Frederika. Džordžeta Heiere

bet izsaucās: – Ak, mans dārgais Vērnon! Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties. Es nojautu, ka tu mani tikai ķircini. Cik gan negodīgs un untumains negantnieks tu esi! Tomēr es negrasos tevi pelt, jo labi atceros, kā tu mēdz izturēties. Džeina būs neizmērojami sajūsmināta!

      – Tad aiztaupi man to! Nesaki viņai neko, kamēr es esmu tepat tuvumā, – lords dzēlīgi sacīja. – Un, Dieva dēļ, piebremzē arī pati savu ekstāzi! Apsēdies, un es pastāstīšu, ko vēlos, lai tu darītu.

      Brīdi likās, ka lēdija Baksteda grasās atbildēt Olverstokam tādā pašā manierē, tomēr tas bija tikai mirklis. Izredzes sarīkot Džeinai izcilu balli, kuras organizēšanā viņai pašai nenāktos iztērēt ne puspenija, ļāva itin viegli izlikties nemanām lorda nepieklājību. Viņa apsēdās un atsēja savu olīvkrāsas mēteli. – Protams! Un mums ir ļoti daudz pārrunājama! Kad mēs to varētu sarīkot? Es sliecos domāt, ka vislabāk būtu izvēlēties kādu datumu sezonas sākumā.

      – Cik veiksmīgi ir sagadījies! Tas nozīmē jau nākamajā mēnesī. Sacīsim, trīs nedēļas pēc šīs dienas.

      – Aprīlī. Nevar būt, ka tu to saki nopietni! Maijs ir īsteni smalku viesību laiks.

      – Ak, patiesi? – viņš izsmējīgi pārvaicāja. – Vai tu esi iedomājusies arī par to, ka maijā tiks rīkotas neskaitāmi daudzas balles, viesības, rauti un tamlīdzīgi pasākumi?

      – Taisnība, protams, – viņa piekrita, mazliet sadrūmusi. – Bet pēc trijām nedēļām sezona vēl pat īsti nebūs sākusies.

      – Nu, tad tā sāksies Olverstoku namā! – viņš salti attrauca. – Ja tu, Luīza, bažījies, ka mūsu pasākums nebūs kupli apmeklēts, tad tā noteikti nenotiks.

      Lēdija Baksteda labi zināja, ka lords ir viens no modes noteicējiem, tomēr tas, cik iedomīgi viņš pateica šo frāzi, lika viņai iebilst: – Man ir grūti iztēloties, kā es visu pagūšu. Tik daudz dažādu darbu…

      – Par to nedomā! Tie negulsies uz taviem pleciem. Vēlamo viesu sarakstu iesniedz Čārlzam Trevoram, un tas arī viss.

      – Ja reiz balle tiks rīkota par godu manai meitai, – lēdija ar nelielu skarbuma pieskaņu balsī sacīja, – es pieņemu, ka man vajadzētu būt namamātei.

      Marķīzs domīgi nopētīja māsu. – Ak, jā… Tu varētu būt mājasmāte, taču balle nebūs tikai tavai meitai vien. Lukrēcija atvedīs savu vecāko meitu un…

      – Hloju! – viņa izsaucās un teju vai sastinga. – Vai tu, Olverstok, uzdrošinies man sacīt, ka par šīm izmaiņām tavā nostājā būtu jāpateicas Tās sievietes glaimiem?

      – Nē, par to jāpateicas gaužām negaidītiem un apgrūtinošiem apstākļiem. Vai tu atceries Fredu Merivilu? Viņa cieši raudzījās uz lordu. – Fredu Merivilu? Dievs žēlīgais, kas tad viņam sakāms šajā lietā?

      – Tam nabaga vīram nekas vairs nav sakāms. Viņš ir aizmidzis mūža miegā.

      Lēdijas seja biedējoši ātri pieņēma koši sārtu toni. – Es tevi brīdinu, Olverstok, netaisi nekādus trikus! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas daļas, vai viņš ir dzīvs vai miris.

      – Diemžēl tam ir visai liela saistība ar mani! Viņš ir uzticējis savu ģimeni manai… hmm… gādībai. Man jāteic, ka viņi ir pieci…

      – Tu apgalvo, ka tagad esi viņu aizgādnis? – lēdija pārtrauca brāli.

      – Nē, paldies Dievam, tik ļauni nav. Viņš tikai nodevis bērnus manā aprūpē. Divi jau ir pilngadīgi, bet…

      – Augstā debess! – viņa izsaucās. – Freds laikam bija zaudējis saprātu! No visiem izvēlēties tieši tevi! Kas viņam bija licis tā rīkoties?

      – Iedomājies tikai, – sacīja lords, pakļaudamies dzinulim māsu pakaitināt, – viņš uzskatīja, ka es no visas ģimenes esmu vislabākais.

