnība. Olverstokam nebija ne mazākās vēlēšanās novērtēt sazin kādu pneimatisko liftu, taču viņš nespēja turēties pretī lūgumam jaunekļa acīs, kas cieši vērās viņā. Lords atkal apsēdās un mazliet skumīgi pasmaidīja, bet pēc tam sacīja: – Pieļauju, ka es to varētu. Taču jums nāksies par to izstāstīt mazliet vairāk.

      To izdzirdējis, Džesamijs, labi apzinādamies, pie kā varētu novest šāds aicinājums, uzmeta māsai sāpjpilnu skatienu. Lai arī viņas acis uzzibsnīja, Frederika pat nemēģināja apklusināt mazo brāli.

      Un šis uzdevums viņai nemaz nebūtu pa spēkam. Ļoti reti gadījās, kad Felikss sastapās ar iedrošinājumu plašāk iztirzāt tematu, ko saprata tikai daži cilvēki, savukārt lielākā daļa uzskatīja par visai garlaicīgu. Zēna skatienā iekvēlojās gaisma, viņš sāka runāt un mēģināja izskaidrot pneimatiskā pacēlāja darbības principus. No viņa vārdiem izrietēja, ka tas ir neliels dzinējs, ko darbina gaiss no kompresora tajā pašā lietuvē. Jau pēc īsa brīža Olverstoks tika gluži vai apbērts ar dažādiem terminiem, Felikss runāja par cilindriem, virzuļa stieņiem, vārstu mehānismiem un vilkmes caurulēm. Feliksa izpratne par šiem procesiem gan bija tāla no ideālas, un viņš ne vienmēr izteicās pilnīgi skaidri, toties alkas pēc zināšanām mudināja puisi teju vai noslīcināt marķīzu Olverstoku jautājumu jūrā. Un uz dažiem jautājumiem lordam pat izdevās atbildēt samērā izsmeļoši. Viņš šo tematu pārzināja kaut vai tik lielā mērā, lai Feliksa acīs brālis un māsa izskatītos pēc nicināmiem nelgām un Olverstoku no gluži nejauša viesa stausa pārceltu iemīļota ciemiņa lomā. Viņš bija visinteliģentākais klausītājs, kādu vien Feliksam bija gadījies sastapt un kuram tika piedots pat tas, ja viņš atvainojoties laiku pa laikam sacīja: – Vai saproti, Feliks, es par zirgiem zinu daudz vairāk nekā par dzinējiem!

      Šīs atzīšanās dēļ Olverstoka spožums Feliksa acīs mazliet nobālēja, savukārt Džesamijs sāka marķīzu cienīt vairāk. Viņš tūlīt vēlējās noskaidrot, vai kariete, ko viņš bija pamanījis uz ielas un par kuru bija gatavs izteikties gari un plaši, pieder lordam. Uzzinājis, ka tā patiešām ir, viņš atstūma brāli malā un ievilka lordu sarunā par augstākās klases zirgiem.

      Ja kāds marķīzam būtu sacījis, ka viņš pusstundu būs spiests pavadīt pusaudžu sabiedrībā, viņš bez mazākās vilcināšanās būtu nekavējoties atvainojies un devies projām. Tik ļoti reti gadījās, ka lords nesāka garlaikoties jebkādā sabiedrībā, taču šajā reizē viņam nebija garlaicīgi. Olverstoks bija pārsmalcinātu vecāku bērns, turklāt jaunākais no viņu pēcnācējiem, un nebija pieredzējis šādu dzīvi, kādu vadīja Merivili. Olverstoka māsu bērnus, kad tie vēl bija mazi, saģērbtus labākajās drānās, veda viņam atrādīt un piedraudēja ar sodiem, ja viņi neuzvedīsies pieklājīgi. Viņam šie bērni bija likušies garlaicīgi, dumji un nespējīgi ne vārda pateikt, bet jaunie Merivili viņam sagādāja patīkamu pārsteigumu. Māsas, visticamāk, neatbalstītu nedz tik tiešu un nepiespiestu izturēšanos, nedz arī to, ka puišiem ne vismazākajā mērā nepiemita kautrīgums, ko viņas uzskatīja par gluži vai neatņemamu skolnieku rakstura īpašību. Olverstoks abus vērtēja kā labi audzinātus un interesantus, tālab apbalvoja ar iecietību, kura būtu ārkārtīgi izbrīnījusi tos, kas lordu pazina labāk.

