Frederika. Džordžeta Heiere

ka mūsu ģimenē nav nekādu ciešo saišu. Lai apmierinātu viņu ziņkārību, nāksies piedāvāt kādu labāku iemeslu.

      Aizrāvusies ar šo sarunu, Frederika ierosināja: – Tētis reiz jums izdarīja kādu pakalpojumu, un jūs līdz šim laikam nevarējāt viņam atbilstoši atdarīt.

      – Kādu pakalpojumu? – lords skeptiski vaicāja.

      – Tas ir kaut kas tāds, – Frederika atbildēja ar lielu pašpārliecinātību, – ko jūs uzskatāt par lietderīgāku neizpaust. Un jo īpaši jūsu māsām!

      – Oho, tas nudien ir ļoti labi! – lords uzslavēja, un satraukuma izraisītais mirdzums viņa acīs pārtapa patiesā izbrīnā. – Es uzskatu, ka esmu viņa parādnieks, un šā iemesla pēc uzņemos kļūt par viņa bērnu aizbildni. – Frederikas skatiens uzzibsnīja, un Olverstoks vaicāja: – Tātad?

      – Es tikai tā iedomājos… brālēn… ja reiz jūs grasāties kļūt par mūsu aizbildni, tad piemērotāk būtu, ja pasniedzēju maniem brāļiem sameklētu tieši jūs, nevis es pati.

      – Šādas lietas man ir pasvešas, turklāt mana aizbildniecība būs diezgan neoficiāla.

      – Par to jūs varat būt pārliecināts! – apstiprināja Frederika. – Tomēr es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc jūs nevarētu būt noderīgs.

      – Vai drīkstu atgādināt, ka esmu devis savu piekrišanu ievest jūs augstākajā sabiedrībā? Šajā vietā mans noderīgums arī tiks pārtraukts.

      – Nē, kā gan tas varētu būt? Ja esat nolēmis turēties pie stāsta, ka vēlaties atmaksāt savu goda parādu, jums pavisam noteikti būs jādara kaut kas vairāk, nekā tikai jāuzaicina mani un Haritu ierasties ballē jūsu namā. Jūs varat būt pilnīgi drošs, ka par to es esmu jums ārkārtīgi pateicīga. Lai gan jāatzīst, ka jūs to nebūtu darījis, ja Haritas ierašanās jūs neizsistu no līdzsvara, bet…

      – Harita, – viņš pārtrauca Frederiku, – ir patiešām daiļa meitene. Ļoti iespējams, viņa ir visskaistākā meitene, kādu es jelkad esmu sastapis, taču, ja iedomājaties, ka uzaicināju viņu uz balli tikai tālab, ka viņas dēļ esmu zaudējis skaidru skatienu, jūs dziļi maldāties, māsīc!

      – Jāatzīst, es cerēju, ka tā nenotiks, – viņa atbildēja, izskatīdamās mazliet satraukta. – Jūs viņai esat pārāk vecs, vai saprotat?

      – Vistīrākā patiesība, – lords attrauca. – Viņa ir pārāk jauna, lai būtu piemērota man.

      – Protams, ka tā ir, – Frederika piekrita. – Un kālab jūs tik piepeši izlēmāt mums palīdzēt?

      – To, mana dārgā māsīc, es neesmu nolēmis jums atklāt.

      Mazliet saraukusi pieri, Frederika pētīja lordu, un viņas stingrais skatiens bija apstājies pie Olverstoka sejas.

      Viņš likās kā īsta mīkla.

      Iesākumā Frederika nemaz nejuta pārmēru milzīgu iespaidu. Lorda augums bija labs, apģērbs bija izcils; pēc vaiga viņš varbūt arī nebija ļoti pievilcīgs; viņai likās, ka lorda izturēšanās ir pārspīlēta, bet viņa skatiens – salts un nepatīkama cinisma pilns. Pat viņa smaidā jautās nicinājums, ko akcentēja savilktās lūpas, tēraudcietais skatiens… Kad Frederikai izdevās pateikt kaut ko tādu, kas atmodināja Olverstoka humora izjūtu, metāliskais spīdums skatienā pagaisa un smaidā parādījās patiess uzjautrinājums. Un tas ne vien padarīja siltāku viņa skatienu, bet arī pārvērta šo cilvēku no augstprātīga aristokrāta par mazliet manierīgu džentlmeni ar labu humora izjūtu un nenoliedzami patīkamu uzvedību. Taču jau pēc dažām minūtēm viņš atkal pārtapa iepriekšējā augstmanī; kad Felikss atradās istabā, lorda izturēšanās bija mainījusies un tajā vairs nebija ne miņas no stīvuma; uz visiem Džesamija jautājumiem Olverstoks atbildēja pacietīgi un ar humoru un brāļus uzlūkoja laipni. Viņš bija izturējies bruņnieciski, kad mis Vinšema izrādīja pilnīgu vienaldzību, un skatienā, ko viņš veltīja Haritai, bija lasāma īsta atzinība. Frederika nešaubījās, ka tieši Haritas radītais iespaids, apbrīns, ko viņa pamodināja lordā, lika Olverstokam pārdomāt, taču nevarēja iedomāties iemeslu, kas viņa acīs atkal lika iezaigoties ļaunajam mirdzumam.