      – Ko, vai tiešām viņš tā uzskatīja? – lēdija Baksteda nošņāca. – Par to es nemaz nešaubos. Tāds kā viņš varēja uzskatīt tikai tā. Viņš pats taču bija izlaidīgākais un izvirtušākais cilvēks pasaulē, tāds, kuram nerūpēja neviens cits, un es ceru, ka manas acis tādu vairs nekad neredzēs. Es viņu labi atceros! Tik izskatīgs! Un ko viņš nodarīja saviem vecākiem, man pat domāt negribas! Turklāt brīdī, kad vecāki bija parūpējušies par ārkārtīgi labu partiju viņam, Freds aizbēga ar kaut kāda nenozīmīga provinciāļa meitu. Viņi neko vairs nevēlējās par dēlu dzirdēt. Un es par to nemaz nebrīnos. Es personīgi nebiju ar viņiem pazīstama, taču pilsētā par to klīda daudz valodu. Laikam jau vēlāk Freds bija ticis pie mantības, taču nešaubos, ka visu atkal palaida vējā. Ja runājam par to, ka savu ģimeni viņš atstāja tavā aprūpē, tas ir tikai kārtējais viņa izlēciens. Es cieši tev iesaku tikt no viņiem vaļā.

      – Man nekas nesagādātu lielāku prieku, tomēr es to nevaru, mans gods to neļauj, – lords mierīgi paskaidroja. – Es esmu viņa parādnieks, un man līdz šim nebija radusies iespēja viņam to samaksāt.

      – Tu Merivilam esi parādā naudu? Meli! Viņam nekad nebija lieka pensa pie dvēseles, kamēr tev…

      Olverstoks pārtrauca māsu, un viņa balsī ieskanējās nepatika: – Luīza, tev vajadzēja apprecēties ar tirgotāju. Es esmu pārliecināts, ka viņš tevi apbrīnotu, toties es gan ne. Vai tev prātā vienmēr ir tikai nauda? Laikam jau tas ir pāri tavas saprašanas robežām, ka ir arī daudz svarīgākas lietas par naudu.

      Viņa juta brāļa nicinošo skatienu, tomēr dusmīgi sacīja: – Ar tavu bagātību, protams, var šādi izteikties. Ja tu būtu manā vietā, tad dziedātu citu dziesmu.

      – Tikai nesāc šīs runas! – viņš aizrādīja. – Vai esi jau aizmirsusi, ka es biju viens no Baksteda testamenta izpildītājiem? Viņš tevi bija visai labi nodrošinājis, mana dārgā māsa. Apvaldi tagad savus niknuma izvirdumus. Es nudien neesmu ieradies, lai ar tevi naidotos. Drīzāk… ja vien tu palīdzēsi man ar Meriviliem… es esmu noskaņots palīdzēt Džeinai iziet sabiedrībā un biju iedomājies, ka tu vēlētos viņu ievest arī galmā.

      Šie skaistie vārdi sasniedza lēdijas Bakstedas ausis, kad viņa jau bija nonākusi uz nevaldāma niknuma robežas. Tādas frāzes varēja nozīmēt vien to, ka Olverstoks ir gatavs izdot šokējoši milzīgus līdzekļus par savas māsasmeitas galma debijas kleitu. Ja viņš būs gatavs maksāt, tad darīs to bagātīgi, un lēdija ātri prātā aprēķināja, ka tāda tērpa izmaksas, kādu viņa pati bija valkājusi savā debijas ballē, nosegtu to summu, kas būs nepieciešama, lai pašūdinātu vairākas kleitas, kas jaunavai piederēsies viņas pirmajā sezonā Olmaka klubā.

      Šie aprēķini, lai arī nenomāca viņas aizvainojumu, tomēr padarīja par iespējamu norīt nesaprātīgos vārdus, kas tā vien gaidīja, lai izlauztos pār lūpām; jau pielaidīgāk lēdija sacīja: – Es gan nespēju iedomāties, ko Merivils tādu izdarījis, lai tu kļūtu par viņa parādnieku!

      – Tas, Luīza, ir kaut kas tāds, par ko es labprātāk nestāstītu, – marķīzs atteica. Ņemot vērā norunu un acīm dēmoniski mirdzot, viņš vēl piebilda: – Jo īpaši jau savām māsām.

      Lēdija Baksteda nebija visai vērīga, tomēr laikam jau bija labi, ka viņa tobrīd neskatījās uz brāli. Viņa vienīgi novilka: – Pieņemu, ka Freds tev izlīdzējis kādā gaužām necienīgā lietā un tagad tu jūties spiests aizstāvēt viņa bērnu intereses, jo uzskati to par savu pienākumu. Tā laikam būs pirmā reize tavā mūžā, kad tu vispār atzīsti kādu pienākumu. Patiesībā jau nebūtu grūti pieņemt, ka ir arī citi, tev tuvāki cilvēki, kam ir daudz lielākas tiesības kaut ko pieprasīt no tevis un kas daudz