      Lordam šie puiši patika, tomēr arī viņa izturībai bija robežas. Kad Felikss ar elkoni pagrūda Džesamiju, lai atsāktu sarunu par cauruļu katliem, dzinējiem un propelleriem, viņš iesmiedamies piecēlās un sacīja:

      – Manu dārgo zēn, ja tu vēlies kaut ko vairāk uzzināt par tvaikoņiem, dodies izbraucienā pa Temzu, bet nevaicā man! – Viņš pagriezās pret Frederiku, tomēr nepaguva atvadīties, jo atvērās durvis un telpā ienāca divas sievietes. Lords pagriezās, un vārdi izdzisa uz viņa lūpām.

      Abām sievietēm mugurā bija pastaigu tērpi, taču ar to arī abu līdzība beidzās. Viena bija drūma kundze nenosakāmā vecumā, visumā nepievilcīga; savukārt otra bija valdzinošākā meitene, kādu lordam ar viņa visai plašo pieredzi jelkad bija nācies skatīt vaigā. Olverstoks saprata, ka viņš raugās uz mis Haritu Merivilu un ka viņa sekretārs ne nieka nebija pārspīlējis, runādams par šās jaunavas daili.

      Sākot ar viņas mirdzoši zeltsprogoto galviņu un beidzot ar skaisti veidotajām pēdām, kas bija ieautas smalkādas zābaciņos… šāda aina liktu aizrauties jebkura vīrieša elpai. Viņas stāvs bija elegants, potītes šķita gluži kā izvirpotas, sejas āda būtu rosinājusi apbrīnotājus salīdzināt to ar Damaskas rozes ziedlapiņu maigumu vai ar nobriedušiem firziķiem, viņas maigās lūpas bija vilinoši izliektas, deguns – diezgan taisns un ar smalkām nāsīm. Acis bija debesu zilgmes krāsā un nevainības pilnbriedā uzlūkoja pasauli, skatienā kavējās vaļsirdība un tikko jaušams domīgums. Galvā meitenei bija vienkārša neapoliešu stila cepurīte, bet kleitu apslēpa debeszila kašmira mētelis. Marķīza roka gluži instinktīvi tvēra pēc monokļa, un Frederika, ar māsas lepnumu to pamanījusi, steidzās iepazīstināt lordu ar radinieci.

      Mis Serafīna Vinšema, kurai Olverstoku skaļās balsīs stādīja priekšā abi jaunie Merivili, apveltīja viņu ar naidīgu skatienu un ar riebumu noteica: – Uzdrošinos sacīt… – Tad viņa piebilda: – Ak, ej jel projām! – Taču šie vārdi acīmredzot bija veltīti Lufram, kurš lēkāja viņai apkārt.

      Lords palika stāvam. Viņš viegli paklanījās, taču arī šis žests izpelnījās tikai īsu galvas mājienu un skatienu, kurā bija vēl vairāk riebuma. Pavēstījusi Frederikai, ka viss ir tieši tā, kā viņa gaidījusi, mis Vinšema steigšus devās projām.

      – Mīļo stundiņ! – izsaucās Frederika. – Viņa ir vienā no saviem īpaši īdzīgajiem noskaņojumiem. Kas gan viņu tik ļoti sakaitinājis, Harita? Ak, piedodiet! Lord Olverstok, šī ir mana māsa.

      Harita uzsmaidīja lordam un pastiepa roku pretī.

      – Esiet sveicināts! Un, atbildot uz tavu jautājumu, Frederika… tas bija kāds ārkārtīgi pieklājīgs jauns vīrietis Hukema bibliotēkā, kurš man no plaukta pasniedza grāmatu, jo es īsti nespēju līdz tai aizstiepties. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, pat noslaucīja no tās putekļus ar savu nēzdogu un pasniedza grāmatu man. Taču mūsu radiniece nosprieda, ka viņš ir švītīgs āksts. Un bibliotēkā mums nevarēja piedāvāt “Ormondu”, tālab es paņēmu “Svētā Džona bruņinieku”, jo iedomājos, ka mums tas patiks tikpat labi.

      Šie vārdi tika pateikti maigā, rāmā balsī; un marķīzs, kura kritiskās acis bija redzējušas daudzu sezonu daiļavas, secināja, ka šī