      Frederika domīgi vērās uz lordu. Viņš rādījās mazliet izbrīnīts un sacīja: – Tātad?

      – Man vajadzēja būt atraitnei! – viņa izsaucās aizkaitinājuma pilnā tonī. – Jā! Un ja man būtu piemitis praktisks prāts, tad es jau būtu atraitne.

      Neuzticību viesošā izteiksme pagaisa no lorda sejas; viņa skatienā dzirkstīja tikai smiekli. – Jūs noteikti tāda kļūsiet! – viņš mierināja.

      – Un kāda no tā būs jēga? – Frederika nepacietīgi atvairījās. – Ja es jau tagad būtu atraitne… – Viņa apklusa, un sejā uz mirkli pavīdēja jautrība. – Lai cik derdzīgi liktos par to runāt… Es esmu atbildīga par ģimeni, jo esmu vecākā, taču neesmu tirāniska vai… ķildīga. Vismaz es pati tā par sevi domāju.

      – Nē, nē, – viņš mierinoši sacīja. – Varu jums apliecināt, ka jūs ģimenes grožus turat rokās visai lieliski. Es vēlētos, lai jūs man izstāstāt, kā būtu kļuvusi par atraitni, ja jums piemistu praktisks prāts. Vai vismaz to, kālab jūs to vēlētos. Vai jūs esat turējusi noslēpumā apstākli, ka jums ir vīrs?

      – Pats par sevi saprotams, ka tā nav! Es runāju tikai par to, ka man vajadzēja izlikties par atraitni. Tad es pati varētu pavadīt Haritu un jums nebūtu nepieciešamības iesaistīt savu māsu.

      – Man nav ne mazāko iebildumu to darīt, – viņš sacīja.

      – Jā, bet viņai gan varētu būt visai lieli iebildumi! Turklāt viņa taču nav ar mums pazīstama.

      – To mēs izlabosim. – Olverstoks pastiepa roku uz priekšu. – Man tagad ir jādodas projām, taču pēc dienas vai divām es došu jums ziņu. Ak, nevajag lieku ceremonialitāti! Atcerieties, ka tagad es esmu kļuvis par jūsu ģimenes locekli. Es pats tikšu ārā bez īpašas pavadīšanas.

      Taču viņam to nenācās darīt, jo hallē viņu jau gaidīja Felikss un ļoti pieklājīgi pavadīja lordu līdz pat karietei. Zēns bija apņēmies izspiest no Olverstoka solījumu par Soho lietuves apmeklējumu.

      – Nebaidies! – sacīja lords. – Mēs šo jautājumu atrisināsim.

      – Jā, ser… paldies! Bet jūs taču dosieties kopā ar mani, vai ne? Tas nebūs jūsu sekretārs?

      – Manu dārgo zēn, kāpēc lai es to darītu? Misters Trevors par šīm noslēpumainajām lietām zina daudzkārt vairāk nekā es.

      – Jā, bet… ser, pavadiet jūs mani, lūdzu! Tad pasākums būs pirmšķirīgs!

      Marķīzs bija pārliecināts, ka pret glaimiem ir iemācījies būt noturīgs, jau ir sastapies ar visiem iespējamajiem glaimu veidiem un pazīst tos, taču tagad atklāja, ka bija kļūdījies. Īstas dievināšanas un vienlaikus bažu pilnais skatiens divpadsmit gadus vecā puiša acīs bija kaut kas vēl nepiedzīvots un spēja sagraut aizsardzību. Lords prata parādīt īsto vietu ikvienai pārmēru uzmācīgai sievietei un jebkuram lišķim atcirst piedienīgā manierē; viņš labi apzinājās, cik neizturami garlaicīgs viņam šķitīs Soho lietuves apmeklējums, tomēr nespēja izturēties noraidoši pret šo nesen iegūto, ļoti jauno apbrīnotāju. Tad jau varētu iespert kucēnam, kurš uzticības pilnām acīm lūkojas cilvēkā.

      Tā nu māsters Felikss Merivils, atkal uzskrējis pa kāpnēm un iebrāzies pie māsas istabā, varēja triumfējoši paziņot, ka brālēns Olverstoks pats personīgi vedīšot viņu uz Soho apskatīt pneimatisko pacēlāju.